18. A. 301 A. Rūjienā A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 115, 33. AŠ, II, 86.s.

Vienam ķēniņam bija trīs dēli. Tiem bija vienā meža malā zirgi jāgana.

Bet pa diensviduča laiku ik no dienas liela, liela čūska nāca no meža un katru reiz aiznesa vienu zirgu. Šī čūska tikai no jaunākā brāļa vien vēl bīstījās. Reiz atkal vienā diensviducī visi trīs brāļi norunāja čūsku mācīt. Labi.

Par mazu brītiņu čūska vilkās ārā no meža un šoreiz sagrāba smukāko zirgu. Nu brāļi skrēja tai virsū; bet šī nelaida vis zirga vaļā: ieskrēja ratu ratiskam mežā iekšā un pazuda apakš lielas, lielas kritalas. Atskrēja ķēniņa dēli, jaunākais brālis apņēmās tai alā apakš kritalas iekšā laisties. Viņš iesēdās krēslā un citi brāļi ielaida to ar virvēm alā.

Nolaidās dibinā, gāja gāja - nonāca pie vienas kapara muižiņas. Muižiņā sēdēja skaista princese. Kad ķēniņa dēls bija izstāstījis, ko viņš meklējot, princese sacīja: "Mans kungs ir aizgājis uz jūŗu kuģes gāzt, un kad viņš pārnāks - tev gals būs! Bet ja tu šo zobini vari kustināt, kas tur pie griestiem karājas, tad tu varbūt uzvarēsi."

Ķēniņa dēls piegāja pie zobina, raudzīja kustināt bet kā nevarēja, tā nevarēja. Tad princese to veda pie loga , tur bija divas muciņas ar zālēm : vienā muciņā bija tādas zāles, kas lielu spēku deva, otrā, kas visu spēku atņēma. Un princese deva tās zāles dzert, kas stiprināja. Labu drusku nodzēris, gāja raudzīt, vai nu varēs zobini kustināt? Jā - un nu labi vien varēja. Un kad nu vēl otru, trešo reizi nodzērās, tad lielais zobins aizlikās kā spalva. Nu princese pārmija zāļu muciņas un nobēdzina ari ķēniņa dēlu. Te ari tūlīt velns bija klāt, visa muižiņa trīcēja, kad tas nāca. Muižiņā iegājis, viņš princesei prasīja: "Kas te ir iekšā? Man nāk cilvēku smaka degunā!"

Princese atbildēja: "Viens svešs cilvēks te ienāca!" "Kur viņš ir? Lai nāk šurp!"

Nu ķēniņa dēls lēca ārā no krāsns pakaļas un sacīja: "Še esmu! Ja patīk, tad provēsim, kuŗš tas stiprākais!"

Velns bija zils un melns vien no dusmām,, ka tāds nieka puika iedrošinājies tā ar viņu runāt. "Es tevi miltos samalšu!" tas iebrēcās un skrēja pie lielā zobina. Bet nekā! Zobins ne kustēt nepakustējās. Nu skrēja pie muciņas sadzerties. Līdz pusei izdzēris, atkal kustināja zobini, bet kā nevarēja, tā nevarēja; jo velns bija sadzēries tās zāles, kas spēku atņēma.

Tad ķēniņa dēls ķēra zobinu no vadža un nocirta velnam galvu. Princese, to redzēdama, bija kā spārnos. Prieka pilna izstāstīja glābējam, ka esot viena ķēniņa meita un ka velns to priekš sen gadiem jau te esot novedis. Beidzot iedeva ķēniņa dēlam kapara olu sacīdama: "Ja tu šo olu rokā ņemdams sacīsi:

"Maz', maz' oliņ', Vēl mazāka muižiņ' ; Posies, taisies, Oliņā ielaidies!"

tad kapara muižiņa ar visu dārzu, ar visu, visu ieies oliņā. Labi. Ķēniņa dēls tā darīja un muižiņa un dārzs bija acumirklī olā.

Tad princese un ķēniņa dēls sāka iet tālāk. Gāja, gāja -nonāca pie sidraba muižiņas.

Šī muižiņa spīdēja un mirdzēja vien saulītē: viss bija no tīra sidraba. Iegāja iekšā, pie galda sēdēja skaista princese šūdama, rakstīdama un bija dikti bēdīga. Bet kad dzirdēja, ka velns ir nokauts, tad palika ļoti priecīga un lūgšus lūdzās ķēniņa dēlam, lai viņu arī līdzi ņemot. Labi. Pēc tam sidraba princese iedeva ķēniņa dēlam sidraba olu sacīdama: "Ja tu šo olu rokā ņemdams sacīsi:

"Maz', maz' oliņ',

Vēl māzāka muižiņ' ;

Posies, taisies, Oliņā ielaidies!"

tad sidraba muižiņa un sidraba dārzs ieies olā. Labi. Ķēniņa dēls saņēma olu un sacīja:

"Maz’ , maz’ oliņ , Vēl mazāka muižiņ';

Posies, taisies,

Oliņā ielaidies!"

un muižiņa ar dārzu bija olā.

Nu visi trīs gāja tālāk un par gabalu ieraudzīja trešu muižiņu. Tā bija no tīra zelta un mirdzēja un laistījās vien. Ap muižiņu bija visapkārt gauži jauks dārzs: koki bija pilni ar zelta augļiem vien. Ķēniņa dēls ar abām princesēm iegāja dārzā, tur tecēja upīte un upītes malā ieraudzīja gauži skaistu princesi. Viņa jau pazina, ka ķēniņa dēls ir viņas glābējs. Mazs zelta putniņš esot atnesis to ziņu - un tādēļ lūgšus lūdzās ķēniņa dēlam, lai ņemot viņu pašu līdz, lai ņemot arī zelta olu un sakot tos vārdus:

"Maz', maz' oliņ',

Vēl mazāka muižiņ';

Posies, taisies, Oliņā ielaidies!"

Ķēniņa dēls paņēma zelta olu un sacīja tā. Tūlin zelta muižiņa, zelta dārzs nozuda olā un šie visi četri gāja atpakaļ pie tā paša cauruma, pa ko ķēniņa dēls bija ielaidies. Aizgāja tur, ķēniņa dēls papūta ragu un abi vecākie brāļi nolaida virvē krēslu. Princeses iesēdās krēslā un tās uzvilka augšā. Nu bija jāsēžas pašam ķēniņa dēlam; bet šim iešāvās prātā: "Nezin, vai viņi mani vilks augšā?"

Un viņš uzlika akmeni uz krēslu, lai redz, kas tur notiks. Un patiesi - brāļi pavilka akmeni līdz kādai pusei - te uz reizi nāks krēsls ar visu akmeni atpakaļ, ka rīb vien. Abi vecākie brāļi bija sarunājušies jaunāko nogalināt, jo viņiem bija žēli, ka jaunākam tik laimīgi bija izdevies un šie nekā nebija izdarījuši. Lūk, tādēļ viņi pārgrieza virvi, lai jaunākais, atpakaļ krizdams nosistos. To padarījuši, viņi uzspieda princesēm zvērēt: nekad nevienam nesacīt, ka jaunākais brālis tās izglābis un ka tas a1ā palicis. Neko darīt - princeses, nabadzītes, zvērēja arī un nu bezkaunīgie brāļi gāja ar visām princesēm uz pili pie tēva.

Jaunākam brāļam gauži sirds sāpēja par tādu bezdievīti un tas gudrodams gudroja, kā nu ārā tikt no alas? Gudroja, gudroja - pēdīgi sāka iet pa lielo klajumu uz priekšu un nonāca pie liela, liela koka. Kalna galā bija pūķim bērni. Vecais tēvs patlaban dudināja un pūķa bērni neganti brēca. Viņiem briesmīgi bija bailes no zibiņa un pērkoņa un vecā pūķa nebija mājā, bija aizgājis bērniem barību meklēt. Tāpēc nebija neviena paša, kas mazos pūķus apsegtu, lai zibina neredz, pērkoņa nedzird. Tad ķēniņa dēlam sirds par tiem apžēlojās: viņš noplēsa saviem svārkiem vienus sānus un uzmeta tos pūķīšiem virsū, tie tūlīt apklusa.

Bet kad lietus un pērkons bija pārgājis vecais atnāca mājā, prasīdams bērniem: "Kas tad jūs šodien tik smuki apsedzis un no zibiņa izglābis?"

Bērni sacīja: "Viens ķēniņa dēls! Tas noplēsa svārkiem sānus un uzklāja mums virsū."

Nu pūķis tūlīt gāja ķēniņa dēlu meklēt un atradis, prasīja tā: "Vai tu tas esi, kas manus bērnus izglābis?"

" Ja!" šis atbildēja un izstāstīja savu klizmu galu no gala.

"Labi, kad tev tā nu klājas un maniem bērniem sirdi esi rādījis, tad es tevi aiznesīšu uz māju. Bet mums jāpeld lielai jūŗai pāri. Sašauj kādu daļu putnu un zvēru, lai mums tiek pa ceļu ko ēst. Kad būšu izsalcis, tad kārīšu galvu atpakaļ un tev ikkatru reizi jāiesviež viens kumoss manā rīklē. Ja to nedarīsi, tad aprīšu tevi pašu."

Ķēniņa dēls gāja pa laukiem un mežiem un šāva, ko tik(ai) vien dabūja. Tad uzkŗāva pūķam visus sašautos zvērus un putnus, uzsēdās pats virsū un nu pūķis aizgāja pa gaisu.

Saskrēja ilgu, ilgu laiku, jau barība sāka beigties; bet vēl cita nekā neredzēja, kā jūŗu un zilo debesi. Pūķis kāra galvu atpakaļ un ķēniņa dēls iemeta pēdīgo putnu rīklē. Ko nu? Labi zin - gals būs. Neko darīt - nogrieza sev pašam kājas ikru un iemeta to rīklē. Ir otru ikru vēl nogrieza un tad par laimi redzēja zemi. Malā pūķis sacīja tā: "Nu tu esi sava tēva valstībā! Bet kur tu tos pēdīgos kumosus ņēmi? Tie bija gauži gardi."

Šis izstāstīja - tā un tā: savus ikrus esot nogriezis. Par to pūķa sirds iežēlojās, viņš izvēma abus ikrus, pielika pie stilbiem un sacīja:

"Pielīpat, sadzīstat veseli paliekat!"

Ikri uz reizi sadzija, tā kā nemaz nevarēja pazīt, vai ir bijuši nogriezti, vai ne. Nu pūķis skrēja atpakaļ pa jūŗu un ķēniņa dēls gāja uz sava tēva pili. Nonāca tur - dzirdēja: diviem ķēniņa dēliem būšot būt kāzas. Priekš viena gada abi ķēniņa dēļ: esot atveduši trīs princeses, izglābuši no velna nagiem, un gribējuši tūlīt kāzas ; bet princeses lūgušas, lai vēl vienu gadu stāvot. Tagad gads esot riņķī un rītā dzeršot precības.

Kamēr jaunākais ķēniņa dēls tur klausījās, te piegadījās viens ķēniņa sulainis; tas teica: princeses pirms nelaulāšoties, iekāms abi ķēniņa dēli nebūšot sagādājuši tādas pašas muižiņas, kādas viņām pie velna bijušas. Un lūk, tādēļ ķēniņa. dēli nu sasaukuši visādus zelta, sidraba un kapara kalējus un citus amatniekus, lai tie visnotaļ līdz rītam lielajā ķēniņa dārzā tādas un tādas muižiņas būtu uzcēluši.

Jaunākais ķēniņa dēls, to dzirdēdams, tūlīt gāja uz pili un uzdevās par dārznieku. Labi. Vakarā visi amatnieki sāka strādāt; bet jaunais dārznieks nedarīja nekā. Šie strādāja, strādāja - nekas gudrs neizjuka. Pēdīgi dārznieks vēl pierunāja visus lai labāk pasnaužot - "darbs jau nekur neaizbēdzīs!"

Labi. Visi likās gulēt un sagulēja līdz lielai dienai. Saulīte varēja būt gabalā, te abi ķēniņa dēli ar princesēm nāca muižiņas lūkot, bet neatrada nevienas - amatnieki gulēja. Tad dārznieks, ķēniņa jaunākais dēls, ņēma kapara olu no ķešas un sacīja:

Maz', maz' oliņ', Vēl mazāka muižiņ'; Posies, taisies, Atkal ārā rausies!"

Un tūlin kapara muižiņa ar visu dārzu bij laukā. Nu ņēma ir sidraba olu un sacīja:

, Maz', maz' oliņ', Vēl mazāka muižiņ'; Posies, taisies, Atkal ārā rausies!"

Tūlīt ir sidraba muižiņa ar visu dārzu bija laukā. 'To redzēdami, ķēniņš pats un visi citi palika ar platām mutēm; bet abas princeses gavilēja: "Tās ir tās pašas muižiņas, kas mums tur bija!"

Bet skaistākā, jaunākā princese, bēdājās: "Kur tad mana muižiņa

Tad jaunākais ķēniņa dēls iznāca no pulka pie paša ķēniņa un sacīja:

"Maz', maz muižin'

Vēl mazāka oliņ';

Posies, taisies, Atkal ārā rausies!"

Tūlīt no zelta olas izrausās zelta muižiņa un jaunākā princese priekā iesaucās: "Tā ir mana muižiņa, tas ir velna kāvējs!"

Un ķēniņš nu arī pazina savu jaunāko dēlu.

Bet jaunākais brālis piedeva saviem viltīgiem brāļiem un neteica tēvam nekā. Drīzi pēc tam jaunākais ķēniņa dēls apņēma jaunāko princesi un dzīvoja zelta pilī; abi vecākie brāļi apņēma vecākās princeses un dzīvoja viens sidraba, otrs kapara pilī.