29. A. 301 A. N. Rancāns Rēzeknē.

Ķēniņam beja treis meitas un kupčam treis dāli. Vīnu reizi rogona nūzūg ķēniņa meitas, bet nikas nazyna, kur juos palyka. Kad ķēniņš syuta pa sovu ķēnesti ziņi, kad kas atrass juo meitas, tad tim atdūs juos par sīvom. Kupča dāli sasarunuoj un vysi treis pajam pa lelai dzelža vāzai un laižas cejā. Īdami pa jyuras krostmali sateik cylvāku un tys soka uz jūs: "Metītīs ceļūs pret mani !"

"Kas tu taids esi, ka mes messimīs ceļūs?" vaicuoj bruoļi. Svešnīks atbild, ka jis ir stypruoks par vysu pasauli. Tamā vītā, kur jī sasatyka, beja brīsmeigi lels akmins. Kupča dāli soka: "Ka tu esi taids styprs, atvel šitū akmeni!"

Svešinīks parauga velt, bet navarēja akmiņa i pakustynuot. Tad paraudzēja velt vacuokais kupča dāls - drusku pakustynuoja. Vyduskais varēja labi vīn pakustynuot. Jaunuokais Velu Juons - tai sauce jaunuokū kupča dālu - ar vinu rūku atvēle akmini. Zam tuo akmina beja lela ola.

Svešinīks, kurs skaitēja sevi par jūti stypru, radzādams, ka ir vēl daudz stypruoki par jū - a jis styprus jūti cīnēja - nagribēja vairs ar jīm šķiertīs un palyka par draugu. Kupča dāli gribēja kai navīn tikt olā dūmuodami, ka ķēniņa meitas kas navīn paruove zam zemes. Tad jī dabuoja vierša uodas, pīveja viervu un pīsēja pi vierša uodas. Kaidā šyupelī jī dūmuoja laistīs olā; bet tys tū syuta, un nivīns nagrib laistīs zam zemes. Golā Veļu Juons sāst šyupelī un pīsoka jīm, ka gaideitu pi olas, kad jis pakustynuos šyupeli un ar šū dūs zeimii, ka tūlaik raut uz augšu.

Nūsalaidīs olā, Veļu Juons veras, ka tuoli pa lobai rūkai nazkas bolts speid. Jis laižas īt uz tū pusi, īt, īt un daīt pi pilsātas, kurā vysas muojas tārauda. Īdams pa īlu radz caur lūgu, ka aiz golda sēd vacuokuo ķēniņa meita un šyun. Jis īit tymā muoiā. Ķēniņa meita jū īrauga un vaicuoj: "Kai tu te tyki?"

Jis izstuosta, ar kaidu nūdūmu atguoja. Tad ķēniņa nueita gryuši nūsapyuš un soka: "Nazynu, vai tu varēsi moni izgluobt? Muns veirs ar trejom golvom un ļūti styprs."

Bet Veļu Juons nimoz nanūsabeist un soķa: "Kas byus, lai ir, bet raudzeišu gon ar jū spākuotīs!"

Ķēniņa meita nūsaprīcuoj, padzyrda ar veinu un nūglobuoj jū zam gultas. Par laiku atskrīn juos veirs, zeme vīn nūreib un soka: "Kur te kristeita cylvāka smoka?"

"Pa pasauli skraideidams pīsalasēji vysaidas smokas, tuodēļ tai runuoj. Kas te deve cylvāku?" atbild ķēniņa meita. Jei jam padūd vakareņas, pēc vakarēņu suoc īskuot golvu. Koļeidz īskuoj golvu, jis aizmīgst. Veļu Juons radz, tagad pats izdeveigais breidis, tryukstās nū zam gultas un apcārt jam vysas golvas. Tad ķēniņa meita soka jam: "Ej tuoļuok un izgluob munu vyduskū muosu!"

Īt jis tuoļuok un īīt pilsātā, kurā vysas muojas sudobra, radz, ka vīnā muojā sēd vyduskuo muosa. Jis tyuļeņ īīt tyrrīā muojā un izstuosta ķēniņa meitai, ka atguoja iū izgluobt. Jei ari taipat suoc bāduot: "Vai varēsi mani izgluobt? Muns veirs ar sešom golvom un ļūti styprs."

Bet Veļu Juons palyudz veina, palīn zam gultas un soka: "Tik aizmidzej, tad redzēsi!"

Zam vokora atskrīn juos veirs - muojas vīn nūtric. Jei jū pabaruoj unsuocīskuot golvu, jis nūsaskraidējis dreiži vīn aimīgst. Veļu Juons tyuleņ tryukstas nū zam gultas un apcārt jam vysas golvas.

Tad jei pasyuta Veļu Juoni tuoļuok uz jaunuokū muosu. Īt, īt jis un īīt pilsātā, kurā vysas muojas zalta, pašā skaistajā muojā īrauga jaunuokū kēniņa meitu. Tyuļeņ īīt tymā muojā un pastuosta, kuodēļ jis atguoja. Bet dzierd otkon tū pošu nū jaunuokuos meitas, ka juos veirs ļūti styprs un ar deviņom golvam. Veļu Juons, jau nūsitis divējus, nimoz nanūsabeist. Tad jaunuokuo meita soka: "Munu veiru nikaids zybyns najam, tik juo patis, bet jis jū vysuod [vienādi] tur pi sevis; tuodēļ kad jis aizmigs. tev daīs izraut jam nū rūku."

Veļu Juons taipat palyudz veina un līn zam gultas. Par nazcik laika atskrīn juos veirs - lūgi vīn nūreib. Jei tyuļeņ jū pabaruoj, padzyrda ar lobim un styprim dzērīnim, tad suoc īskuot jam golvu. Kai tik jis aizmīgst, tai Veļu Juons tyuleņ izraun nū juo zūbynu un apcārt jam vysas deviņas golvas.

Jaunuokuo meita ļūti nūsaprīcuoj, ka jau tagad byus breiva, un lyudz Veju Juoni nūvest jū uz tāvu. Tad laižās ji īt, bet ķēniņa meita radz, ka Veļu Juons vys veras atpakaļ. Jei vaicuoj: "Tev varbyut gribīs zalta? Juo gribi, jem kaidu gobolu!"

Veļu Juons tik parauga jemt, kai vyss mīsts sasalej par ūlu, tad jis pajam ūlu un īlīk kuldā [kabatā]. Īdami car sudobra pilsātu, pajam vyduskū ķēniņa meitu. Otkon Veļu Juons īt un veras atpakaļ. Tad ķēniņa meita, kura dzeivuoja sudobra pilsātā, vaicuoj: "Tev varbyut sudobra žāl, jem juo gribi kaidu gobolu!"

Kai tik jems Veļu Juons, tai ari vyss sasa1ej ūlā, tad jis līk kuldā un nūīt uz vacuokuo ķēniņa meitu. Ari pajam tū pilsātu ūlas veidā un tagad nūit vysi uz tū vitu, kur Veļu Juons parnete vierša uodu.

Tad pyrmuo sāst vierša uodā vacuokuo meita. Veļu Juons pakustynuoj vierves un bruoļi ar draugu, kuri palyka uz zemes, izvalk ķēniņa meitu. Izvylkuši suoc ap jū streidētīs. Jei soka uz jīm: "Velcit, byus vēl!"

Valk jī vēl, izvalk vyduskū ķēniņa meitu un otkon streiduos. Tad ķēniņa meitas līk jīm vēl vilkt, un jī izvalk tagad jaunuokū meitu. Nūlaiž otkon vierša uodu pēc Veļu Juoņa, sāduos jis, bet ūlas, kuruos beja sasalējušas pilsātas. Ļūti beja gryutas un nūtryuka vierves. Tai bruoļu rūkuos palyka tik vierves goli. Bruoļi nu dūmuoja, ka Veļu Juons jau ir nadzeivs, lai gon ķēniņa meitas runuoja cytaiž; bet jī nasaklausēja un laidēs prūjuom ar ķēniņa meitom uz ķēniņa pili.

Veļu Juons nūgaidējis lobu laiku pī olas, bet nikuo nasagaidējis, laidīs īt jau tagad pa kraisai rūkai un sateik tur rogonu. Kad līk jis rogonai, lai jei jū iznas nū zam zemes uz bolta pasauļa. Rogona gon nagribēja klauseit Veļu Juoņa, bet jis, moz dūmuodams, sāduos tik rogonai muāurā un suoka ar dzelža vāzu glaudeit. Rogona, ka tik dreižuok atsakrateit nu taida loba drauga, laidās skrīt kai zibins un jau par mozu breidi Veļu Juons tyka uz bolta pasauļa. Palaide tad rogonu ar mīru un pats nūguoja uz prīkšu; paguojis kaidu gobolu, jis īraudzēja nalelu ustobeņu. Iguojis ustobeņā Veļu Juons tur atroda vīnu vacu veceli, kurs vīns pats dzeivuoja šimā ustobeņā, un pi šuo veceļa tad ari Veļu Juons palyka dzeivuot.

Kēniņš, dagaidējis sovu meitu, palīk ļūti prīceigs un tyuļeņ grib izpildeit sovu sūlējumu: sataiseit kuozas. Bet ķēniņa meitas nalīk taiseit kuozu leidz tam laikam, kuoleidz juom kas sašyus taidas kūrpes, kaidas beja zam zemes. Ķēniņš tyuļeņ paslūdynuoj šitū vysai ķēnestei.. Izdzierst Veļu Juons, tad ap pušnakti pastota zalta pilsātu, pajam kūrpes un reitā līk večam nūnest kūrpes uz ķēniņu. Tad ķēniņa meitas otkon līk sašyut taidas drēbes, kaidas beja juom zam zemes. Kēniņš otkon paslūdynuoj par itū vysim, Ap pušnakti Veļu Juons otkon pastota zalta pilsātu, pajam drēbes un reitā nūsyuta veceli ar drēbes uz ķēniņa pili.

Tagad jau ķēniņa meitas puorsalīcynuoja, ka Veļu Juons, jū gluobējs, ir uz šuo pasauļa, jū nikas vairs navarātu taidas drēbes sašyut. Vysu vairuok nū tuo prīcuojuos jaunuokuo ķēniņa meita un ari juos beja Padūms, ka nataiseit kuozu, koleidz nabyus taidu kūrpu gan drēbu, kaidas beja zam zemes. Jaunuokuo ķēniņa meita līk tyuļeņ aizjyugt zyrgus, sāst ar veci kurs atnese drēbes, un līk jam vest uz sovu sātu. Nūvad vecs ķēniņa meitu uz sovu ustobiņu, kur jei pajam Veļu Juoni un atbrauc uz ķēniņa pili. Tagad jau ķēniņš sataisa jaukas kuozas un meitas arī, dagaidējušas eistuo sova gluobēja, vairs nasapretuoj. Tad Veļu Juons apprecēj jaunuokū ķēniņa meitu, vyduskais kupča dāls vyduskū meitu un vacuokais vacuokū meitu.