27. A. 310. 810-4. 301 A. 665. L. Čapa Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Vienam ķēniņam bijusi viena pati meita, ko viņš nodomājis tā audzināt, kā nevienu citu bērnu pasaulē. Ķēniņš sasaucis visus savus padoma devējus un, prasījis: "Kā lai es audzinu savu bērnu, lai viņš būtu par visiem pārāks?"

Nu sākuši visi spriest: viens teicis, ka vajagot daudz lasīt, otrs teicis, ka vajagot visu labi apskatīt un cits atkal teicis ko citu. Ķēniņš sadusmojies, ka šiem nav nekādas vienprātības un nolēmis pats par sevi, kā meitu mācīt. Viņš izdomājis savu vienīgo meitu audzināt kā cietumnieci, pavisam tumšā istabā, lai viņa neredzētu nekāda pasaules ļaunuma. Tā arī izdarījis. Viņš novedis to kādā tornī, kur nekādi ļaudis netikuši klāt.

Tur nu ķēniņa meita tikusi audzināta līdz astoņpadsmitam gadam, kur pasaules nemaz nedabūjusi redzēt. Tad ķēniņš sarīkojis lielas dzīres meitas astoņpadsmitai dzimšanas dienai par godu. Sargi nu izveduši princesi ārā. Visi bijuši bez gala priecīgi, jo ķēniņa meita bijusi ļoti skaista. Viņa nemaz neievērojusi viesus, bet priecājusies par gaismu, par puķēm un visvairāk par to, ka nu viņa var iet, kur pati grib. Citu ķēniņu dēliem princese ļoti patikusi un pats ķēniņš bijis ļoti lepns par savu meitu. Vienās dzīrēs viņš teicis: "Arī pats velns nevarēs manu meitu dabūt !"

Bet to dzirdējis pats velns un tik pasmējies par to.

Vienu dienu ķēniņa meita ar divām pavadonēm izgājusi pils dārzā pastaigāties. Tur viņa ieraudzījusi vienu ezeru, ezera malā stāvējusi laiviņa. Princese prasījusi, ko darot ar tādu silīti, kas ūdenī stāvot. Pavadones izskaidrojušas, kas darāms ar laiviņu. Ķēniņa meita nu lūgusi, lai ļaujot arī viņai pabraukāties. Pavadones pašas palīdzējušas viņai iekāpt laiviņā, tad pasēdušās zālē un gaidījušas, ka ķēniņa meita brauks atpakaļ. Bet princese tūlin pazudusi, nebijusi nekur vairs uz ezera redzama. Nu sanākuši gan meklētāji, bet neatraduši nekādas pēdas.

Nu bija visai valstij lielas bēdas. Visa pils tikusi nokrāsota melnā krāsā. Ļaudis visās malās lūguši par princesi Dievu. Ķēniņš atkal sasaucis savus padoma devējus un apspriedies ar tiem. Šiem padomniekiem ķēniņš žēlojies:

"Es gribēju savu meitu izsargāt no visa ļaunuma, bet nu esmu viņu iegrūdis tikai nelaimē. Pasaule viņai bija sveša, un no nezināšanas viņa ir aizgājusi bojā."

Kāds no padoma devējiem lūdzis atļaujas, vai viņš varētu ko teikt, kas ķēniņam nepatikšot, bet kas viņam izliekoties būt taisnība. Ķēniņš citās reizēs gan bijis ļoti bargs pret saviem apakšniekiem, bet tagad viņš atļāvis, lai runājot visu, ko tik domā dot par viņa meitas pazušanu.

Tad šis padomnieks stāstījis : "Ķēniņ, tad kad tu savu meitu izvedi no torņa un sarīkoji dzīras viņas astoņpadmitam gadam par godu, tad tu teici itin lepni, ka tava meita nu esot tik gudra, ka pats velns viņai nekā nevarēšot darīt. Man, ķēniņ, tad izlikās, it kā es dzirdētu kādu smejamies un sakām: "Pag, pag, lielīgais, gan velns dabūs tavu meitu."

Ķēniņš neļāva tam vairs tālāk runāt un sāka raudāt. Viņš nu arī pats atminēja savus vārdus. Vēl šo to pārrunājuši, padoma devēji beigās nosprieda, ka jāatrod kāds drošs ģenerālis, kas ar zaldātiem varētu sākt ķēniņa meitu meklēt.

Viens ģenerālis arī pats piedāvājās. Nu bija atkal visa valsts kā spārnos. Ģenerālim nodeva kuģi, zaldātus, pārtiku, visu, visu, kas tikai garākā ceļā būtu vajadzīgs. Ģenerālis teica, ka būšot pēc mēneša atpakaļ. Tanī dienā, kad kuģis atstāja pilsētu, visās baznīcās tika zvanīts, visi ļaudis 1ūdza Dievu. Uz krasta bija sapulcējusies visa pilsēta un katrs vēlējās, lai reiz atrastu zudušo princesi. Nāk jau mēnesis uz beigām, bet kā nav, tā nav nekādu ziņu. Pēc mēneša atbrauc arī ģenerālis, bet ķēniņa meitas nav. Izbraukušies gan visur, kur vien iedomājušies, bet nekā neatraduši. Bijušas bailes no ķēniņa, ka nenokavētu laika un tāpēc braukuši taisni nosacītā laikā atpakaļ.

Ķēniņš par to sadusmojies, licis ģenerāli iemest cietumā un uzaicinājis vēl reizi, vai kas vēl varētu uzņemties princesi meklēt. Kā algu viņš došot tam pusi no savas valsts. Šoreiz to ceļojumu uzņēmies vislielākais ķēniņa kaŗaspēka virsnieks. Ķēniņš nu noteicis, lai braucot, cik ilgi vien turot par vajadzīgu un kur tik gribot, bet lai nedomājot aizbildināties, kā iepriekšējais ģenerālis. Šoreiz arī došot vairāk visu, ko vajaga, uz ceļa līdz. Ilgāku laiku gan ķēniņš neatļāva, kā trīs mēnešus.

Nu notika atkal Dieva lūgšanas un zvanīšanas. Noliktā dienā kuģis aizbrauca. Pagāja viens mēnesis, pagāja otrs, bet vēl nekādas ziņas! Pagāja arī tā diena, kad palika trīs mēneši, bet vēl kā nav, tā nav nekādas vēsts! Visa pilsēta atkal svin sēru dienu. Ķēniņš pats žēlojas, ka nu viņam ir meita pagalam; un vēl labākais kaŗaspēka vadītājs. Visi ļaudis ir ļoti noskumuši. Trešā dienā pēc trīs mēnešiem uz jūŗas parādās kuģis, un nu pēc bēdām pilsētai atkal ir prieks. Uz vakara pusi jau var pazīt, ka tas ir ķēniņa kuģis, ar kuŗu aizbrauca ķēniņa meitu meklēt. Piebrauca kuģis : visi kuģa ļaudis ir novārguši, saslimuši, kuģim masti nolauzti. Bijusi liela vētra uz jūŗas un visi slimojuši. Braukuši gan ar visu slimību, gan pie salām, gan pie lielām: pilsētām, bet par pazudušo ķēniņa meitu nekā neesot dabūjuši zināt. Ķēniņš ar ķēniņieni nobēdājušies un noraudājušies, bet neko darīt. Nu ķēniņš vairs nedomāja par to, ka viņa meita varētu būt vēl dzīva. Bet tomēr katru nakti viņš redz tādus savādus sapņus, vienmēr tādus, kas norāda, ka viņa meita būtu vēl kādā paslēptā vietā dzīva.

Ķēniņš sasauca atkal sapulci, un liek sanākt visam kaŗaspēkam, tad noprasa katram zaldātam par sevi, vai viņš neuzņemtos braukt meklēt princesi. Kā algu atradējs dabūšot ķēniņa meitu par sievu un pēc nāves vēl visu valsti. Visiem vecākiem zaldātiem jau ir noprasīts, bet neviens pats neuzņemas. Ķēniņam jau uznāk i dusmas par neizdošanos, i raudas par nelaimīgo meitu. Nu vēl tik atliek noprasīt jaunākiem zaldātiem.

Viens jauns jauns zaldātiņš pasaka otram, ka viņš varētu gan apņemties meklēt ķēniņa meitu, jo viņam teikusi kāda veca māmiņa, ka ķēniņa meita esot dzīva. Viņa zinot arī ceļu uz turieni.

Drīz to dabū arī ķēniņš dzirdēt, liek atsaukt zaldātu pie sevis un noprasa, vai viņš uzņemoties meklēt? To zaldātu saukuši Jāni vārdā. Jānis nemaz nebīstās un saka, ka varēšot gan uzņemties; bet pie tā būšot arī lieli izdevumi. Jāni tūlīt atlaida no kaŗaspēka, lai tas steigtos taisīties tālajā ceļā. Jānis gan domā, ja neatradīs princesi, tad būs nāve; bet ko nu tur tik daudz bēdāties, uz kaŗalauka tāpat var drīz mirt..

Jānim nu iedeva daudz naudas, uzģērba par ģenerāli un iedeva vēl visādas grāmatas līdz. Ķēniņš noprasa, kad viņš domājot izbraukt? Kuģis būšot jau rītu pat braukšanai gatavs. Jānis nosaka, ka tie ērkšķi neesot jau nemaz tik dzēlīgi, nevajagot tā steigties, viņš domājot pēc vienas nedēļas braukt. Ķēniņš gan būtu gribējis, kaut vai tanī pašā dienā izbrauc, bet negrib arī Jānim pretī runāt.

Jānis tagad uzdzīvo zaļi un nemaz vairs nedomā par braukšanu. Pagājusi jau nedēļa un Jānim tā kā rītu pat jāiet ķēniņa priekšā un jābrauc projām. Jānis nodomā, ko nu vēl rītu gaidīs. Tā kā tā, gals klāt. Labāk nemaz nebraukšot un iešot tūlīt pie ķēniņa atzīties. Viņš iet pa mežu un raud, ka piekrāpis ķēniņu. Viņu satiek kāda vecenīte un prasa, ko viņš nakts laikā pa mežu staigājot un raudot? Jānis tai izstāstīja visu nelaimi, bet šī tik pasmejas un saka: "Ja nu tik vien tās vainas, tad jau nekas." Šai lietā jau viņa varot palīdzēt, bet tikai lai apsoloties visu tā darīt, kā viņa sakot, nekāds grūtums jau nebūšot. Lai no rīta tik ejot pie ķēniņa tam sakot, ka braukt viņš braukšot, bet kuŗu stundu, to vēl nevarot pateikt. Viņa māmiņa vēl gribot atnākt kuģi apskatīt. Vecenīte jau bija pieteikusi Jānim, lai viņu dēvē par savu māti. Viņa arī solījās pašā malā nostāties, un kad būšot laiks braukt, tad viņa pametīšot trīs reizes ar roku. Lai tik neko nebēdājot - laiva pati tur aiziešot kur būšot ķēniņa meita. Viņa tā nolemšot un uz kuģa arī būšot, kas viņas gribu izpildīšot.

Tā vecenīte izskatījusies kā ragana. Viņa stāstījusi, ka jauna būdama, tā daudz grūtākas lietas izvedusi ga1ā. Vecenīte bijusi ļoti tuvredzīga un līka. Tā bija piektdiena, kad Jānis domāja izbraukt, un vecenīte ar to tā vēlējās, jo piektdienā iesākts darbs viņai arvien labāki veicoties.

Ap pulksten deviņiem rītā atnāk malā arī vecenīte. Viss jau sarīkots braukšanai. Ķēniņš arī neko nedrīkst Jānim teikt, jo Jānis bija noteicis, ka ātrāki viņš nebraukšot, kamēr atnākšot viņa māte. Jānis ieraudzījis malā vecenīti, to tūlīt uzved uz kuģa. Viņa nu aptausta visas malas un aprunā ar nesaprotamiem vārdiem. Nu jau visi nepacietīgi gaida, lai kuģis atstātu pilsētu. Bet nekā. Vecenīti atkal Jānis izved uz krasta un kā dēls sirsnīgi no tās atvadās. Nu jau ir visi aizlūgumi beigti un visi laimes vēlējumi izteikti, atliek tik Jānim teikt vārdu saviem kuģa ļaudīm un kuģis ietu ceļā, bet Jānis skatās mierīgi uz krastu un nemaz nedomā vēl braukt.. Viņš gaida zīmi no vecenītes. Vecenīte trīs reizes ātri ātri savīcina roku un griežas prom uz aiziešanu. Jānis lielā steigā uzkliedza matrožiem, lai tik nu steigšus atraisa kuģi.

Kuģis sāk braukt un šaujas bultas ātrumā. Matroži savā starpā norunā: "Ir gan tas mūsu ģenerālis labs jūŗnieks. Veci ļaudis jau saka, ja iesākot labā, laimīgā brīdī braukt, tad viss ceļojums esot mierīgs, bez vētrām vai citiem šķēršļiem."

Pēc pāris nedēļām matroži jau apnikuši braukt, bet pretoties Jānim arī nedrīkst, jo visi bija zvērējuši ķēniņam, ka būšot paklausīgi. Kuģis tik brauc pa jūŗu un nekur nevar ieraudzīt kādu sauszemes krastu. Paiet jau vesels mēnesis, bet zeme vēl nekur nav redzama.

Piektā dienā ierauga salu un nu ir visi laimīgi. Nu jau ir pienākusi sestā diena pēc mēneša un tā atkal ir piektiedna. Ap to pašu laiku, ka viņi bija izbraukuši, tie sasniedz vienu salu. Sala bijusi apaugusi ar ļoti skaistiem kokiem un puķēm, bet nebijis neviens cilvēks ieraugāms. Jānis pavēl piesiet kuģi un atlaiž tagad savus ļaudis atpūtā, bet pats iet apskatīt salu. Drīz viņš atgriežas atpakaļ un uzaicina divus no spēcīgākiem zaldātiem sev līdz, gribot šo to pamedīt. Zaldāti nu paņem līdz dzērienus un sakaltēto maizi, gaļu jau samedīšot mežā, un tad turēšot īsto maltīti. Iet, iet Jānis ar saviem pavadoņiem arvienu dziļāki mežā. Jo dziļāki iet, jo savādāki putni paliek un arvien mežs paliek retāks. Tālāk jau tik vairs sils ir redzams. Aiziet viņi līdz silam, kur ir visādi celiņi. Uziet vienā vietā malku un te vienam zaldātam jāpaliek un jāvāra pusdiena. Jānis ar otru zaldātu iešot medīt.

Palikušais zaldāts nu ar steidzas vārīt pusdienu. Drīz jau viņam viss gatavs. Sataisa no malkas galdiņu, uzliek uz tā traukus un gaida, kad nu šie abi nāks atpakaļ, sacīdams: "Gatavs ir, var nākt!" Kā to pasaka, tā nāk arī no meža puses liels, resns vīrs, pienāk pie zaldāta un prasa: "Vai ēdiens gatavs? Vai dosi man ar ēst?``

"Nedošu vis, man jau kungam jāglabā!"

"Es jau arī esmu kungs."

Un svešais jau iet pie galdiņa. Zaldāts gan turās pretim bet nekā! Resnais nu apēd visu ēdienu un vēl sasit pašu zaldātu. Nu zaldāts domā, ko nu darīt? Izvārīt vairs citu tai vietā nevar. Visa miesa arī sāp, ka ne pakustēties. Bet nedrīkst arī citiem teikt, ka bijis tāds vīrs un viņu piekāvis. Teikšu labāk, ka palicis slims un nevarējis izvārīt, lai taču šie arī ko cieš. "Vai nu man vienam jācieš?"

Drīz atnāk arī šie un prasa :"Vai pusdiena gatava?" "Nav gatava. Paliku slims un nevarēju izvārīt." Jānis gan nodomāja, savā prātā, ka kaut kam jau nu gan vajaga būt. Zaldāts no rīta bijis pavisam vesels, un nu uzreiz tik slims. Jānis arī viņam neko vairāk neprasa, paēd, kas ir, un aiziet visi uz kuģi.

Otru dienu iet atkal medībās, un nu paliek otrs zaldāts ēdienu vārīt. Atkal tāpat visu sarīko, un kā tik pasaka: "Gatavs ir, var nākt!" tā nāk atkal tas pats resnais vīrs. Zaldāts gan turās pretim, bet nekā. Resnais sadauza arī viņu, izēd visu ēdienu un aiziet. Un ko nu darīt? Vakar jau ģenerālis palicis bez pusdienas, šodien atkal. Zaldāts nospriež, ka taisnību teikt nedrīkst. Atnāk Jānis ar zaldātu. "Vai pusdiena ir?" - "Nav!" Esot tik ļoti galva sākusi sāpēt, ka nevarējis ne pakustināt. Nu Jānis vairs nemaz tam netic un saka, lai atzīstoties, ka esot piedzēries. Zaldāts gan nu negrib vairs melot, bet saka ar, ka bijis piedzēries. Jānis nu nodomāja, lai nākošā dienā ietu abi zaldāti medīt.

Vakarā abi zaldāti viens otram izstāsta, ka nav vis ne bijis kāds slims, ne arī piedzēris, bet ka resnais vīrs abus piekāvis. Abi nopriecājušies, ka nu savu reizi dabūšot arī ģenerālis ciest. Tas jau nu pavisam būšot aizmirsis, kā zaldātam klājas, kad nav pavēles izpildījis.

Trešā dienā aiziet abi zaldāti medīt un Jānis paliek par pavāru. Izvāra ēdienu, uzliek jau uz galdiņa un nu Jānis iedzeŗ tādu ūdeni, no kā paliek stiprs. Viņa zobens bija trīs birkavi smags un ja iedzeŗ vienu glāzi stiprā ūdens, tad var viegli vien vicināt divpadsmit birkavi. Kā tik Jānis pasaka: "Gatavs jau ir, kad tik nu šie nāktu!" Ja, kā tad! Nāk arī atkal tas pats lielais, resnais vīrs. Jānis jau pa gabalu šo sveicina, bet šis tik uzprasa: "Kas būs, vai dosi ēst?"

"Kā nu tādam kungam nedosi? Man nu gan nāks vēl divi viesi, bet tie jau var paši par sevi gādāt. Tevi, kā retu viesi, gribu visādā ziņā pamielot!"

Tāda valoda resnam vīram patika un nu abi sēdās pie galda un ēda. Jānis ēdot bieži vien dzēra un resnais ar sāka prasīt, lai viņam dodot. Jānis deva ar, bet no otras pudeles, jo jūrniekiem esot paradums dzert katram no sava trauka. Resnais vīrs nu dzēra, dzēra un Jānis, cik varēdams, arī līdz. Svešais jau bija noreibis, bet vēl tik sauc, lai dodot dzert un Jānis arī nežēlo. Jānis no stiprā ūdens palicis daudz stiprāks. Netālu stāv liels ozola baļķis, kuŗu Jānis jau viegli vien pacilā. Svešais resnais vīrs bijis pats nelabais. Jānis grib no viņa ar labu izzināt, kur ir princese, bet šis nesaka. Nu Jānis vaicā, vai gribot kaŗot? Velns ir ar mieru, bet nevar vairs nekā izdarīt, ir jau gluži noreibis un vēl arvienu prasa dzert. Jānis piedzirda to pavisam. Nu Jānis. var to viegli pārvarēt, nocērt viņam galvu un izgriež mēli, lai varētu pārvest un parādīt ķēniņam, ar ko viņš cīnījies.

Pēc cīņas Jānis gāja meklēt velna dzīves vietu. Tāds šaurs celiņš iet dziļāki mežā, un vienā vietā it kā nobeidzas. Jānis izmeklē visu zemi un atrod it kā durvis zem sūnām. Durvīs ir liela liela atslēga no spoža vaŗa. Jānis nu ir priecīgs un slēdz tik durvis vaļā. Tur ir liela liela istaba, viss, kas tur atrodas, viss ir no vaŗa, bet princeses tur tomēr nav. No tās istabas redzamas atkal it kā durvis, kurās stāv sudraba atslēga. Jānis atslēdz, ieiet iekšā, tur visa istaba spīd vien no sudraba, bet princeses atkal nav. Nu Jānis sāk meklēt, vai vēl nav kādas durvis? Atrada arī vēl trešās durvis, kur bija zelta atslēga priekšā. Atslēdz durvis, ieiet. Viss tur laistās vienā zeltā, un vienā kaktiņā sēž arī princese.

Viņa krīt Jānim ap kaklu un lūdz, lai ejot prom, citādi viņu saplēsīšot tas velns, kas viņu te turot. Bet ģenerālis ir drošs vīrs, neiet vis prom un izstāsta visu ķēniņa meitai, ka viņš braucis viņu glābt. Princese nu bija ļoti laimīga un nomauca savu gredzenu no pirksta un iedeva to Jānim, kā savam glābējam. Abi ir ļoti priecīgi, paņem no velna krātuvēm daudz zelta lietu līdza un tad steidzas projām. Kad matroži ierauga, ka Jānis nāk ar princesi, visi sāka līksmot, kliegt un spēlēt. Bet Jānis novēro, ka kuģa kapteinis neko nerunā ar citiem un ir vienmēr tāds domīgs un dusmīgs. Aha! Jānis jau nu gan pamana, kas šim par vainu. Tāpēc viņš ātri uzmeklē princesi, kuŗa jau bij kuģa apakšā nogājusi, un tai pateica, ka ķēniņš viņam ir solījis dot savu meitu par sievu, ja to atradīs.

Lai nu tagad viņa atzīstoties, vai viņa gribēšot pie šā nākt. Ķēniņa meita sāk raudāt un saka, ka ne pie viena viņa neiešot, kā vien tik pie viņa. Nu Jānis tagad sāk stāstīt, kā viņai jāizturās uz kuģa. Viņš pieteic arī, lai nesakot nevienam, kuŗā vietā Jānis to atradis.Viņš esot novērojis, ka kapteins neturot uz viņu labu prātu. Viņš gribēšot dabūt visu smalki zināt, un gan jau tad viņš mācēšot ķēniņam samelot, ka viņš esot izglābis princesi. Ķēniņa meita apsolās nevienam neko neteikt, kā un kur Jānis to izglābis. Jānis nu atvadās no viņas un iet atkal pie citiem kuģa ļaudim. Atnāk arī tie divi zaldāti, kas bija aizgājuši medībās. Viņi bij dzirdējuši tauri pūšam un nodomājuši, ka kaut kas būšot noticis. Citi izstāsta, ka ģenerālis atvedis princesi, tāpēc visi, kā tik varēdami, izrādījuši prieku. Šie abi katrs par sevi gan nodomāja, ka cita rokās princese nav bijusi, kā tik tā lielā, resnā vīra ziņā, bet cieta klusu un nekā nestāstīja citiem ļaudim.

Jānis ieraudzījis, ka abi zaldāti arī atnākuši, lika klāt galdu četriem savā istabā. Kapteins gaidīja, ka nu viņu arī sauks vakariņās un tad viņš dabūs varbūt vairāk ko zināt, bet nekā! Pie vakariņu galda sēdēja jau ķēniņa meita ar Jāni un tas pavēlēja, lai atsaucot arī abus tos zaldātus, kas viņam gājuši līdz medībās. Zaldāti sabijās un domāja, ka nu jau beigas klāt. Katrs tagad nožēloja, ka bija melojuši, bet nu jau nekā nevarēja vairs darīt. Viss par vēlu. Jānis aicina abus zaldātus pie galda. Zaldāti iet arī, bet ļoti baidās, ka viņus nenosoda, bet viss notika citādi. Ķēniņa meita ar viņiem runāja ļoti laipni un ģenerālis tāpat. Jānis sāka runāt par medībām, bet zaldāti tik vien domā, kaut nu varētu labāk tikt kur ārā. Jānis visādi izmēģina, lai viņi saprastu, ka viņš gaida, lai šie atzīstas, bet šie ir stūrgalvji, ka nesaka ne vārda. Jānim beigās zuda pacietība un viņš prasīja, kāpēc viņi esot melojuši: viens par saslimšanu un otrs par piedzeršanos. Viņš tīri labi zinot, ka tas neesot taisnība. Nu zaldāti vairs nedomāja liegties vai melot, un atzinās arī. Jānis gan viņus norāja, bet vēlāk atkal tiem pateicās, jo viņi jau arī bij līdzdalībnieki pie ķēniņa meitas atrašanas. Nu Jānis tiem izstāstīja, ka ķēniņa meita bijusi tā lielā vīra nagos, kas viņiem pusdienu apēdis. Jānis viņiem parādīja arī līdzpaņemtās zelta lietas un iecēla tos par ķēniņa meitas sargiem uz kuģa. Tad piekodināja, lai vairs nekad nemelojot, ko zaldāti arī apsolīja.

Nākošā dienā Jānis ar princesi piecēlās ļoti agri un gribēja iet apskatīt vēl salu. Pa to laiku atkal citi rīkojas uz ceļu. Pēc pusdienas viņi atnāca, viss jau bij gatavs uz aizbraukšanu, bet Jānis vēl teica, lai nebraucot, viņam esot paradums, ja no kādas svešas zemes projām braucot, tad vienmēr vajagot nomazgāties, citādi varot svešās zemes netīrumus aizvest savā dzimtenē. Jānis mazgājoties bija nomaucis ķēniņa meitas doto gredzenu un aizmirsis. Visi nu ir laimīgi, aizmirst visu un domā tik par to, kā nu viņus visa pilsēta saņems?

Pabrauc jau labu gabalu, te Jānis atceŗas, ka viņš gredzenu aizmirsis. Viņš pavēl tūlin kuģi apturēt un liek nolaist laivu. Jānis pieteic kapteinim, lai projām nebraucot, bet lai gaidot. Viņš viens pats braukšot pēc gredzena. Bet ko nu kapteins? Nu jau viņam rudzi zied! Viņš piekukuļo visus kuģa laudis ar dāvanārn un piekodina lai ķēniņam sakot, ka viņš izglābis princesi. Kas to nedarīs, to viņš tūlīt liks iemest jūŗā. Visi nozvēr to darīt, nav neviena, kas teiktu ko kapteinam pretī. Abi Jāņa princeses ieceltie sargi arī nozvēr. Kapteins pavēl arī ķēniņa meitai to pašu teikt savam tēvam, citādi viņš to nogalināšot. Ķēniņa meita apsolās arī to darīt, jo viņa grib vēl redzēt savus vecākus. Bet kad viņa būs pie sava tēva, tad gan viņa cieši apņēmās visu izstāstīt un par sievu pie kapteiņa neiet.

Kapteins nu ir laimīgs par saviem panākumiem un laiž tik, ko māk, uz mājām. Jānis nabadziņš pabraucis gabaliņu, atskatās : kuģa vairs nemaz nevar saredzēt. Viņš tūlin noprot, ka viss tas ir kapteiņa darbs. Neko vairs darīt. Panākt kuģi jau vairs nevar, labāk brauks turpat uz salu, paņems gredzenu un meklēs, varbūt, ka atradīs kādu cilvēku. Jānis brauc, brauc, bet salu nemaz rievar sasniegt. Tikai pašā vakarā viņš nonāk līdz salai, un no liela noguruma liekas tūlin krūmos gulēt.

Otrā dienā Jānis uzmodās vēlu, varēja jau būt pēcpusdiena. Viņš gāja meklēt cilvēkus, gāja, gāja, bet kā netika no salas ārā, jā netika. Ēst ar nav nekā un vakars atkal klāt. Jānis liekas atkal silā zem klajas debess un guļ līdz gaismai.

Trešā dienā iet atkal, bet nekur nevar iziet. Tā Jānis gāja un gāja dienu no dienas. Devītā dienā Jānis jau sāka domāt par miršanu. Jānis nu iet atkal, lai nu kur, bet viņam izliekas, ka tālumā būtu klajums redzams. Varbūt ka tur tomēr kāds cilvēks ir, kas viņam palīdz. Iet, iet, ierauga skaistu pili pie kuŗas vārtiem stāv sargs. Jāni viņš saņem ciet un ved pie kunga, tās pils pārvaldnieka. Jānis, pa salu staigādams, bij pārgājis nelabā valsts robežas un bij iegājis tai valstī, kuŗā ir visiem jāstrādā, katram pēc sava amata.

Pils pārvaldnieks nu Jāni iztaujāja, kas šis tāds esot un no kurienes nākot? Jānis visu arī izstāsta, jo domāja, ka viņu sūtīs atpakaļ uz dzimteni. Visi nu ļoti brīnījās, ka viņš varējis tik ātri te atkļūt. Šī sala jau atrodoties no viņa dzimtenes gadiem tālu ceļa gabalu.

Pils pārvaldnieks viņu uzņēma savā pārziņā, jo pats ķēniņš bijis saslimis, un viņa vietu izpildījis pārvaldnieks. Jānim ļoti gribējās ēst, bet viņam atnesa tikai vienu kliņģeri. Jānis jau nodomāja, ka šī būs īsta bada zeme, kur cilvēkam ēst nedod. Otrā dienā jau atnesa divus kliņģerus, un tā katru dienu pa vienam vien vairāk. Devītā dienā jau atnesa daudz un teica, lai ēdot cik gribot. Jānis nodusmojās, ka ar viņu, kā ar kādu bērnu var tādus jokus taisīt, bet pils pārvaldnieks Jānim izskaidroja: "Tu pats man teici, kad atnāci, ka neesot ēdis deviņas dienas. Tu no barības biji atradinājies, un ja tev būtu dots no sākuma, cik tu gribi, tad tu jau pašā pirmā dienā būtu bijis pagalam."

Pils pārvaldnieks vēl stāstīja, ka pie viņiem esot tāds likums: "Kādas drēbes tev labi stāv, tādu amatu tu vari izpildīt." Un tā kā viņiem esot maz iedzīvotāju, tad viņu ar vedīšot noliktavā un meklēšot viņam drēbes. Jānis nu jau ir labi apradis. Viņš grib arī kautko darīt, bet pats nemaz nezin, kādu amatu viņš būtu spējīgs izpildīt. Uzģērbj Jānim strādnieka drēbes - neder, par daudz šauras. Uzģērbj oficiera drēbes - nav vairs tik šauras, bet tomēr vēl neder. Velk ģenerāļa drēbes, un tās stāv tik labi, kā viņam šūtas. Nu Jānis ir tās salas valsts ģenerālis. Viņam liek tik apstaigāt ceļus, un ja kur kāds brauc, tad tas jāved,uz pili, jo svešinieki nedrīkst tai valstī būt.

Jānim ceļus apstaigājot, būšot jāejot divi šķūņiem gaŗām. Viens būšot ar kociņu aizbāzts un otrs ar īsu aukliņu aizsiets; bet tos lai neatveŗot, tad būšot visai valstij posts. Jānis izpilda savu amatu labi un visi viņam dod godu. Viņš pārvalda visu kaŗaspēku, ir ar visu mierā un nemaz vairs nedomā par ķēniņa meitu, jo nav vairs cerības viņu vēl kādreiz redzēt.

Kādu rītu Jānis, iedams šķūņiem gaŗām, nevar paiet tāļāk, grib zināt, kas tad tas var valstij būt par tik briesmīgu postu? Un kāpēc šķūņi aiztaisīti tik ar aukliņu un puļķīti? Viņš atsien pirmo šķūni. Uz reizi sāk tik stipri muzika spēlēt, ka visi torņi gāžas un ēkas brūk. Saskrien ļaudis, šā tā vēl paspēj saķert mūziku, ieliek šķūnī un atkal aizsien ciet. Norāj nu gan Jāni, tomēr, atkal piedod. Bet otru šķūni nu gan lai netaisot vaļā, tad būšot vēl lielākas briesmas. Jānim nu gan gribētos zināt, kas atrodas otrā šķūnī, bet nedrīkst.. Paiet trīs nedēļas un nu Jānis nevar vairs paiet šķūnim gaŗām. Kādu dienu, tā ap pulksten trim pēc pusdienas, viņš izrauj puļķīti un atveŗ šķūņa durvis. Nu tūlin nāca ārā bargs pērkons, rūkdams un zibeņus mezdams. Saskrien atkal visi ļaudis, bet kur nu pērkonu saķert. Pats ķēniņš sasauca sapulci un nosprieda, ka Jānis jāved uz viņa dzimteni. Viņš tik daudz zaudējumus izdarījis, ka tādu vairs teit turēt nevarot. Bet neviens negrib Jāni tādu gaŗu ceļu vest. Tad ķēniņš pavēlēja atvest balto zirgu, tas viņu aiznesīšot līdz jūŗai. Jūŗmalā būšot noliktas trīs lapiņas : zaļa, zila un balta, tās lai viņš paņemot. Ja viņam ūdens priekšā, tad lai viņš mutē ieņemot zilo lapiņu un viņš palikšot par līdaku, kas viņu aiznesīšot līdz sauszemei. Ja esot mežs priekšā, lai ieņemot mutē zaļo lapiņu, tad viņš kļūšot par putnu un tad putns aizlidošot līdz laukiem. Tad jāņem mutē baltā lapiņa, un viņš palikšot, par zaķi. Tad aizlēkšot līdz dzimtenes pilsētai. Tur nonācis viņš palikšot par cilvēku ar tām pašām drēbēm, kas viņam bijušas mugurā.

Nu atved balto zirgu, un kā tik Jānis uzkāpj tā mugurā, tā vienā laidienā pie jūŗas klāt! Baltais zirgs tik nobubina un aizskrien atkal prom. Jūrmalā Jānis atrod tās trīs lapiņas un turpat uz akmeņa stāv uzlikts, ķēniņa meitas dotais gredzens. Viņš steigšus uzmauc gredzenu pirkstā un ieņem mutē zilo lapiņu.

Piepēži viņš kļūst par līdaku, kas skrien kā lode pa ūdeni. Pēc neilga laika jau redza.ms krasts.

Jānis malā izspļauj zilo lapiņu un pārvēršas atkal par cilvēku. Viņš nu sāk domāt par ķēniņa meitu, sāk rēķināt laiku. Vienu mēnesi un sešas dienas bija ceļā, trīs dienas bija salā, deviņas dienas bija badā un sešas nedēļas bija par ģenerāli. Vēl nevar būt ķēniņa meita mājā.

Nu Jānis atkal ieņēma zaļo lapiņu, jo bija jālaižas pāri lielam mežam. Jānis nedabūja ne labi apskatīties, kad jau bij redzami lauki. Jānis saprata, ka nu jau tālu vairs nevar būt viņa pilsēta. Viņš izspļāva zaļo lapiņu un pārvērtās atkal par cilvēku. Bet drīz atkal ieņēma balto lapiņu mutē un palika par zaķi. Nu tik bija skriešana. Nebija ilgi, kad jau varēja redzēt ķēniņa pils torņus. Nu Jānis izspļāva beidzamo balto lapiņu un palika par cilvēku. Bet bija atkal jauna nelaime. Kur lai viņš iet, viņam jau nebija naudas! Viņš sāka pārmeklēt kabatas, un atrada naudu ar zīmīti: "Šī nauda no nabaga bērniem par to, ka izlaidi pērkonu, zibeni un muziku." Jānis nu sāka skaitīt naudu un saskaitīja tik daudz, cik viņam vēl nekad nebija bijis. Viņš nopērk zirgus un karieti un braukā pa pilsētu, lai izzinātu, vai kuģis ir piebraucis vai ne? Kuģa vēl nebija.

Nu Jānis sāka meklēt veco vecenīti, bet nekur viņas nevarēja atrast. Tikai to Jānis dabūjis zināt, ka viņa nav vis bijusi ragana, bet gan pati Laimes māmiņa.

Drīz izplatījās ziņas pa visu pilsētu, ka esot iebraucis kāds svešas zemes kungs un katru dienu tas gaidot ķēniņa kuģi, uz kuŗa esot arī ķēniņa meita. Tādas valodas nonāca arī pie ķēniņa. Ķēniņiene nu tūlīt gribēja braukt uz viesnīcu pie svešā kunga un apprasīties par viņu meitiņas likteni. Jānis katru dienu saņēma viesus. Kādu dienu viņš dabūja zināt, ka pie viņa braukšot pats ķēniņš ar ķēniņieni viesos. Jānis uz to dienu liek taisīt pusdienu par pieci simti rubļiem. Ķēniņš nobrīnās vien! No kādas zemes tas varētu būt? Viņš neizdod ne uz vienām dzīrām tik daudz, kā šis par vienu pusdienu. Abi aizbrauca pie Jāņa un šis tūlin sāka runāt par princesi, un izstāstīja visu salas dzīvi. Viņš arī esot tur bijis un drīzi viņiem vajagot būt klāt. Ķēniņiene viņu ar uzlūdza uz pusdienām, un tā viņi satikās katru dienu.

Kādu dienu Jānis ieraudzīja uz jūŗas it kā kuģi, pēc pāris stundām jau varēja izšķirt pat karogu. Pilsēta bija izpušķota, baznīcās zvanīja, visi ļaudis sapulcējās pie krasta. Jānis arī nostājās krastmalā un taisni tur, kur princesei jāiet gaŗām. Kapteins noved viņu no kuģa.

Visi nu steidzas uz pili, tur notiek lielas viesības. Jāni gan arī lūdza, bet tas negāja. Princesei bij visiem jāstāsta, kā viņa tikusi izglābta. Viņa arī visu tā izstāstīja, kā kapteins bija pavēlējis, bet ilgi viņa pie viesiem nepalika, jo grūti viņai bija visus krāpt, jo vairāk savus vecākus. Bet viņa cerēja, ka Jānis kaut kā tiks šurp un izstāstīs visu ķēniņam.

Otrā dienā princese braukāja pa pilsētu, un netālu no krastmalas viņa ieraudzīja svešo ģenerāli, kas gan nelikās viņu pazīstam, bet princese nu bija pārliecinājusies, ka tas nu ir Jānis. Viņa sāka apprasīties pie saviem vecākiem, kas tas tāds svešnieks esot, un tie nu arī izstāstīja visu, ko zināja. Princese nu vēl sarunājās trešā dienā ar to kalponi, kas kalpoja pie svešā kunga, lai atļauj viņai tikai kaut minūti viņā noskatīties, kad tas guļ. Kalpone bija ar mieru un princese nu ieraudzīja svešā kunga pirkstā savu gredzenu. Nu viņa steidzās pie saviem vecākiem un raudādama izstāstīja visu patiesību. Visi trīs norunāja neko iepriekš nevienam par to neteikt, kā tikai kāzu dienā.

Kapteins katru dienu stājās virsū, ka vajagot gatavoties uz kāzām, bet princese vēl arvien vilcinās. Viņa gaida, ka nāks Jānis pie ķēniņa un nodos kapteini, bet Jānis nenāca! Beidzot princese arī padevās kapteiņa gribai un lūdza vecākus, lai rīko arī kāzas. Tika ielūgts arī svešais kungs. Priekš izbraukšanas uz baznīcu, princese dod visiem viesiem vīnu no ķēniņa biķeŗa. Viņa pati visus apkalpo. Kā nāk pie Jāņa, viņa sāk raudāt no prieka un paliek pie viņa. Jānis nu arī viņai izrādās pazīstams un abi ir ļoti laimīgi. Viesi nesaprot, ko tas nozīmē? Kapteins dusmās acis nenolaiž no savas nākamās sievas un ar nesaprot.

Ķēniņš saka: "Tas būs manā vietā ķēniņš, kas izspriedīs taisnīgu tiesu. Kādam nabaga bāriņam bija viena pati tēva cepure, tas to glabāja un nevalkāja, bet kādam bagātnieku bērnam bij gadā četras cepures, un tas atņēma arī tam nabagam to vienu. Ko lai dara ar šo bagātnieku?"

Kapteins atbildēja: "Kas otram tādu ļaunumu dara, tas pelna nāvi." Ķēniņš teica: "Pareizi atbildēts! Tā arī Jānis izglāba princesi, bet tu to viņam atņēmi." Kapteins nu grib no kauna un dusmām vai plīst! Viņš prasa: "Kur tad Jānis ir? Tas jau palicis salā piedzēris guļot." Jānis nu nostājās viņa priekšā, kapteins gan grib izbēgt, bet vairs nevar.

Viņu iemeta lauvu bedrē, kur tas tika saplosīts. Tos divus zaldātus melu dēļ ielika cietumā, bet vēlāku atkal izlaida, kad tie bija atzinušies un labojušies. Bet Jānis ar princesi apprecējās un dzīvo vēl tagad, ja nav miruši