32. A. 301 A. R. Tabine Kapiņos.

Vīnam tāvam beja treis ļūti skaistas, bet taidas paslynkas meitas. Pi meitu slynkuma vainīgs beja pats tāvs, jo puoruok viņas lutenuoja, bet pi dorba naspīdja, ni ari izmuocēja struoduot. Augūt meitiņas tik vīn i zynuoja, kai skrīt pa apkuortējim mežim, plyukt puķes, peit vaiņagus un puškuotīs.

Bet baguotība nav pastuovīga. Baguotais kungs pazaudēja vysu sovu montu un izlutynuotuom meituom vajadzēja stuot kolpyuņu vītā pi gryuta dorba. Viņas naprota struoduot, tāvs dusmūjuos un reizi, zaudējis pacītību, nūluodēja sovas meitas, tuos vīnā acumirklī kai gunī sadaga. Gon tāvs rauduoja, gon bāduojuos, bet nikas naļeidzēja.

Kaimiņūs ar tū kungu dzeivuoja kaids zemnīks. Tam! beja treis dāli medinīki. Jaunēkļi pazyna daiļuos kunga meitas un navīnu reizi vīn nūrunuoja sevī, ka tuos byutu jīm lobos sīvas, bet snēgtīs pēc tuom nadreikstēja.

Reizi laiku kavēdami, jaunekļi devjuos uz mežu medībās. Juodami par mežu, jī namanūt aizsamaldēja un pībraucja pi kaidas pavysam svešas ustabiņas. Ustabiņa beja tukša un bruoļi, apsavāruši tū vysapkuort, pīsēja zyrgus, atstuoja vacuokū bruoli par sorgi, bet obi jaunuokī devjās tuoļuok mežā.

Te - kur gadējuos, kur na - nu aiz ustobas pakša izleida sierms veceļs, atpēra vacuokū bruoli un pabuozja zam pakša. Kad jaunuokī grīzjās ar medējumu, atroda bruoļi tik dzeivu. Izvylkuši tū atspierdzynuoja, pabaruoja un vysi treis guluos uz atpyutas.

Nuokūšu reitu pi zyrgim palyka vidējais bruolis, bet vacuokais ar jaunuokū guoja medībuos. Un otkon atguoja tys pat vece]s, atpēŗa vidējū bruoli un pabuozja zam pakša. Kad pi vokora bruoļi grīzjuos nu medībuom, atroda tū tik dzeivu. Izvylka, atspierdzynuoja, pabaruoja un otkon vysi treis atsagula.

Trešā reitā pi zyrgu palyka vysjaunuokais bruolis, bet tī divi guoja medībuos. Un otkon atguoja siermais vecejs un suoka spākuotīs ar visjaunuokū bruoli; bet nyu siermajam izguoja pluoni: jaunuokais bruolis atpēŗa veceļi, pabuozja zam pakša un pūdu gryutū veča vāzu pajēmja sev. Vokorā mednīki ar baili guoja uz muojuom, jo dūmuoja, ka jaunuokais bruolis byus beigts. Na tai gon beja: veceļs nadzeivs gulēja zam pakša.

Nyu bruoļi, apkrauti ar medējumu, gavilēdami braucja uz muojuam. Ceļā jī atroda dziļu dūbi. Carādami tur atrast kaidu nūslāptu montu, syutēja jaunuokū kai vysstypruokū dūbī. Jaunuokais pajēmja sovu gryutū vāzu un nūsalaidja dūbī. Tuos dybynā jis atroda garu zamzemes ceļu un guoja pa tū. Ceļš vyzuļuoja kai ar zaltu. Ceļa molā jis atroda mozu ustabiņu un īguoja tamā. Īguojis nūsabreinuoja: ustabiņā sēdēja vysvacuokuo kaimiņu kunga meita un gauži rauduoja. Pamanējuse jaunekli, jei nimoz nasaprīcuoja, bet vēl vairuok skuma. Pabarojuse jaunēkli, jei skumīgi teicja: "Bruoļīt, slēpīs šymā skapī! Dreiži atskrīs rogona ar sešuom golvuom, un īraudzējuse tevi, nūsiss. Asu atdūta juos varā, un nivīns cylvāks nadreikst te īīt."

Tik jaunēklis īleida skapī, kad sadunēja zeme, un meitiņas ustobā īskrēja rogona ar sešuom golvuom. Īskrējusi tyulīt suoka ūst gaisu un bļaut: Kur te kristīta cylvāka smoka tykuse? Dūd jū šur, lai apreju!"

Bet nūluodātuo meitiņa mīrīgi teicja: "Tu skraidīdama pa pasauli pīūdi tuo gaisa un dūmuoj, ka arī te taids pat. Labuok paēd un ej atsapyust!"

Bet rogona ti bjuovja un ūšņuoja gaisu un arvīnu tai greiži vieras uz skapa pusi. Jau pašulaik jei taisējās skrīt pī skapa, te jauneklis ātri izlēcja nu tuo, un nūstuojīs pret rogonu, drūši teicja : "Nu, a kas ta, ka i kristīta cylvāka smoka? Vai tu dūmuoj mani apēst? Paraugi, īsim spākuotīs!"

Rogona aizzadusmuoja vēl stypruok, aizkaucja sešim bolsim un saucja jaunekļa uz klajuma spākuotīs. Jauneklis pajēmja sovu vāzu un izguoja. Rogona tik pacēļa lelu rūku, lai sagruobtu jaunēkli aiz kakla un nūžņaugtu, bet jauneklis uotri pacēļa sovu pūda vāzu, ar vīnu ciertīni nūruovja vysas sešas rogonas golvas, un savēris tuos strikī, nesja paruodīt meitiņai.

Nyu jis īguoja otkon cytā ustabiņā, tur atroda ūtru kunga meitu un smīdamīs ruodēja tai sešas rogonas golvas. Meitiņa nazynuoja, vai prīcuotīs, vai rauduot. Jei prīcuojuos, ka vacuokuo muosa jau izgluobta, bet skuma tuopēc, ka paša beja zam stypruokas rogonas varas. Tai rogonai beja deviņas golvas un meita beiduos, ka jei naopreitu jaunekļa, tuopēc pabaruojuse jū, īslēdzja skapī. Par šaltiņu atskrēja deviņu golvu rogona un bļuovja deviņim bolsim: "Kur te kristīta cylvāka smoka? Dūd, lai es jū apreju!"

Meitiņa pīroduse pi rogonas, mīrīgi atbildēja: "Skraidīdama pa pasauli, pīūdi un nyu tev tei smoka deviņūs daguņūs stuov." Bet rogona tik bļuovja gan greiži viertos uz skapi. Te uotri

atlēcja skapa durovas un nn tuo izskrēja jauneklis. Nustuojīs pret rogonu, jis sacīja: "Nu, a kas tad, ka i kristīta?"

Rogona palyka vēl nyknuoka un bļuovja: "Es apreišu tevi." Jauneklis drūši atbildēja: "Nu, tik cieņas krist un apreit cylvāku. Paprīšku īsim spākuotīs. Juo paveiksi mani, tad varēsi apreit."

Rogona pasavēra uz jaunēkļa un saucja viņu uz klajumiņa. Kai rogona cārt, tai jauneklis sakreit zemē leidz ceĪim, bet kaut jis ari tai sakritis, ceļ sovu vāzu un ar vīnu ciertīni nūlauž rogonai sešas golvas. Cikom tei sajem spāku, lai cierst ūtru reizi, jauneklis paceļ vāzu un nūraun palykušuos treis golvas. Savēris tuos strikī, nas meitiņai ruodīt.

Īguojis otkon cytā ustobā, jis te atrūn vysjaunuokū kunga meitu. Meitiņa brismīgi ņūsabeist un rauduodama lyudz jaunēkli, lai slēpas, jo viņu apsorguoj vysnyknuokuo divpadsmit golvu rogona. Jaunēklis jau beja pīkusis un varbyut gryuts jam by uttc paveikt vystypruokū rogonu. Tuopēc jis labpruot īleida aizruodītajā skapī uz atpyutas. Par šaltiņu sadunēja zeme un ustobiņā īskrēja brīsmīguo rogona. Juos varā beja vysdaiļuokuo un labuokuo kunga meita un tū jai vajadzēja stypri sorguot un žāikuot, ka meitiņa naizlitu nivīnas osoras, juo rauduošana maituoj skaistuos acis. Pamanējuse meitiņas ocu volgonumu, jei namīrigi suoka ūšņtrot gaisu un umai [piepēži] nykni aizzabļuovja : "Kur te kristīta cylvāka smoka? Kam laidi ustobā? Dūd jū šur, lai apreju!"

Meita atsacēja: "Pīsaskreidēji pa pasauli, plūdi kristītas smokas un nyu dūmuoj, kā te ūž. Kai tad lai šite teik kristīts cylvāks?"

Bet rogona vys ūdja gaisu, bļuovja divpadsmit bolsim un namīrīgi vieruos uz skapi. Jaunekļam apnyka klausētīs tuo bļuoviņa. Izlēcis nu skapa, jis nūstuoja pret rogonu un drūši teicja: "Nu, a kas tad, ka i kristīta?"

Rogona aizzasvyla. Nu divpadsmit puoru acu suoka mest dusmes guni un bļaut divpadsmit bolsim: "Kai dreikstēji še īt? Es tevi apreišu!"

Bet jaunēklis otkon teicja: "Paprīkšu īsim spākuotīs; kurs kuru paveiks, tys tū apreis."

Rogona tam pīkryta un saucja jaunekli uz klajumiņa. Meita, rogonai namonūt, pīskrēja pi jaunēkļa un ībuozja tam rūkā spāka zuolīti teikdama: "Kad pagursi, bruolīt, apēd šitū!"

Jauneklis pajēmja sovu pūda gryutū vāzu un guoja uz klajumiņa. Rogona pīskrējuse kai cierta jaunēkļam, tai sadzyna jū leidz ceļim. zemē. Jauneklis nanūskuma, samīdzis vāzu kai ruovja, tai nūcierta rogonai sešas golvas. Rogona aizsaucja sešim brīsmīgim bolsim un kai cierta, tai sadzyna jaunekli leidz pasei zemē. Jis uotri īmetja mutī meitiņas dūtū spāka zuolīti un tyulīt kai celtin izzacēla nu zemes un ar vīnu ciertinu nūruovja rogonai palykušuos sešas golvas. Ciryuts byutu nest vysas gonas golvas, tuopēc jis tikai izvilka divpadsmit mēļu, savēra tuos strikitī un guoja pi meitiņas. Īguoja ustobiņā, atroda meitiņu ceļūs. Viņa juta, ka rogona nūsysta un prīcuojuos un lyudzjuos par sovu gluobēju.

Jauneklis pajēmja meitiņi ļeidza tin devjuos uz cytuom ustobiņuom pēc vacuokū muosu. Vysas juos ļūti prīcuojuos un sūlējuos jaunēkļam kolpuot. Tad jis sacījv: "Na, jyus byusit breivas, varēsit īt pi veira, kaids jums patiks."

Jaunukuo muosa lyudzja, lai jis napamat juos, lai nadūd cytam, un rogonu uzvarātuojs ar prīcu sūlējuos jemt meitiņi sev par sīvu.

Tai nūrunuojuši vysi četri pajēmja pa nostai vysaida monta un laidjuos uz olas izeju, kur palyka vacuokī bruoji. Rogonu uzvarātuojs devja bruoļim zeimi, lai izvalk jūs nu olas. Bruoļi treis reizes nūlaidja lelu skalini, izvylka vysas meitiņas ar jū montu, bet jaunuokū bruoli atstuoja olā. Bruoļis saucja, saucja, bet nikas naleidzēja.

Vacuokī pajēmja meitiņas un braucja uz muojuom, lai tur sataisīt boguotas kuozas. Vacuokais bruolis gribēja pajemt sev vysjaunuokū muosu, bet tei ni par kū pi juo naguoja. Tad jis spīdja meitiņi pi dorba un dūmuoja vuordzynuot tik ilgi, cikom jei napīkriss palikt jam par sīvu. Bet jei, uzticīga dūtam vuordam, lobuok cītja vysus vuorgus un napalyka vacuokajam bruoļam par sīvu. Tys radzādams, ka vuordzynuošana naleidz, gribēja ar varu vest meiteni uz baznīcu lauluotīs, bet īdams par ustobas slīksni, nūsabeida. Pret jū stuovēja olā atstuotais jaunuokais bruolis un vaicuoja par sovu bryuti.

Meitiņa īraudzjējuse sovu gluobēju, skrēja pi juo kluot un lyudzjuos, lai jū gluob nu napateikama precinīka. Jaunēklis pajēmja sovu leigovu, sasalauluoja un dzeivuoj vēl šūdīn laimīgi.

Bet kai jis tyka nū olas uorā? Kad vacuokī bruoļi aizbraucja prūjuom, jis ilgi kleida pa apakšzemi un meklēja cytas izejas. Kai maklādams, atroda luoča uolu. Īguojis tamā, suoka mūcēt luocānus. Luocāni spīdzja, ryucja, luoču muotes dusmuojuos, bet styprinīku naaiztyka. Golā luocines suoka lyugtīs, lai nartrūka juos bārnu. Tad styprais jauneklis teicja: "Izceļit mani nu šuos olas, tad namūcēšu." Luocines sokuopja tei uz tuos un pa jūs mugoruom kai pa trepēm jauneklis izkuopja nū olas.