28 A. 301 A. J. Dīcmanis Lieģos (Lejas Kurzemē), "Pasaku vācelīte" 1891, 1.

Kādureiz gāja skroderis pa mežu un uzgāja kādā mazā kalniņā caurumu, alu, kas dziļu, dziļu gāja zemē. Skroderis gribēja līst pa caurumu iekšā, bet nekādā ziņā nevarēja. Nu viņš nogāja pilsētā, nopirka gaŗu un resnu virvi un tagad gāja atkal atpakaļ uz mežu. Tur viņš pagādāja labu resnu sklandu, tad pārlika to krustis pāri par alas caurumu, piesēja vienu virves galu cieti pie sklandas, otru galu turēja rokās - un tad laidās pa alas caurumu iekšā. Tā uz leju laizdamies, skroderis ielaidās kādā lielā plašā istabā. Tālāk pagājis, viņš atrada daudz istabu un kambaŗu. Skroderis gāja no vienas istabas otrā, bet visas bija tukšas; nevienā nekā neatrada. Taču beidzot viņš atrada kādā kambarī vecu, vecu vīriņu uz liela, augsta krēsla sēdam. Šis vecais vīriņš bijis pats velns.

Vecais vīriņš ieraudzījis skroderi, briesmīgi uzbļāva: "Ko tu te meklē? Kas tev te vēlēja nākt?"

Vecais vīriņš uzcēlās no sava lielā krēsla un skroderim piegājis sacīja: "Nāc, nāc man līdz, es tev ko labu rādīšu!"

Vecais vīriņš veda skroderi pa kambaŗu kambaŗiem un nabaga skroderim jau sāka bail palikt. Pēdīgi viņi iegāja kādā lielā kambarī, kur atradās liels, liels ēvelbeņķis. Vecais vīriņš pieveda skroderi pie ēvelbeņķa un teica :"Draugs mīļais! bāz savus rokas pirkstus šinīs skrūvās, tad tu redzēsi, cik smuki izskatīsies!"

"Ja, es nezinu un nemāku, kā to var izdarīt; bāz tu papriekšu, tad es redzēšu, kā jādara," skroderis sacīja, nomanīdams, ka velns viņu grib piekrāpt. Vecais tūlin pielēca pie ēvelbeņķa un itin laipnīgi sacīja: "Redzi, redzi! tā ir jābāž!"

To teicis vecais iebāza savus pirkstus skrūvās. Skroderis ātri vien piesteidzās un saskrūvēja viņa pirkstus tik cieti, ka tas nekādā ziņā vairs nevarēja tos izvilkt no skrūvām. Tad skroderis paņēma lielu, resnu nūju un nu tik ņēma velēt vecajam pa pleciem. Vecītis gan lūdza skroderi, lai nesitot, bet lai laižot viņu vaļām; skroderis to nemaz nelikās dzirdot un tik vēl arvien jo stiprāki sita. Vecais nevarēdams vairs izturēt sitienus, sāka jo vairāk lūgt skroderi, lai laiž vaļām. "Ātrāki es tevi vaļām nelaidīšu, līdz tu šo lielo namu uzcel uz zemes virsu!" skroderis auksti atteica un tik vēl vienmēr sukāja veco. Vecītis solīja arī to darīt, lai tik skroderis viņu vairs nesit. Pēc tam skroderis manīja, ka nams ceļas uz augšu. Viņš vēl vienmēr to sukāja, līdz nams pavisam izcēlās uz zemes virsū. Lielais nams tapa par ļoti skaistu un greznu pili, skroderis ļoti priecājās un jutās varen laimīgs.

Skroderis pili visapkārt labi apskatījis, sacīja uz veco vīriņu: "Šī staltā pils nepieder vairs tev, bet tā nu ir mana!"

"Un kur tad es iešu bez pils?" velns domīgs prasīja. Skroderis viņam rādīja uz kādu, netālu atrodošos puru. "Tur tai dziļajā purā, tur vari iet un dzīvot - pilī tev vairs nav telpas!"

"Lai, lai! kad man nu pilī nav, nav telpas; es ar iešu tur dzīvot; bet tik sargies, ka tu nekad savu kāju manā purā neiecel, jo tad tev var prasti iet. Es bez tevis jau gan iztikšu!" velns itin vienaldzīgi atteica.

Pēc tam skroderis pārgāja mājās pie savas sievas un pateica viņai, ka atradis lielu laimi, dabūjis no veca vīriņa kādu ļoti staltu un greznu pili. Bet sieva viņam neticēja, ka mantojis tādu pili. Tad viņš noveda savu sievu uz lepno pili, un viņi nu palika tur pilī dzīvot.

Tagad skroderim un viņa sievai bija plaša dzīve. Bija daudz skaistu istabu un skaistu kambaŗu, bet viņam tomēr nelaimējās, tur dzīvojot. Viņi palika drīz nabagi un pavisam nabagi, ka nebija vairs nekā ko ēst, nedz arī ko ģērbties.

Kādu dienu skroderis izgāja pa mežu pastaigāties. Gadījās, ka viņš šurp un turp pa mežu staigādams, nonāca līdz dziļajam puram, kur viņš veco vīriņu, velnu, bija iedzinis.

Tiklīdz kā vecais redzēja skroderi purā ienākam, viņš tūlin skrēja šim pretim un briesmīgi uzbļāva: "Kā tu uzdrīkstējies te pie manim nākt? Vai tev nav savas greznas pils? Tur jau tu vari mierā un laimē dzīvot! Ko tu man nedod miera? Nu tev būs mirt!" velns dusmīgi iesaucās, tā kā skroderim visi kauli notrīcēja.

Skroderis redzēja, ka nu gals klāt, un ļoti nobijies lūdza vecīti, lai jel pārlaižot viņu vēl mājās no sievas atvadīties, bet vecītis nemaz neklausījās uz viņa lūgšanu, sagrāba nabaga skroderīti un nožņaudza to.

Citu mantu ar varu laupīdams, skroderis nu atrada sev briesmīgu un ļaunu galu.