23. A. 301 A. J. Saulīte ar Teodoru Kārkluvalku Rikterē. LP, VII, II, 19, IV, 7.

Reiz dzīvoja trīs medinieki - brāļi tie bija - Jānis, Jēkābs un Andrejs. Jānis bija pārākais. Vienu dienu Jānis ar Jēkabu aiziet medīt, Andreju atstāj mājā azaidu vārīt. Kad azaids bija gatavs - atnāca vecītis naga lielumā ar bārdu olekti gaŗumā: lai dodot ēst. Iedeva. Bet tā ediena tiesa šim nepietika, viens divi aprija, nagus laizīdams: lai dodot vē1; Andrejs nedeva. Vecītis tad sagrāba nedevēju, iznesa ārā, pabāza apakš pakša, un kamēr nu, nabadziņš, no sprosta izķeparājās, vecītis jau bija apēdis visu gaļu un visu maizi. Ar Jēkābu tāpat notiek.

Bet Jānis bija gudrāks, tas sacīja vecītim: "Dotu gan tev ēst, bet tad tev jāpakāpjas uz šo augsto rezgali, nevaru tik zemu pieliekties, cik tu esi mazs."

Vecītis pakāpās. Nu Jānis ātrumā paķēra 1ie1o āmaru un ar dzelzs vadzi pievadžoja olekts bārdu rezgala spraigā. Kā sadzelts vecītis aizspruka ar visu rezgali un pie liela, liela akmeņa nu nozuda alā.

Tagad brāļi saraudzīja daudz ādu, no ādām iztaisīja gaŗu siksnu un tad Jānis ar smagu dzelzs zizli un sieku dzelzs smelkņu ielaidās alā. Tur apakšā atrada mājiņu un mājiņā skaistu meitu sēžam un adam. Viņš vaicāja meitai: "Vai neredzēji vecīti, kas pats naga lielumā, bet bārda olekts gaŗumā?"

Meita atbildēja: ,,Tas ir mans tēvs! Viņš tagad ir Rīgā." Viņš gāja tālāk, atrada otru mājiņu ar vēl skaistāku meitu. Tur tāpat runā.

Tad gāja tālāk, uzgāja trešu mājiņu un vēl jo skaistāku meitu sēžam un adam. Tā atbildēja, ka tēvs tūlin būšot mājā. Jānis nu ietupējās pie durvim kaktā. Kā nu nāca vecītis iekšā, tā visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs; tas palika akls, un nu Jānis nocirta tam galvu. Tad viņš paņēma visas trīs meitas un aizgāja no alas. Skaistāko meitu paturēja pats sev un divas citas atdeva saviem brāļiem par sievām.