16. A. 301 A. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē, Zin. Kom. kr. LP, VI, 115, 28. AŠ, II, 86 0.

Reiz bijuši trīs brāļi : divi gudri, trešais muļķis. Un viņiem vienmēr zagtas no lauka auzu gubas. Abi gudrie brāļi gan izsargājušies gubas katrs savu nakti, bet nenosargājuši. Uznācis stiprs miegs, aizmiguši un nekā neredzējuši. Trešo nakti sargājis muļķis. Tam arī ap pusnakti nācis miegs, bet viņš nocieties, kā varēdams, un sagaidījis baltu lāci. Lācis salicis trīs gubas citu uz citas, pacēlis lielu plakanu akmeni lauka vidū un tur palīdis ar visām auzām.

Rītā muļķis ar lielām mokām novēlis akmeni un atradis dziļu caurumu. Nu uztaisījis grozāmās tītavas, apmetis gaŗus, gaŗus valgus un nolaidies lejup. Apakšā atradis tādu pašu pasauli kā augšā un vienā mājiņā skaistu princesi pie loga šujam. Uz galda gulējusi čūska. Nu muļķis jautājis princesi visādi; bet kad tā noatbildējusi, tad saskaities un nocirtis ar zobinu čūskai galvu. Tagad princese runājusi: viņa esot varena ķēniņa meita. Vēl divas māsas esot citās mājiņās tepat. Bet arī tām velns esot nolicis čūskas par vaktniecēm. Muļķis to padzirdējis, tūlin devies pie otras māsas - tur bijusi uz galda divgalvju čūska. Nocirtis abas galvas ar zobinu, atsvabinājis ir to māsu un tad steidzies uz trešo mājiņu pie jaunākās princeses. Te bijusi uz galda trijgalvju čūska; nocirtis ir tai visas galvas. Bet jaunākā princese teikusi: "Ja tu gribi mūs trīs pavisam atsvabināt, tad tev jānošauj pats ķēniņš. Ezerā, kārklos, viņš peld. Bet šauj ķēniņam vienu vienīgu reizi pašā kreisajā ausī."

Muļķis aizgājis ezera malā, kur ķēniņš peldējis un trāpījis tam taisni kreisajā ausī. Ķēniņš gan iekliedzies: "Kad tāds mednieks esi, šauj vēl reizi!" bet šis nešāvis vis.

Nu muļķis paņēmis ķēniņa zelta cepuri ar divpadsmit zelta tornīšiem, devies uz princesēm un uzvilcis ar kurvi augšā visas trīs. Beidzot iesēdies arī pats kurvī un princeses vilkušas atkal šo augšā. Bet par nelaimi uzlicis velna ķēniņa cepuri. Tikko princeses cepuri ieraudzījušas, domājušas, ka velns dzīvs, un izbailēs palaidušas valgu vaļā. Krītot muļķis vēl pārrāvis striķi un nu nekā vairs augšā tikt. .

Nodomājies staigājis apakšā pa lauku. Te sacēlies pērkoņa negaiss [un viņš iegājis vienā mežā. Tur viņš redzējis lielu ērgļu lizdu ar jauniem ērglēniem. Viņš pār tiem pārsedzis savus svārkus un tā] viņus izglābis no negaisa. Ērgliene solījusies iznest viņu šinī pasaulē, lai tikai sašaujot zvirbuļus, ko ceļā ēdināt, un tā pārticis mājā pie gudriem brāļiem, kur izglābtās princeses jau priekšā bijušas. Nu muļķis apņēmis jaunāko princesi un vecākās atdevis brāļiem. Bet kad muļķa sievas tēvs (ķēniņš) nomiris, tad muļķis vēl ticis par ķēniņu sievas tēva vietā.