26. A. 301 A. K. Žiema Švitenē. LP, IV, 1, 2 v. AŠ, II, 86 v.

Kādam vīram bijis ļoti stiprs dēls. Reiz dēls iedomājies pasauli apskatīties. Tēvs iedevis viņam tādu nūju: pieci podi no dzelzs, pieci no tērauda. Bet dēls paņēmis nūju rokā un teicis, ka vēl par vieglu. Nu nokalis 8 podus no tērauda un 8 no dzelzs un tad aizgājis, nūju pār plecu nesdams. Pie viena ķēniņa apprasījies pēc darba. Ķēniņš atteicis: "Ja apņemies manas trīs zudušās meitas pārvest, tad jaunāko dabūsi par sievu!"

Dēls apņēmies. Ķēniņš vēl iedevis biedros divus kaŗa vīrus un nu visi trīs sākuši meitas meklēt. Sameklējuši ilgi. Beidzot dēls pamanījis meža malā savādu celmu. Kā licis ar nūju par celmu, tā celms aizsprādzis lielu gabalu. Apakš celma bijusi ala. To vajadzējis izmeklēt. Dēls kaŗa vīriem licis no lūkiem, nopīt kurvi un novīt virvi un tad nolaidies lejup. Apakšā ieraudzījis lielu māju. Mājā atradis pirmā istabā vecāko meitu. Tā teikusi: "Vai, kur tu iekūlies! Nāks mans vīrs ar trim galvām, tas teci pabāzīs zem grīdas."

Dēls ielīdis aizkrāsnī. Pārnācis trijgalvis un tūlin prasījis meitai: "Kas te par smaku?"

Meita atteikusi, ka nezinot. Nu trijgalvis meklējis visas pakaktes un atradis šo tur aizkrāsnī. Tūlin pacēlis grīdu un licis dēlam apakšā līst. Dēls teicis, ka nemākot līst, lai parādot. Trijgalvis rādījis, noliekdamies. Bet dēls licis velnam ar nūju pa muguru un padzinis pašu apakš grīdas.

Tagad iegājis otrā istabā. Tur bijusi vidējā meita. Tā atkal teikusi: "Vai, kur tu nāci! Pārnāks mans vīrs ar sešām galvām, tas tevi pabāzīs zem grīdas."

Dēls ielīdis aizkrāsnī. Pārnācis sešgalvis un tūlin taujājis. kas par smaku? Meita atteikusi, ka nezinot. Nu meklējis visas pakaktes un atradis šo aizkrāsnī pagultē. Tūliņ vedis dēlu pie darvas katla un licis lēkt iekšā. Bet dēls atteicis, ka nemākot lēkt. Sešgalvis rādījis; bet dēls kā licis ar nūju, tā sešgalvis katlā iekšā un nu vārījies griezdamies.

Tagad gājis trešajā istabā. Tur bijusi jaunākā meita. Tā teikusi: "Kāpēc tu te nāci? Nāks mans vīrs ar deviņām ga1vām, tas tevi stāvus sadzīs zemē."

Līdz ko tos vārdus izteikusi - deviņgalvis pārradies un tā tūlin spēris ar bluķi dēlam par plecu un iedzinis līdz ceļiem zemē. Dēls devis ar nūju pretim .un iedzinis deviņgalvi līdz vēderam zemē. Deviņgalvis spēris otrreiz ar baļķi un iedzinis dēlu līdz vēderam. Dēls sitis ar nūju un iedzinis šo līdz padusēm. Deviņgalvis spēris trešo reizi un iedzinis dēlu līdz padusēm; bet dēls sitis ar nūju labi no tiesas un iedzinis pretinieku pavisam zemē.

Nu paņēmis meitas un devis zīmi, lai velk augšā. Meitas uzvilktas; bet dēlu tīši atstājuši apakšā.

Dēls noskumis atgājis atpakaļ un atradis tai istabā, kur jaunākā meita bijusi, velna svārkus un vienu stabulīti. Apvilcis svārkus un sācis pūst. Sanākuši daudz velnēnu prasīdami: "Ko pavēli, ko pavēli?"

"Gribu virs zemes, apakš debess tikt."

Tūlin velnēni dēlu uznesuši, ka nemaz nemanījis. Bet virszemē nozudis ceļš - nekur mājas atrast. Beidzot saticis baltu vīriņu. Tas iedevis zelta ābolu, pārgrieztu uz tim daļām, un pamācījis: "Drīzi tev gadīsies jūŗa priekšā. Tad tik ņemies peldēt, jo viegls diezgan esi, tādēļ ka velni tev atņēmuši nezdami visu spēku. Tomēr nekas - peldi vien! Un ja sāc piekust, tad iemet vienu daļu no āboļa jūŗā. Tūlin gadīsies no ābola šķēles sala un uz salas pilsēta: Pilsētā būs pakarināts liels zobins. To drusku pakustini, tūlin viena daļa. no spēka būs atpakaļ. Tā dari pa trim lāgām."

To teicis, baltais vīriņš nozudis kā ūdenī. Dēls peldējis peldējis. Beidzot nokusis. Bet līdz ko iemetis ābola šķēli jūŗā, tūlin gadījies viss tas, ko vīriņš teicis. Sācis zobinu kustināt, bet tik lielām mokām paspējis iekustināt.

Peldējis atkal. Beidzot nokusis. Tūdaļ iemetis otru ābola šķēli jūŗā. Acumirklī gadījusies sala un uz salas pilsēta. Pilsētā atradis vēl lielāku zobinu par pirmo. To zobinu varējis itin labi pakustināt.

Peldējis atkal. Beidzot nokusis. Tūdaļ iemetis trešo ābola šķēli jūŗā. Acumirklī gadījusies sala un uz salas pilsēta. Pilsētā atradis vēl lielāku zobinu nekā to otru. To zobinu kā kustinājis, tā aizsviedis pa gaisu projām. Nu izpeldējis uz malu un manījis, ka brīnum lieli spēki gadījušies.

Trešā dienā pārradies pie ķēniņa un prasījis, lai nu dodot jaunāko meitu. Ķēniņš teicis, ka viņu nemaz nepazīstot un nav devis. Dēls dusmās paņēmis ķēniņa pili un apgriezis augšpēdu. Ķēniņam palicis bail un tūlin devis jaunāko meitu dēlam par sievu.