20. A. 301 A. M. Novads Oktē pie Talsiem. LP, VII, II, 19, IV, 9.

Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Un ķēniņam ik naktis izzaga vienu zirgu. Viņš sūtīja gudros dēlus zirgus sargāt, bet tikpat - kā nozaga, tā nozaga. Trešo nakti gāja muļķis sargāt. Labi - viņš apsēžas kalnā un gaida. Gaida, gaida - sāks tikai šim mēness skaidrums (gaišums) spīdēt acīs un tūlin tik salds miegs, tik salds miegs, ka nemaz atkauties. Cits nekas neatliekas -- jāceļas augšā un bijis.

Jāapsēžas citā vietā. Līdz tad labi arī apsēdies, te taisās staļļa durvis vaļā un liels, liels, balts lācis čāpo iekšā, paņem vislabāko zirgu aizved projām un pazūd liela akmeņa apakšā.

Rītā muļķis to pasaka tēvam un liek akmeni aizvelt. Aizveļ

akmeni, atrod dziļu alu. Nu muļķis kaldina simtpiecdesmit asu gaŗas važas, divpadsmit podu smagu vāli, iesienas šinīs važās un laižas pa caurumu dibinā pieteikdams, ja važas apakšā kustināšot, tad lai tēva darbinieki velkot viņu augšup. Ielaidās dibinā, vēl divas asis pietrūka važām no gaŗuma. Neko darīt - nolēca to trūķumu tiesu tāpat zemē. Nu, un tā nu viņš iet, iet - atron trīs krusta ceļus. Sadomā - staigās pa to, kas tiešām aiziet. Labi. Iet atkal puscēlienu, atrod sudraba pili un pili simtu istabu.

Izstaigājas pa istabām, atron beidzamā jaunu meitu. Tā tūlin: "Muļķi, Muļķi, ko tu te meklē?"

"Sava tēva zirgus meklēju?" šis atbild.

"Viss labi, viss labi! bet ar balto lāci tu neiesāc. Es gan neko tuvāki nevaru par viņu tev izstāstīt. Ej pie manas jaunākās māsas, tā tev izstāstīs."

"Cik tālu tad tas ir no šejienes!"

"Būs veršku desmit, bet iekāms aizej, še tev šis sudraba

ābols no manis."

Muļķis paņēma sudraba ābolu un aizgāja pie jaunākās māsas

zelta pilī. Tai pilij bija divisimti istabu. Izstaigāja istabas, atrada beidzamajā jaunāko meitu. Tā saka: "Tu, Muļki! Ko tu te

meklē?" "Sava tēva zirgus meklēju!"

"Viss labi, viss labi! bet ar balto lāci tu neiesāc. Es gan

neko tuvāki nevaru par viņu tev izstāstīt. Ej pie manas visjaunākās māsas, tā tev izstāstīs."

"Cik tālu tas ir no šejienes?"

"Būs jūdžu piecdesmit; bet iekāms aizej, še tev šis zelta ābols no manis!"

Muļķis paņēma zelta ābolu ,un aizgāja pie visjaunākās māsas.

dimanta pilī. Tai pilij bija trīssimti istabu un tūlin pa pirmās istabas durvim iznāca visjaunākā pretim sacīdama: "Muļķi, Vi! Ko tu te meklē?"

"Sava tēva zirgus meklēju!"

"Viss labi, viss labi! bet ar balto lāci neiesāc. Viņš ir sešdesmit asu gaŗumā, piecdesmit asu augstumā, viņa vilna ir tik bieza un liela, ka tu tur vari paslēpties. Bet ja tu domā ar viņu tomēr cīnīties, tad gaidi to apguļamies. Gulošam lien pa balto galvu uz augšu vien, uz augšu vien līdz labai ausij. Ausī tas paglabājis pagraba atslēgu. Paņem atslēgu, lien zemē, noej uz pagrabu, atslēdz durvis - tur būs divas kublas : pa labi roki taī kublā ir stipruma dzēriens, pa kreisi nestipruma. Pārmaini tās kublas un nodzeries no stipruma dzēriena trīs reizes, ne vairāk, ne mazāk! Ja dzersi mazāk, neradīsies spēki, cik cīņā vajadzīgs; ja dzersi vairāk, zudīs tie paši spēki, kas tev jau bija. Visu to padarījis, atliec atslēgu atpakaļ ausī. Nu, un tagad posies pie darba, bet iekāms aizej, še tev šis dimanta ābols no manis!"

Tās ziņas savācis, Muļķis negozējās vairs, uzmanīgi vēroja balto lāci pārnākam un gaidīja to apgulstamies. Pārnāca, apgulās - kas tas par lāci! Kalns, kas kalns! Ar sniegu apsnidzis kalns! Drīzāk, nudien, pēc tāda tas izskatījās, ne pēc redzēta zvēra. Kad bija nogulies, aizmidzis, Muļķis uzkāpa pa balto lāča galvu līdz ausij, izņēma ats1ēgu, atslēdza pagrabu, nodzērās trīs malkus, pārmainīja kublas, atlika atslēgu ausī apakaļ un tad savēcināja savu divpadsmit podu smago vāli, lai gāztu jau vienreiz lācim pa pieri. Savēcinādams pats tagad manīja, ka no dzēruma spēki gadījušies milzīgums klāt. Smagā vāle likās kā paija, tik viegla. Ja, un tā nu gāza lācim pa pieri, bet lācis, par tādu zvēlienu vien, drusku, drusku tikai pakustējās, iesaukdamies: Tiš dunduri, ko tu man kod!" " '

Muļķis redzēja: paure tam par cietu! palīda tālabad zemāk un sāka velēt pa sāniem milža lāci. Velēja, velēja - jau iesita vienu ribu. Kā iesita ribu - lācis briesmīgi piktumā ierūcas un uzlec stāvus. Uzlec stāvus, pagriež galvu atpakaļ - ierauga Muļķi ar vāli. Tā mans lācis pilnā kaklā: ,,Čurmuli, ko iesāc ar mani? Nu labi tev neklāsies!"

Muļķis atsaka droši: "Lai klājas, kā klādamies, kaut tikai dabūtu nodzerties!"

Līdz šis iebildis to vārdu "nodzerties", tūlin lācim, vadzi, siekalas vien tek pēc stipruma dzēriena tur pagrabā. Nu sader pamieru un ies abi tempt. Ieiet pagrabā - lācis kā nesātis pie tās kublas klāt, kur pirmīt stipruma dzēriens bijis, bet tagad nestipruma. Lācis dzeŗ, dzeŗ - trīs briesmīgus kluncienus vienu pakaļ otra; bet Muļķītis izliekas dzeŗam! - viņš sadzēries savus trīs malkus, ko viņš vairāk ies dzert? Un kā tad arī baltais nodzēries, tūlin acim redzot palicis vājāks, mazākais par pusi, var teikt vājāks.

Sākuši nu kauties. Muļķim viens paņēmiens. Kā deva ar vāli pa priekškājām - kāju dilbi krustim pušu, lācis saklupa un nu to nogalināja vieg1i. Nu, ko nu vairs bēdāt? Tūlin paņem visas trīs meitas un ved pie cauruma, lai velk augšā. Uzvelk meitas, nu būtu jāsēžas Muļķim važās, bet viņam itin. piepēži iešaujas prātā: "Kas var zināt, tādi pārgalvnieka vilcēji, varbūt mani pavelk pa pusei un tad laiž atpakaļ, lai krizdams nositos? Siešu tādēļ akmeni važās, tad pieredzēšu, kas viņiem prātā."

Iesēja akmeni -- un patiesi! - akmens pa pusei uzvilkts, griezdamies vēlās atpakaļ. Ak tavi cilvēki! par varu izsalkuši pēc Muļķīša dzīvības! - bet nu par laimi neizdevās.

,la, un tā. nu Muļķis, apakšā pamests, prātoja: "Ko nu darīt? Augšup tikt vairs nevar, jārauga tepat apskatīties."

Viņš iet atpakaļ pa tām pašām pēdām līdz krusta ceļiem. Noiet tur - sadomā - griezīsies pa kreisi roki, pa to ceļu. 3et nu nav cēlienu gājis - gadās mežs, meža vidū klajums, klajumā milzu ozols, milzu ozolā lizds, lizdā ērglēni. Domā, kur nu tālāki ies? Drīzi aptumsīs - pārgulēs tā paša ozola kuplos zaros. Labi. Guļ, guļ - varēja tā ap pusnakti būt - dzird šņācam. Paskatīsies labi - redz: liela čūska rāpjas ozolā un galvu vien kārsta pēc ērglēniem. Tā viņš paķers savu divpadsmit podu smago vāli un kā knābs čūskai pa purnu - gatavā bija. Un to viņai arī patiesi vajadzēja, ko šī tur meklē, tāda putnu rijēja! Gaismā pārskries nu ērgliene - tā tūlin taujāt taujā bērniem: "Kas te par svešu smaku? Kas to milzu čūsku patērējis?"

Bērni atbild: ,,Te ozola zaros gul Muļķis, tas to čūsku ar vāli vien patērēja."

"Lai tad viņš izguļas, lai!"

Neilgi pēc ērglienes pārskrien ērglis pats: "Kas te par svešu smaku? Kas to čūsku kāvis?"

"Ozola zaros guļ Muļķis. tas ar savu vāli čūsku nokāva!" To dzirdēdams, ērglis priekā aicināja Muļķi : "Nāc šurp, Muļķi! Kādu labumu vēlies no manis par to, ka izglābi manus bērnus no čūskas?"

"Cita labuma nevēlos - iznes mani no šejienes virszemē, ja esi varbūt tik spēkots."

"Esmu gan, to labprāt darīšu; es tevi nesīšu pār tālo jūŗa uz tavu zemi!"

"Labi, labi!" Muļķis atteica, "bet ļauj man tevi drusku pār baudīt, tad redzēšu, vai cietīsi,

jeb necietīsi mani pār jūŗu nest." To teicis, tas zvēla reiz ar divpadsmit podu smago vāli

ērglirrr tiešām, pa ribām, ka nokrakšķēja vien, bet vāle atlēca no ērgļa miesām ar tādu sparu, ka jādomā, akmenim sitis, ne putnam. Ērglis, kā likās, maz juta sitienu, tomēr iepīkt iepīka gan, atšņākdams: "Ar mani tu neiesāc! Neesmu baltais lācis, deri labāk mieru!"

Saderēja mieru. Nu ērglis sacīja: "Ja tu man apgādā divpadsmit vātis vīna un divpadsmit labi baŗotus vēršus, tad spēšu tevi aiznest pār tālo jūŗu.

Neko darīt - bija jāiet vīns un vērši saraudzīt. Gāja, aizgāja jūŗas malā pie zvejnieka. Zvejnieks sacīja: "Līgsti pie manis par puisi; ja kalposi krietni, izkalposi gan vīnu, gan vēršus.'`

Labi. Salīga. Un vienu dienu Muļķim bija jābrauc ar zvejnieka reņģēm uz pilsētu. Aizbrauc pilsētā - visi ļaudis sauc : "Nelāgi, nelāgi! `

"Kas par nelāgumu?" Muļķis vaicāja.

Tie atbild: "Kā nebūs nelāgi? Rītu ķēniņa vecāko meitu atdos velnam !

Muļķis nosaka: "To tikai ne - meitu velnam atdot!" un aiziet naktī velnu gaidīt. Tur bijis viens tilts; apakš tā Muļkis palien, velnu gaidīdams. Gaida, gaida - te ap pusnakti nāks velns ar trijām galvām un suņi tam skrien pa priekšu. Atskrien suņi pie tilta, apstājas - neiet pāri, bet velns tūdalin pilnā kaklā: "Muļķi, lien ārā no patilta! Ja ne - labi neklāsies."

Muļķis iznāk no tilta apakšas un kā deva ar vāli vienreiz suņiem - suņi beigti, kā deva otrreiz velnam - velns arī beigts. Tā nu ķēniņa meita glābta un Muļķis smaidīdams iet uz māju.

Citā dienā Muļķis atkal brauc uz to pašu pilsētu un dzird visi ļaudis sauc: "Nelāgi, nelāgi!"

"Kas par nelāgumu?"

"Ja, rītu vidējo ķēniņa meitu atdos velnam!" "

To tikai ne!" Muļķis atbild un nosit pie tilta arī otru velnu ar sešām galvām.

Ne cik ilgi pēc tam Muļķis atkal brauca ar reņģēm uz to pašu pilsētu un dzird, visi ļaudis sauc: "Nelāgi. nelāgi! Pavisam nelāgi!" . " g

"Kas par nelāgumu?'`

"Ja, rītu mums jāatdod ķēniņa jaunākā meita velnam!"

"To tikai ne - meitu velnam atdot!" un aiziet naktī velnu gaidīt. Ap pusnakti nāks velns ar divpadsmit galvām un uguns skrien tam pa priekšu. Uguns atnāk pie tilta - neiet pāri un velns sauc pilnā kaklā: "Muļķi, lien ārā no patilta! Ja ne - labi neklāsies.

Muļķis iznāk gan no patilta, bet velnam nekā klāt tikt, uguns priekšā. Neko darīt - norāva Muļķis sev visas drēbes, pārklāja uguni un bradāja, mīņāja ar kājām tik ilgi, kamēr nodzēsa to. Apdzēsa uguni, nu pacēla vāli un gāza velnam tā, lai visas divpadsmit galvas uz reizi izput. Nogalinājis velnu, viņš smaidīdams

iet pilsētā atpakaļ un saka ķēniņam: "Nu tavas meitas visas glābtas!"

Ķēniņš - to tikai var saprast - priecīgs bez gala un solās Muļķim dot, ko tikai vēlas, pat arī visu pilsētu un jaunāko meitu par sievu; bet Muļķis cita nekā negrib, kā tikai divpadsmit vātis ar vīnu, divpadsmit baŗotus vēršus. Labi - dabūja vēršus, dabūja vīnu un iet pie ērgļa apgādāts. Ērglis liek uzkŗaut gaļu sev mugurā pa kreisi, vīnu pa labi, Muļķim liek nosēsties vidū un tad piesaka tā: "Ja es galvu pagriezīšu uz kreiso pusi, tad iemet man gaļas gabalu knāblī, ja uz labo pusi, tad sniedz man vīnu nodzerties!"

Labi. Un nu ērglis pacēlās gaisā un skrēja pār jūŗu vien, pār jūŗu vien, dienām un naktim. Tikmēr skrien - aptrūkst gaļa, aptrūkst vīns; šis griež galvu uz vienu pusi - nav ko dot, griež uz otru pusi - nav ko dot un nu paliek arvien nespēcīgāks, kamēr turpat jau slīkst gandrīz jūŗā. Muļķis redz, labi neies griež sev pašam kājai ikrus ārā un met ērglim mutē. Tas aprijis kumosu, tūlin paceļas augstāku gaisā un nu var malu kaut cik jau blenst. Tagad Muļkim itin priecīgi jau metas ap sirdi:

Nu izmocīsies malā!" "

Bet nekā, kādu versti no malas ērglis krīt jūŗā iekšā. Par laimi tai vietā nebija dziļš ūdens vairs, abi izbrida malā sveiki, veseli. Izbrien malā, ērglis vaicā: "Kāpēc tu klibo?"

"Tā un tā - kājai nav ikru vairs - izgriezu tev par ēsmu." To padzirdējis, ērglis

appūš kājai pušumu, jēlums sadzīst, viss atkal labi. Nu Muļķis sarauga ērglim

atkal vēršus jūrmalas mežā, paēdina to krietni un tad abi šķiŗas: ērglis skrien

atpakaļ uz apakšzemi. Muļķis steidz pie sava tēva. Pāriet pie tēva, neviens to vairs nepazīst, tāpēc ka par apakšzemi ku1damies, ar divpadsmitgalvju velnu cīnīdamies, savas drēbes bija sadedzi nājis, uguni slāpēdams.

Ko viņš nu darīs? Sadomā: "Kad nl.l nepazīst, nepazīst mani neviens vairs - apmetīšos

tēva mež malā, vientuļā būdiņā par kurpnieku un dzīvošu klusumā, kamēr iešausies

cits kāds labāks darbs prātā."

Un tā nu šis dzīvo, dzīvo, te vienu dienu jaunākā māsa, no izglābtām meitām apakšzemē, raud un ilgojas pēc savām dimanta kurpēm, ko apakšzemē valkājusi. (Izglābtās meitas, visas trīs, bij pārvestas Muļķa tēva pilī.) Ķēniņš vaicā saviem c1ivi gudriem dēliem: "Vai tad pasaulē neviens nemāk tādas dimanta kurpes pataisīt?"

Gudrie atbild: "Diezin, kas to lai māk!"

Bet tur bija prātīgs sulainis, tas saka : "Es gan zinu vienu gudru prātīgu kurpnieku tepat mūsu mežmalā, kas zin, vai tas nemācēs?"

Jaunākā meita, to padzirdējusi, šauj tūlin projām uz mežmalu pie ieteiktā kurpnieka. Aiziet, sāks runāt - tas jau Muļķis, viņas glābējs. Šie pazīstas un tā tūlin viens otram gar kaklu. Abi tur sasveicinās - uz reizi Muļķis ieteiksies: "Tu gribēji savas dimanta kurpes? Te viņas ir, es viņas tā glabāju, tā glabāju, no apakšzemes līdz šai būdiņai tās sanēsāju klāt vien lai kur iedams, lai ko darīdams." '

Un nu Muļķis ar jaunāko meitu pāriet pie tēva un tēvs sarīko abiem kāzas. Kāzu rītā Muļķis visus izved dārzā pastaigaities. Kā šie nu staigā - Muļķis piepēži izvelk sudraba ābolu ko apakšzemē dabūjis - no kabatas un met pa kreiso roku -no sudraba ābola gadās skaista sudraba pils. Tad izņem. zelta ābolu, met pa labo roku - gadās zelta pils. Izņem dimanta ābolu, met pašā dārza vidā - gadās dimanta pils. Nu vecākais brālis apņem tai pašā dienā vecāko māsu no izglābtām meitām un dzīvo sudraba pilī; otrs brālis apņem vidējo māsu un dzīvo zelta pilī ; bet Muļķis ar savu līgavu, jaunāko māsu, dzīvo dārza vidū - dimanta pili.