15. A. 301 A. M. Ārons, Bērzaunē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 4, AŠ, II, 86 n.

Reiz velns bija apgulies meža malā. Zemnieks tai brīdi gāja gaŗām un redzēja, ka gulētājs bija aptinis bārdu trīsreiz sev apkārt un tad vēl labs gabals atlicis. Un ko viņš darīja? Ieplēsa bērzam spraigu, iebakstīja tanī velna bārdu un vēl piedzina ar vadzi; bet pats paslēpās.

Necik ilgi -- velns uztrūkās no miega un sāka raustīt bērzu, it kā tas tas vainīgais. Beidzot izvilka bērzu ar visām saknēm un ar bārdu vien aizvilka šļūteniski projām. Zeme, kur bērzs vilcies, kā ar ecēšām bi.ja izraustīta. Bet zemnieks pa pēdām gāja raudzīt, kur šis palicis. Gāja, gāja lielu gabalu - redz: bērzs škērsu iespraudies alas caurumā un velns pazudis; tikai pusbārda vēl palikusi spraigā.

Zemnieks saņēmās un gāja alā velnu meklēt. Ielīda dibinā; ierauga: velns gul aizmidzis un jauna sieviete atlikušā bārdā kauj utis. Šis par to pasmejas, bet meita sabijusies māj, kur esot ienācis? Lai nerunājot dikti, citādi velns atmodīšoties un viņu apēdīšot.

"Nu labi!" zemnieks atbild, ;,bet vai nevaru velnu varbūt nokaut?"

"Varēsi gan! Bet tad panāc man līdz!"

Un nu meita ieved otra istabā. Tur bija liels, liels zobins: lai ar to ieroci kaujot!

Tūlin zemnieks ķērās zobinam klāt, bet kas ir? Nejaudāja vis cilāt? Ko im? Bet meita tam pasniedza spanni ar stipruma ūdeni, lai iedzeŗot to, tad spēšot. Zemnieks iedzēra vienu malku - un jaudāja jau zobinu kustināt, iedzēra otru - spēja jau pacilāt, iedzēra trešo - nu vicina lielo zobinu kā spalvu.

Tūlin gāja ar velnu kauties, un tas bija īss brīdis - velns pagalam. Tie nu bija prieki gan meitai, ka patikusi no velna nagiem; viņa izrādīja par to labumu zemniekam visas istabas, kur velna zelts glabājās. Zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka un tūlin aizsteidzās pēc kalna racējiem, lai nāktu talkā zeltu savākt. Sanāca ar. Bet talcinieki līdz ko zeltu bija sanesuši augšā, norunāja paši paturēt lielo bagātību. Klusiņām viņi izkrāpa meitu laukā un tad aizvēla lielu, lielu akmeni alas caurumam priekšā, lai zemnieks vairs netiktu ārā.

Par laimi alai grieztos bijis mazs lodziņš. Pie tā zemnieks sāka vaimanāt. Vaimanas sadzirdēja liels ērglis un apņēmās nelaimīgo iznest laukā, lai tikai kāpjot viņam ,az spārniem! Zemnieks uzkāpa gan, bet ērglis tik smagu nespēja vis panest. Ko nu? 1'e zemniekam iešāvās labs padoms prātā: viņš labi sadzirdīja ērgli ar stipruma ūdeni un, skat, nu ērglis iznesa viņu viegli jo viegli laukā. "

Tagad zemnieks atņēma viltīgiem talciniekiem savu zeltu, kas turējās pretim, to noga1ināja ar lielo zobinu, un tad apņēma izpestīto meitu par sievu. No tā laika viņš dzīvoja kā pats ķēniņš.