19. A. 301 A. Vasīlnieks, Nogalē. LP, VI, 115, 13. AŠ, II, 86 t.

Vienreiz bija viens ķēniņš, un tam bija trīs dēli: divi gudri, trešais pamuļķis.

Šim pašam ķēniņam vienmēr zaga pieguļā zirgus, un ne-viens nevarēja zagli pienākt. Neko darīt — ķēniņš sāka pats savus dēlus pieguļā raidīt. Papriekšu gāja vecākais dēls savunakti, bet tas nenosargāja zirgus — atkal nozaga vienu. Tad gāja otrs dēls — tam tāpat. Trešo nakti pamuļķīgais saposās uz pieguļu. Bet viņš tā tukšām rokām nejāja vis, papriekšu kala lielu bungvāli, divdesmit birkavu grūtu, un meta gaisos (gaisā), vai cietīs arī. Bet bungvāle no pirmā kaluma necieta, atpakaļ krītot, iemējās zemē un nolūza kāts. Tad pamuļķīgais vēl pielika dažas birkavas un nu bija laba.

Nu redz, ka der — un ar tādu ieroci nu pieguļnieks aizjāja pie zirgiem. Labi. Kas ir? Te ap pusnakti redz turpat: lielsakmens paceļas, un no akmeņa apakšas izlien balts lācis, tiekdamies pie zirgiem.

"Ā, tēviņ!" pamuļķis domā, „es tevi mācīšu zirgus zagt!" un met ar bungvāli šim pa ribām. Tā šis kūleņu kūleņiem pie akmeņa atpakaļ un nozuda tik ātri, ka nedabūja ne labi noredzēt, kur ieskrēja, kur nē.

"Bet nieki nebūs!" pamuļķis domā, "apakš tā akmeņa viņam vajaga būt."

Ja, pavels lielo akmeni — kā tad — apakš akmeņa dziļš caurums un tur viņš iesprucis ir, to var skaidri noprast; bet tiec nu klāt.

Nu prāto šā, prāto tā; beidzot iedomāsies: "Bet ja es pagādāju labu garu ķēdi un palīgus, tad tie mani itin jauki nolaiž dibinā un es izdaros, kā man pašam patīkas. Dabūju balto — ir labi, nedabūju — lai velk atpakaļ."

Un neko vairāk. Tūlin uzlēca zirgā, pārjāja mājā, pagādāja vairāk simtu asu garu ķēdi, parunāja abus vecākos brāļus palīgā un nu laidīsies ar bungvāli lejup, kas tur jūk, jūk.

Laidās, laidās, jau var ar bungvāli dibinu kacēt, te ķēde izbeidzās un kādu desmit asu apmēram no garuma pietrūkst. "Ko nu?" pamuļķis prāto. "Zemē lēkt? Ne, to ne! labāk lai velk atpakaļ — jāpiemetina."

Un nu sāka sist ar bungvāli pa to ķēdi, ka rībeja vien. Šie augšā apmana un velk atpakaļ. Uzvelk: lai piemetinot vēl desmit asu klāt tai ķēdei, citādi nesniedzot.

Piemetina un nu dodas otrreiz lejup. Tagad pašu laiku sniedza dibinu. Pamuļķis izkāpa no ķēdes un saka ar bungvāli izbakstīt vienu stūri, otru stūri, kamēr beidzot uzdabūja vienas durvis, aizslēgtas durvis. Tas, zināms, tūlin ar bungvāli izgāza noeņģēm un nu bija ceļš vaļā, tāds brangi paplats ceļš vēl, tā kā droši četrām orēm varēja blakus braukt.

Nu, ko nu? Sāka tikai iet pa šo ceļu arvienu uz priekšu. Iet, iet — uz vienu reizi — jau stipri pret vakaru — ierauga vara pili un pils priekšā vienu meitu.

Vai viņš, piekusis ceļa gājējs, nevarot nakts māju dabūt? šis ievaicāsies meitai.

Varot gan; bet ko tad viņš, staigādams ar tādu nūju, te meklējot?

"Ko nu meklēju? Taisnību sakot, meklēju sava tēva zagtos zirgus. Kas zin, vai tu pati nezinātu pateikt, kur tas zaglis atronams?"

"Ne, es nezināšu vis; bet rītā celdamies varēsi aiziet, tur turpmāk labu gabalu, pie manas otrās māsas sudraba pilī — tā varbūt pateiks."

Labi. Rītā, kā cēlies, pamuļķis gāja pa to pašu ceļu tālāk un pret vakaru sasniedza sudraba pili, kur sastapa vienu meitu kas sudrabā ģērbusies. Vai nevarot nakts māju dabūt? Kālab ne? Bet ko viņš ar tādu nūju te meklējot? "Ko nu meklēju? Meklēju sava tēva zagtos zirgus. Vai tu pati nezini varbūt pateikt, kur zaglis atrodams?"

"Ne, es itin skaidri nezināšu vis; bet rītā celdamies aizej tur zelta pilī pie manas jaunākās māsas, tā zinās skaidri pateikt."

Labi. Rītā, kā cēlies, pamuļķis gāja pa to pašu ceļu tālāk un pret vakaru sasniedzis zelta pili, kur sastapa vienu daiļu, daiļu meitu, kas zeltā ģērbusies.

Vai viņš, piekusis ceļa gājējs, nevarot nakts māju dabūt? Labprāt, labprāt! Bet ko tad viņš ar tādu nūju te meklējot? "Ko nu meklēju? Meklēju sava tēva pazudušos zirgus un
nevaru nekur zagli sataujāt. Vai tu varbūt nezini tādu?"

"Ak žēlīgais! Kā tad es nezināšu? Tas jau mūsu lielais, baltais lācis, tas zaglis. Are, kur viņš pils dibinā guļ kā sniega kupene, ēkas lielumā. Bet sargies viņu tūlin aiztikt! Nogaidi nakti un skaties pēc ugunim. Ja uguns spīd balta, spoža, tad vēl daudz laika, ja spīdēs spīdoši, tad ilgi vairs neies; bet ja apdziest pavisam, tad baltais aizmidzis un tu steidzies pilī, uzrāpies lācim, pa vilnu līzdams, galvas augšā, ielien kreisajā ausī un pameklē tur atslēgu virkni. Atslēgas dabūjis, nolien atkal pa vilnu zemē, atslēdz lielās pagraba durvis un skaties, pa labi roki turēdamies, pēc vienas vērpeles. Tai verpelē ir stipruma zāles, bet pa kreisi roki, tai vērpelē, ir nestipruma zāles. Izdzer tās stipruma zāles, noliec vietā nestipruma zāļu vērpeli un sāc tad ar lielo balto, ko esi nodomājis."

Labi. Vakarā, tikko lāča acīs sāka balta uguns spīdēt, pamuļķis sagrāba savu bungvāli un piegāja jau tuvāk; pēc laba laika balta uguns apslāpa, sāka tikai spīguļot un nu šis piegāja itin tuvu; vēl pēc tāda brītiņa acis aizdarījās, uguns apdzisa un baltais lācis krāca, nu krāca kā negudrs, cieši aizmidzis. Bet pamuļķis redzēja: "Nu ir laiks!" un kāpa, ar vienu roku vilnā ķerdamies, otrā bungvāli turēdams, lielajam lācim uz rumpi. Uzkāpa augšā kā labā kalnā, ielīda kreisajā ausī, izņēma atslēgas, nolīda atkal zemē, atslēdza pagraba durvis, izdzēra stipruma vērpeli, nolikdams tai vieta nestipruma vērpeli, uzkāpa otrreiz lācim mugurā un tad no vienas tiesas sāka ar bungvāli baltajam pauri bungāt tik stipri, ka uz reizi uzlēca stāvus, visu miegu aizmirzdams. Bet, vai lec, vai nelec, pamuļķis iespīrējās vilnā un tikai dod, lai āda izput. Beigu beigās baltais mana: labi nebūs un sāks pamuļķi vedināties pagrabā drusku uzdzert vīna, ko ne — esot jāatpūšas, tad varēšot atkal pa jaunam ņemties.

Labi. Pamuļķis mierā. Ieiet nu pagrabā: lai pamuļķis nodzeroties tur pa kreisi roki no tās vērpeles, viņš dzeršot te pa labi roki.

"Ja, ja!" pamuļķis nosmīn, "dzer vesels! tas man taisni tā patīk."

Baltais lācis iztempj pārmainīto vērpeli un nu brīnās, ka nemaz vēl spēki nepieronas klāt. Bet pamuļķis tikai smej vien, tāspēki jau no pirmītējā dzēruma tādi pieauguši, jāsaka, lai nāk,kas nākdams — ne par vienu vairs nerēķina.

Nu, un tā nu lācis izgaidās, izgaidās spēkus — nevar sagaidīt — sāks atkal no jauna spēkoties.

Sitas, sitas — kur tu Dieviņ! Nebija nemaz ilgi, lācim ribas jau ielauztas un nu sāk tecēt aseņu, aseņu tā kā katra upe.

Un skaidri var teikt: asinīs viņš arī notecēja un tad nobeidzās.

Bet lai nedomā vis, ka nosistais lācis bija patiesi lācis. Viņš nebija vis lācis, viņš bija pats velns. Un nu tās trīs meitas zelta, sudraba, vara pilīs tai pašā stundā bija vaļīgas: varēja iet, kur grib.

Bet visas trīs māsas novilka savas kurpes: viena vara, otra sudraba, trešā zelta — un atdeva pamuļķim. Tad pamuļķis, kurpes ņemdams, uzaicināja māsas nākt līdz pie ieejas cauruma, būšot viņas uzsūtīt viņā pasaulē.

Labi. Māsas aizgāja līdz, pamuļķis paraustīja ķēdi un brāļi pa kārtai vien uzvilka māsas augšā. Bet kad ceturto reizi ķēdi nolaida, pamuļķis tīšām iesēja akmeni, lai parbaudītu brāļus, ko viņi nodomājuši. Kad nepalaiž ķēdi vaļā, kas var uzticēties tādiem?

Un skat, patiesi viņš briesmas bija paredzējis. Līdz akmens varbūt labi pusē bija uzvilkts, šie piebikstās viens otram: "Laidīsim ķēdi vaļā, lai labāk nositas mūsu pamuļķīgais brālis, nekā mums sudraba un zelta meitas atņem!"

Tūlin akmens ar visu ķēdi rūkdams nokrita atpakaļ un šie augšā nosmējās: "Pagalam viņš ir!"

Bet pamuļķis bēdīgs nodomāja: "Are, kāda pasaule! Vai tie ir brāļi? Bet nekas, iešu pa to pašu ceļu atpakaļ, vai tad itin padoms neradīsies?"

Gāja, gāja tālu tālu; un jo tālāk gāja, jo cita nekā neredzēja, kā mūžīgu klajumu. Bet beidzot klajumā ieraudzīja lielu lielu ozolu, mazākais piecdesmit tūkstošu gadu vecu, un ozola tuvumā būdiņu. Pamuļķis tūlin paklauvēja pie durvim, lai laiž iekšā: "Ko
tu mūsu mājiņu biksti un putini? Ātrāk tikpat neielaidīsim, ka mēr mūsu māte nebūs pārlidojusi."

"Tie laikam bērni, kas tā runā!" pamuļķis nodomāja un pagriezās atpakaļ. Bet tikko bija pagriezies, turpat aiz papēžiem ieraudzīja briesmīgu milzu čūsku. Ko nu? Tūlin zvēla ar bungvāli čūskai taisni pa galvu, lai atstiepjas; bet čūska mirdama apcirtās riņķī un ar asti vien nogāza pamuļķi gar zemi, tā ka uz rāviena apskurba. Tomēr drīzi pamuļķis atkal atžilba un nu pret sauli ieraudzīja kā mākoni nākam. Tas nebija vis mākonis, betbija liels pūķis, un tie tur istabā bija pūķa bērni, jo tiklīdz pūķiene pārlidoja, šie izskrēja pretīm sūdzēt: "Māt, māt, tas lielais vīrsar to garo vāli gribēja mūsu būdiņu izputināt."

Bet pūķiene paskatījās uz zemi, ieraudzījusi milzu čūsku nokautu, priecināja bērnus: "Jūs muļķi! tas jau jūs no čūskas rīklesizglābis, ne mājiņu putinājis. Kā lai nu viņam atmaksājam par to?"

Bet pamuļķis atbildēja pūķienei: "Nevienu citu maksu nekā-
roju: kaut tikai savā tēvu zemē pārkļūtu atpakaļ."

"Tēvu zemē! ā, tava tēvu zeme tur augšā. Pag. pag — es
tevi uz turieni aiznestu gan, ja tu viņā pilsētā, kas te vairs nav
tālu, nopirktu pieci, sešdesmit vēršu, kā arī septiņ- astoņdesmit
mucu vīna un atvestu vēršus pie šī ozola nokaut."

"Tas nav nekā, to varu gan" pamuļķis atteica un aizsteidzās
uz pilsētu. Bet ceļā viņam iesitās prātā: "Ar ko tad es pirkšu?
Man jau nav ne graša naudas līdz. Atkal šķērslis — kad tu iz-
putējis! Bet pag, pag! vēl nieks taču nekaitēs, es jau varu naudu
iepelnīties. Lai tad arī kādas dienas ilgāki aizkavējos, aizkavējos
bet ceļā es tikšu un, kaut tur piķis zemē lītu."

Labi. Aizgāja pilsētā un salīga pie viena zvejnieka par puisi.
Zvejnieks tūlin tai pašā dienā arī gāja zvejot, aicinādams pamuļķi
līdz, lai palīdzot viņam laivu jūrā ievilkt. Bet pamuļķis itin jauki
saņēma laivu padusē un ienesa kā vieglu vezi (grozu) viens pats
jūŗā. Sāka zvejot un brīnum laimējās tai dienā. Zvejnieks prie-
cājās; "Tev ir sava laime. Ved nu tikai zivju vezumu pilsētā rītu
pārdot!"

Pamuļķis aizbrauc, pilsētnieki pērk zivis kā negudri, bet
vienā gabalā daudzina: "Līrum, lērum! līrum, lērum!"

Pamuļķis domā: "Tas viņiem laikam tāds ieradums," un
neko neprašina arī.

Bet aizbrauc otrā dienā atkal, šie vēl tāpat daudzina to līrum-
lērum. "Ē!" viņš domā, „jāapvaicājas taču, kas tas viņiem par
tādu līrumu-lērumu ir?"

Sāks ierunāties — ače Dieviņ! pilsētnieki saņem rokas: "Kas
tad tu te par tādu svešnieku esi? Tu vēl taujāsi mūsu līrumus
lērumus? Vai nezini, ka rītu ķēniņa meitu vedīs velna kalnā vel-
nam atdot, ja negadīsies neviena glābēja tur pie rokas."

"Ak tā tā lieta! Tad jau nu gan briesmīgs līrums-lērums
jums uzbrucis; bet man liekas, vēl tik traki nav, kā izbļaujat. Ar
velniem jau arī var galā tikt."

To teicis, pamuļķis lēnā garā apgrieza zirgu, pārbrauca mājā,
paķēra savu bungvāli un aizsteidzās jau laiku jo laiku velnu kalnā
gaidīt, kas nu notiks. Gaida, gaida — uz vienu reizi dzird notā-
lēm sēru trumentes un redz: ķēniņa meitu patlaban ved. Atved
kalnā, velns izskrien pretim un gāzīsies šij virsū; bet pamuļķis ar
bungvāli izjauc velnam skrējienu, uzsaukdams: "Nē, nē! nāču!'

Un tā velns ar visām sešām galvām nošņācas vien par tādu
un izspīrījies klups pamuļķim arī matos; bet pamuļķis kur deva,
tur otrreiz vairs nebij jādod — nosita velnu. Un līdz to bija pa-
darījis, tā ātri, ātri izgrieza no visām galvām mēles, pagrūda
apakš liela akmeņa un nolikās turpat akmeņa paēna drusku atpū-
sties pēc tik liela cīniņa. Bet kamēr viņš aizmidzis gulēja, ķēniņa
vīri, kas meitu bija atveduši, pienāca pie akmeņa un izbrīnījās par
tik lielu bungvāli, ko velna kāvējs pasmiedamies cilājot. Viņi
turpretim tikai par četriem varot tā tā kauna dēļ kustināt un ratos
ievelt, varbūt par astoņiem, varbūt arī ne.

Kamēr šie tur gar bungvāli čalodami ķirinājās, pamuļķis at-
modās vaicādams: "Ko jūs gribējāt ar manu ieroci darīt?"

Viņi cita nekā negribot, gribot tikai ratos iedabūt un ķēniņam
aizvest. Arī viņam pašam jānākot līdz un jāsaņemot atmaksa par
to, ka velnu nokāvis, meitu izglābis, jo šis ķēniņš nekad nemēdzot
citus par velti izstaidzināt un izdarbināt, arvienu bagātīgi atlī-
dzinot.

"Labi. Lai tad notiek!" pamuļķis atsaka, likdams savu bung-
vāli ratos. Bet rati necieta, salūza, bungvāle bija par smagu.
Neko darīt, bij jāatved dižgabalu rati un tie tad cieta gan.

Aizbrauca pie ķēniņa, ķēniņš prasa: "Cik tu gribi par savu
darbu? Tu nositi velnu, izglābi manu meitu, cik tu gribi par to?"

"Ko es varu gribēt? Dod man piecdesmit vēršu, piecdesmit
mucu vīna — pietiks šoreiz."

"Labprāt!" ķēniņš atsacīja, "un še tev piedevām piecsimti
rubļu arī, tas nemaz nav daudz par tādu darbu."

Un tā pamuļķis pie ozola nokāva vēršus, sakrāva gaļu ar
vīnu pūķim mugurā, uzsēdās pats arī ar bungvāli vēl un tad pie-
skubināja, lai nu pūķis lido. Pūķis smagi, smagi pacēlās gaisā.
Are, nesamais bija smags, kur tad bungvāle vien? Un aizlidoja
ka ne atpakaļ nepaskatījās.

Lidoja, lidoja ilgi pa jūru vien un pamuļķis beidzot jau varēja
tēvu zemi saredzēt, te — kas ir — apskatās: gaļa un vīns paga-
lam, patērēts. Un kā gaļas nav, pūķis nespēj nest. Nu cīnās, nu
mocās — par varu gribētu sasteigt malu; bet nieki nelīdzēja, kādu
versti no malas spēki nesējam piebeidzas un bija jāiekrīt jūrā. Bet
pūķis apmierināja pamuļķi, sacīdams: "Nekas! es zinu, tu izpel-
dēsi malā arī bez manis. Bet tad steidzies vēl vērša gaļu sagā-
dāt, ka spēju pārtikt mājā atpakaļ. Kamēr to izdarīsi, es turēšos
kā nebūt ūdens virsū un gaidīšu no tevis jaunus spēkus."

Labi! Pamuļķis izpeldēja malā, nopirka par saviem piecsimti
rubļiem vēršus jūrmalas pilsētā, aizbrauca ar laivu pie pūķa, pa-
ēdināja labi un palaida, lai lido atpakaļ uz savu zemi pie bērniem.

Tik tālu nu viss labi; bet kas pamuļķim vēl par gājienu, ka-
mēr tēva pilsētu sasniedza. Bet tikko bija iegājis tēva pilsētā, viņš
padzird: jaunāko meitu, kas no apakšzemes izglābta, par varu
gribot viņa vecākais brālis precēt; bet šī turoties pretim: lai ap-
gādājot tās kurpes, ko viņa apakšzemē valkājusi, tad iešot, ci-
tādi ne, un lai tur gabalos kapātu. Vecākais brālis gan esot iz-
skrējies pie viena kurpnieka, pie otra, bet tie nejēdzot tādas
uzšūt.

Ko nu pamuļķis darīs? Viņš domā: "Pag, pag, došu vienam
kurpniekam īstās kurpes aiznest, kas man no apakšzemes līdz,
redzēs, ko tad šī teiks."

Labi! Kurpnieks ienes īstās kurpes, parāda — ak tu žēlīgais!
Šī tūlin: "Tās ir manas kurpes! Tās ir manas kurpes! Cits vi-
ņas nav sūtījis, kā mans brūtgāns. Kur viņš ir?"
"Tur un tur!" kurpnieks atbild, lai nākot līdz, ja patīkot.
Un tā jaunākā pa durvim ārā un pie pamuļķa prom.
Un tēvs nu, zināms, arī dabūja visu zināt un tad nosvinēja pa-
muļķis ar jaunāko meitu tādas kāzas, lai Dievs pasarga. Bet abi
vecākie brāļi pa kāzām noložņāja vien, paši nezinādami no kauna,
kur slapstījušies. Are, tā iet, kad grib tīšām brāli pazudināt!

Piezīme: Saukas variantā teikts, ka pirmā māsa apakšzemē iedevusi
muļķītim vēl ābolu; tas ritējis papriekšu un aizvedis pie otras māsas, [Kad nu
muļķītis nogalinājis lielo lāci un licis izvilkt trīs ķēniņa meitas, tad brāļi viņu
atstājuši apakšzemē. Tur viņš atradis lielu ērgli, kas apņēmies viņu iznest šai
pasaulē.] Viņš uzkrāvis gaļu, vīnu un sešas ogles lielam ērglim mugurā un tad
aizjājis pa jūru. Ik nu metis galu ērglim mutē, ik ari pa oglei iemetis.