22. A. A. 301 A. J. Simenovs Dolē, Brīvzemnieka "Sborņik" 56,. LP, VII, II, 19, 4, 18.

Reiz dzīvoja tēvs; tam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Gudrie brāļi ganīja tēva lopus, bet mu1ķis gulēja krāsns augšā. Bet velns bija uzņēmies ganāmam pulkam uzbrukt un ikdienas kādu lopu aiznest. Tad rīkojās muļķis lopus ganīt un laupītāju pārspēt, bet gudrie viņu izsmēja: "Ja mēs, gudrie, jau nejaudājam lopus noganīt no velna, kur tad tu, muļķi, to jaudāsi? Mēs taču katru dienu ganām lopus, un droši vien ar šo darbu esam apraduši; bet tu, krāsns augšā gulēdams, gan nebūsi iemanījies par mums labāki."

Bet gan muļķis zin, kas darāms. Viņš aiziet pie kalēja, nokal dzelzs vadzi, veseri un otrā dienā ies tēva lopus ganīt. Izgana lopus vienā pļavā, otrā, trešā - viss labi. Bet pret vakaru viņš aizdzina savus lopus uz velna purva malu, labi zinādams, ka te ir ko uzmanīties. Ja, un tā nu gana, te piepēži izkāpj no turienes sprīdi liels vīrs ar olekts gaŗu bārdu un tūlin kamps vienu vērsi. Bet muļķis nepalaižas vis - uzsauc: "Nu raugi tikai!" un vairāk neko.

Tā viņi tur ķildojas, tiepjas, kamēr gaŗā bārda sapinas cērpā. Muļķis nu mudīgi vadzi bārdai virsū un ar veseri klauks! pievadžoja. Bārda notrūka un pats velns par kaklu, par galvu aizspruka uz elli atpakaļ. Muļķis pārdzen savus lopus mājā un pastāsta brāļiem visu, ko piedzīvojis. Sarunājas brāļi iet velnu uzmeklēt. Pasauca suņus un aizgāja. Suņi aizveda viņus pa velna pēdām līdz tumšai, dziļai alai. Nu brāļi saraudzīja valgus, sasēja tos vienu otram ga1ā un sarunāja, ka vienam no viņiem jādodas lejup. Tad muļķis sacīja: "Jums, gudrajiem, klātos lejup laisties!"

Bet gudrie aizbildinājās, neko darīt - bija muļķim jālaižas alā; bet viņš piesacīja: "Ja trīs reizes valgu paraustu, tad velkat mani no alas ārā!"

Labi. Brāļi nolaida muļķi ar visu vadzi un veseri dziļajā. alā. Papriekšu viņš izlaidās cauri lielai tumsībai, tad gaismai ; pēc tam atkal tumsībai un atkal gaismai un tā, kamēr trim pasaulēm iztika cauri. Beidzot nokļuva apakšzemē un nostājās uz cietas zemes. Te viņš nu atstāja valgu un aizgāja pašu velnu uzmeklēt. Gāja, gāja pa apakšzemi - uzgāja vaŗa mājiņu. Iegāja mājiņā - ierauga: skaista meita sēž istabā.

Viņš apvaicājās: "Kur te dzīvo velns?"

Meita pikti atbild: "Tu manam tēvam jau bārdu norāvi, un nu vēl nāksi viņu rokā meklēt!"

Muļķis sāka laipni runāt ar meitu; tad šī palika jautrāka un izstāstīja viņam, ka esot vecākā māsa, bet tur sudraba mājiņā mītot vidējā māsa un vēl tālāki, zelta mājiņā, esot jaunākā māsa; aiz zelta mājiņas tad būšot salmu mājiņa, rija, un tur tad mītot pats vecais velns.

Muļķis ietīstīja un aizpogāja vaŗa mājiņu, iebāza to kabatā, paņēma līdz skaisto velna meita un aizgāja tālāk. Gāja, gāja, beidzot nogāja līdz sudraba mājiņai. Iegāja mājiņā, atrada tur skaistu meitu un vaicāja tai, kur dzīvojot velns?

Vidējā velna meita iesākumā pikti, vēlāku laipnāki atteica tā: "Tur tālāki ir zelta mājiņa un aiz zelta mājiņas salmu mājiņa, rija, tur dzīvo mans tēvs."

Arī šo mājiņu muļķis iebāza kabatā, paņēma skaisto velna meitu līdz un aizgāja tālāki. Beidzot nonāca pie zelta mājiņas.

Iegāja mājiņā, atrada jaunāko māsu, skaistu zelteni, un vaicāja tai: "Kur te dzīvo pats velns?"

Zeltene atbildēja iesākumā papikti, pēcāk laipnāki: "Mans tēvs tur tālāki dzīvo salmu mājiņā, rijā!"

Muļķis iebāza arī zelta mājiņu kabatā, paņēma ir jaunāko velnu meitu līdz, aizgāja pie valga atpakaļ, iesēja valgā divas pirmās mājiņas ar abām zeltenēm, paraustīja valgu un valgs ar iesietām mantām pacēlās augšup. Pēc tam gudrie brāļi nolaida otrreiz valgu atpakaļ un muļķis iesēja zelta mājiņu ar trešo zelteni. Arī pats viņš labprāt būtu iekabinājies valgā, bet izrādījās, ka tad par smagu - pašam bija jāpaliek apakšā. Nu viņš gaidīja, gaidīja, lai brāļi trešreiz valgu nolaistu; bet gudrie bija iekārojuši zelta mājiņu, it īpaši vēl jaunāko zelteni, un, lai muļķim tādas mantas atrautu, tie nolaida abus galus valgam apakšzemē. Ko lai nu muļķis dara? Tomēr nezin cik ilgi arī viņš nebēdājās, gāja labāk veco velnu rokā meklēt. Gāja, gāja uz vienu pusi, uz otru, beidzot atrada veco salmu mājiņā. Iegāja rijā un salīga pie velna par ganu. Otrā dienā velns vedis viņu ierādīt robežas, kamēr brīv ganīt lopus. Aizveda līdz tādai iedzeltānai meža pļaviņai un nosacīja: "Te tu lopus neielaid! Tur dzīvo sešgalvju velns."

Tad aizveda atkal pie tādas rūsainas pļaviņas un nosacīja: "Te tu lopus nelaidi! Te dzīvo deviņgalvju velns."

Beidzot velns aizveda muļķi pie sarkanās pļaviņas un pieteica: "Te tu lopus iekšā nelaid! Te dzīvo divpadsmitgalvju velns."

Bet muļķis tūlin pirmo dienu dzina lopus taisni dzeltānajā pļaviņā. Tiklīdz iegāja ar lopiem dzeltānajā pļaviņā, te sešgalvju velns klāt. Bet kā muļķis grāba savu vadzi ar veseri, uz rāvienu atskaldīja velnam jau četras galvas, pēc tam atlikušās divas. Sabāza galvas maisā un stiepa uz māju. Pārdzen lopus, uzsvieda maisu uz rijas augšu. Saimnieks vaicās : "Ko tu te mētā pa rijas augšu? "Es ganībās nopinu vīzes, tās uzmetu " atsaka muļķis. Otrā dienā muļķis laida lopus rūsainā pļaviņā - deviņgalvju velns klāt. Bet muļķis grāba savu vadzi ar veseri un tā trieca, ka velnam sešas galvas uz reizi nosprāga. Vēl atskaldījis ir atlikušās galvas, tas visas sabāza maisā un stiepa uz māju. Pārstiepa mājā, uzmeta rijas augšā, rija tik tik nesagŗuva no lielā smaguma. Velna saimnieks rājās, ka gans ne par šo, ne par to, visu viņa māju saārdīšot; bet muļķis atvainojās: "Vīzes, ko šoreiz rijas augšā metu, bija slapjas, tāpēc tas smagums."

Trešo dienu muļķis laida lopus sarkanā pļaviņā, iznāca divpadsmitgalvju velns. Tad muļķis atkal paķēra savus divi ieračus un kā trieca velnam pa galvām - astoņas uz reizi aizsprāga. Vēl atskaldīja ir atlikušās četras, sabāza maisā un stiepa uz māju. Mājā viņš kā drāza maisu uz rijas augšu, tā jumts drupu drupās un saimniekam uz galvas. Un nu tikai velnu saimnieks apskatījās un ieraudzīja, kas tās par galvām ir rijas augšā.

Nabags iekaucās: "Tu esi nositis manus brāļus!"

Viņš parādīja savus ieročus, vadzi un veseri, ar ko viņam pašam bārdu bija norāvis, un sacīja: "Ciet klusu tikai un labāk aiznes mani uz virszemi! Bet ja tu to nedarīsi, galu dabūsi!"

Neko darīt - velnam bija jāapsolās viņu aiznest uz virszemi. Tad velns iztecināja deviņi tecinājumi alus, izcepa septiņi cepļi maizes, nokāva divpadsmit vēršu un visu to sakrāvis sev virsū, uzsēdināja beidzot ir muļķi pašu. lai virsū un tad pacēlās gaisā.

Skrēja, skrēja pār dziļām jūŗām, pār plašiem mežiem, kamēr pārskrēja pār trim valstim un beidzot sasniedza virszemi. Skriedams, velns šad un tad iemeta rīklē pa vērša ceturksnim, pa maizes kukulim; pa alus mucai un tā pats sevi ēdinājās, kamēr vien krājums turējās.

Beidzot viss krājams nobeidzās un valns gandrīz, gandrīz vairs nejaudāja paskriet, jau taisījās jūŗā slīkt. Te muļķis biedināja viņu ar savu vadzi, veseri un iebiedēja tā velnu, ka šis, saņēmis beidzamos spēkus, iznesa gan viņu virszemē, bet tad arī pusbeidzies nolaidās uz apakšzemi, pekli.

Nu muļķis gāja meklēt savus gudros brāļus un beidzot pārradās mājā. Te brāļi pašu laiku dzēra kāzas ar velnu zeltenēm un nelikās šo ne zinām. Bet kāzās atnācis, viņš noprasīja zeltenēm: "Vai gan tāpēc jūs no pekles izvedu, lai jūs mani vairs ne pazīt nepazītu?"

Tad viņi visi sāka muļķi nolūgties; bet viņš tikai jaunākai zeltenei piedeva un apprecēja to. Un ja viņu velns nava rāvis, tad viņš ir šodien vēl dzīvo. Bet vai tas būtu bijis prātīgi, ja velns to rautu, kas pats tik daudz velnu parāvis?