14. A. 301 A LP, VI, 115, 17. AŠ, II, 86. 1.

Vienam ķēniņam bijusi ļoti skaista meita un tik maza kā pirkstiņš. Darba viņa nekāda neesot strādājusi, tikai dzīvojusi un ēdusi; arī laukā nekad nerādījusies viena, arvienu kalpone gājusi līdz. Bet vienreiz mazā ķēniņa meita viena pati izgājusi dārzā un uzsēdusies uz magones pašūpoties.

'Te par nelaimi krauklis laidies gaŗām; tas pakampis mazo no magones, aiznesis vienā kāpostu dārzā un uzsēdinājis uz kāpostu galviņas. Šī sēdējusi, sēdējusi - piegadījies velns ar deviņām galvām, norāvis no kāpostu galviņas un aiznesis 1ielā mežā, dziļā alā, skaistā pilī, zemes apakšā.

Nu ķēniņš bēdādamies gājis ar su1aini zudušo meklēt un atraduši to alu. Tūdaļ saplūkuši puķu kātus, nopinuši grozu un sulainis nolaidies, grozā sēdēdams, lejup. Apakšā atradis lepnu pili un pilī skaisto ķēniņa meitiņu pie galda sēžam. Kamēr šis tur aprunājies, ienācis velns ar deviņām galvām; bet sulainis izvilcis zobinu un nokāvis velnu. Drīz pēc tā vēl otrs velns ienācis ar divpadsmit galvām. Sulainis nokāvis arī to un tad pārvedis meitiņu pie tēva. Tēvs brīnījies: kur viņa meita par to laiku tik liela bij izaugusi?

Meita atteikusi: "Reizi bija arī laiks lielākai pastiepties." Beidzot ķēniņš atdevis meitu sulainim par sievu, tādēļ, ka bija to glābis no apakšzemes.