33. A. 301 A.665. 571. St. Ulanovska Vijānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowei. T. 18. Krakavā 1895, 437. 1. p.

Kjēniņam izgaisa mjeita, mjeklēja vysur, navaŗēja atrast. I atguoja jauns karavjeirs, soka iz kjēniņu, jis atraškys, tik lai jam īdūd daudz naudys. Kjēniņš īdevja jam pīci simti rubļu jis meklēja vīnu dīnu, naatroda. Iz ūtrys dīnys otkon djevja jam pīci simti, jis mjeklēja, mjeklēja, naatroda.

Iz trešys dīnys soka, lai kjēniņš īdūd jam! laivu, jis nūīs mjeklāt iz jiuru. Īdevja jam kjēniņš laivu i vjal divi lyluokus paleigam, polkovnīku i kapitanu, i lyka, kab i lyluokī klausjētu tuo karavjeira. Puorzadzyna iz ūtru pusi, izkuopja, pakuora kotlu i suoka vuorēt vakaŗeiņis. Kapitans palyka pi kotla, a tī divi nūguoja mjeklāt kjēniņeitis. Cikuom jī ti mjeklēja, atīt brīsmjeigi gars cylvāks,, gars kai mježs, ar golvu kai pūds, i soka iz tū kapitanu: "Dūd maņ āst!"

Jis atsoka jam: "Nūst nu maņis!"

Tys garīs kai griuda jū, tai jis pīcis teizis kiuleni puormjatja, a jis tai šaltjai izjēdja vysys nu kotla i nūguoja pa cjeļu. Atīt tī divi izdzeibuši, vakaŗeiņis nava, vajag cytys vakaŗeiņis vuoŗēt.

Iz reita otkon mjeklēja vysu dīnu, vokorā palkovnīks palyka pi kotla, a tī divi nūguoja pjēc kjēniņeitis.. Atīt garīs otkon i soka iz polkovniku: "Dūd maņ āst!"

Jis atsoka iz jū: "Nūst! Es pats āst gribu."

Garīs kai griudja jū, tai jis pīcis reizis kiuleni puormjatja, a jis tai šaltjai apjēdja vysu, kas kotlā bjeja izvuoŗeits, i nūguoja. Atīt tī divi, syrdās, ka gribis āst, a vakaŗeņu vajaga vjal vuotēt.

Iz trešys dīnys mjeklēj jau tī divi, kapteins i polkovnīks, a karavjeirs palīk pi kotla, vieras, atīt tys garīs. i soka: "Dūd maņ paāst!"

Jis atsoka: "Prošom, prošom, ādi, cik gribi!"

Pabaruoja jū, pjēc tuo vaicuoj: "Može [varbūt] gribi dzjart." Jis atsoka: "Es pazadzartu."

Karavjeirs pajēmja pīci garči [mērs] spirta i djevja jam. Jis kai izdzjēra vysu, pakrita pi zjamis i aizmyga, a karavjeirs pajēmja zūbynu i atcierta jam golvu nūst, pjēc tuo suoka ūtru kotlu vuoŗēt.

Atīt tī divi, soka: "Vot tu bjeji gudruoks nu myusu, ka patruopjēji, kū padaŗēt ar tū bīdaklu."

Pajēdja i atsagula - iz reita nūguoja otkon mjeklāt. Karavjeirs nūguoja taišņi iz tuo garuo pili, jis jau dazynuova, ka jis bjeja nūzadzs tū kjēniņa mjeitu i atroda jū ti. Jei cīši nūzaprīnuojās, ka pazagrīžkūtja iz tāva atpakaļ, i djevja jam sovu gradzynu nu piersta.

Pjēc tuo nūguoja da laivys, kab puorīt iz ūtru pusi. Atguoja i tī divi paleigus - jis radz, ka gradzyna jam nava - jis kai nūlyka jū iz lūga, tai iz lūga i aizmiersa. Skrīn mudri pjēc gradzy nu, a jīm līk pagaidjēt.

Jis grīžas atpakaļ, atīt da jiuru molys - vieras : laivys jau nava i jūs nava, ni kapitana, ni polkovnīka. Jī pajēmja kjēniņeiti i puorzacjēla puori par jiuruom.

Staiguoj jis pa molu cīši morkotnys [baltkr. markotny, bēdīgs] - i kū jam tagad darēt? Staiguoja, staiguoja, daīt pi sātys - vieras: nu tuos sātys izskrāja puisjeits i soka iz jū: "Ej par kolpu pi muna tāva!"

Nuguoja tys karavjeirs i sadaŗēja par kolpu pi tuo kunga, kur dzeivuoja tamā sātā: a tys kungs bjeja jenerāls. Jis īdevja jam šmukys dŗābis i pazvajēja [atļāva) staiguot vysur pa vysuom moluom, tik lyka naīt pogrobā. Jis cik laika naguoja, pjēc tuo napacītja, attaisēja dūrs, pazavjēra, a ti bjeja brīsmjeigs lyls kārs [karaspēks]. Tys kārs suoka kautīs i vīns vīnu apsasytās.

Atskrāja jenerāls i soka: "Nu kū tu padarēji? Kam tu mani naklausjēji? Tu izgubjēji maņ pus kara muna! Nu vierīs, staiguoj tagad pa vysuom pokojuom [istabām], tik munā pokojā kab tu nikod naītib!"

Jis ilgi naguoja, pjēc tuo napacītja, īguoja tymā pokojā, a ti jenerāls gulēja ar sovu sīvu. Soka jenerāls: "Tu otkon maņa napaklausjēji. I kuo tu mjeklēj? Voi tu mjeklēj, kab tikt pi sovys kjēniņeitis? Es tjevja vaira natuŗēšu i paleidzjēšu pazagrīst atpakaj."

Deva jam zyrgu i vacu zūbynu aizriusjējušu i pascjēja tai: "Juoj vasals! Tys zyrgs puorņess tjevi par jiuruom,' ar itū zūbynu nūvaldjēsi pošu lyluokū karu. Tik pīmini, kai apsažeņēsi [apprecēsies], kab tu nikod nascjētib sīvai sovai taisņeibys ap itū zūbynu; a ka pascjēsi, ta propulsi [iesi bojā]."

Tys jauns karavjeirs padzjakovuoja [baltkr. dziakawac', pateikties] i nūjuoja, puorsktāja par jiuruom, pats naŗedzjēja kai. Atjuoja iz tū mīstu, kur dzjeivuoja kjēniņš ar kjēniņeiti, kuŗu jis ratavuoja [baltkr. ratawac', glābt), nūpierka ti sātu i apjovjēja [izsludināja) iz stolpa [staba], kas aizmoksuos miljonu, tys dabuos tymā sātā kjēniņa maltjeitis. Jis zinuoja, ka naatsarod's taids cylvāks, kas jam miljonu aizmoksuos par maltjeiti, i ka pats kjēniņs atīs iz jū.

Nu i kjēniņeite īraudzjēja tū stolpu ar tīm rokstim i tiuleņ paprasjēja tāva, kab ti nūītu. Kad atguoja, ka jei īraudzjēja tū karavjeiru, soka jei iz tāvu: "Tjāt, tys ir tys, kas mani atroda i nti gara ratavuoja."

Kjēniņš soka: "Kam-že tu pascjēji, ka tī tjevi ratavuoja?" "A vot es par tū pascjēju, ka jī jēmjās, ka maņa nūsiss i jiuruos īsvīss, to maņ bais tyka. Vot jam ira iz piersta tys gradzyns, kū es jam īdevju djel zjeimis."

Kjēniņš pasaucja jū i soka: "Čs tagad dazynuoju vysu, es tjevi salauluošu ar sovu mjeitu!"

Kjēniņš pataisjēja lylys kuozys. A bjeja ti cytā kjirnistī kjēniņš, kur seņuok svotuoja kjēniņeiti, jis cīši aizasirdjēja, ka juos jam nedevja, i izsyutjēja karu [kaŗaspēku]. Nūguoja vysi kautūs, nūjuoja ir tys jauničs, pajēmja sovu zūbynu, kai palaidja jū pa vydu, tai vys's apkuova. Vjal ūtru ŗeizi palaidja, i vjal vairuok kara izgubjēja [iznīcināja].

Pjēc tuo vaicuoj kjēniņeitja, juo sīva, kū jis dora, ka cik [tik] laimjeigi kaunas? A jis atsoka, ka jam ira stallī taids vucyns, ka palaiss jū, tai jis vys's saldāt's kaun.

Jei pajēmja nūsyutjēja tū vucynu kjēniņam. Suoka vaid's taisjēt, jis palaidja vucynu, nikuo napaleidz, puorspjēlāja vaidu. Vaicuoj jei otkon iz vjeiru: "Kas tjev ira, ka tu vys's pīvjeici?"

Jis soka, ka jam ira taids uoz's stallī, kur jam paleidz. Jei pajēmja, nūsyutjēja uozi tam kjēniņam. Otkon kaunas, juos vjeirs pīvjeicja otkon. Vot jei suoka cīši prasjēt, lai jis pasoka taisņeibu. Jis navaŗēja nikai izzamaluotīs i pasacjēja, ka jam taids zūbyns ira dzjeivs.

Jei tiuleņ pajēmja itū zūbynu nūzoga nu jū, iz tuos vītys pakuora cytu, taipat izriusjējušu kai itys, a itū nūsyutjēja kjēniņam. Nūguoja iz kaušonys, juos vjeirs laidja sovu zūbynu i tadz, ka jau naīt tai, kai guoja - ka ir puormjeits.

A kjēniņš kai palaidja tū dzjeivū zūbynu iz jū viersum, jis skraida apleik ap jū, a nadazaduras pi juo, zyna, ka juo saiminīks. Nu kū ta darēt? Daguoja jam pazadūt. Tys kjēniņš pajēmja jū, pīsjēja pi astis juo zyrgam i palaidja. A tys zyrgs bjeja gudris. zynuova, kū darēt. Jis tiuleņ izsvīdja jū ar asti iz mugorys sjev i nūskrāja par jiuruom iz tū jenerālu. A tys jenerāls nagrib pijimt juo tagad i soka tai iz jū: "Tu mani naklausjēji, izarunuoji pjet sīvu, es nagribu tjev vairuok paleidzjāt."

Jis atguoja ūtru reizi i prosa ratunkys [baltkr. ratunak, glābšana], kab zūbynu dabuot atpakaļ. Jenerāls i ūtru ŗeizi nadalaidja juo pi sjeva. Jis guoja trešu reizi, vys nadalaidja.

Ka jis jau caturtu reizi atguoja, tūlaik jis apsažāluojās iz juo i djevja jam treis ūgys: vīnu boltu, ūtru zaļu, trešu dzaltuonu, i davuicjēja (pamācīja], kū darēt. Jis sazaprovjējās [sataisījās] iz cjeļa. Kai tik izguoja, tiuleņ brīsmjeigi čyuskys, škierzloti, tuorpi apstuoja ap jū i gribjēja apāst jū. Jis nūŗeja boltū ūgu, pazataisjēja pats par škierzlotu i puorguoja pa vydu jūs.

Īt tuoļuok, a ti brīsmjeigys jiurys, nikai puorriaut jam. Nūrēja zaļū ūgu, pazataisjēja pats par zivi i puormuovja par jiuruom.

Ka jau bjeja iz ūtris pusis, apjedja trešū ūgu, dzaltuonū, i pazataisjēja par cīši šmuku zyrgu, ar zalta krāpjām i zalta asti, ar sudobra nogim. Īskrāja dzereuņā [sādžā], stalls bjeja vaļā pi saiminīka, jis īskrāja vydū, nūstuoja i stuov.

Saiminīks īraudzjēja jū i cīši- nūzabŗeiņēja, sauc sīvys, lai atīt pazavārtu, kaidu laimi Dīvs djevja stallī, i soka: "Kū mjes darēsim, ar jū? Škuoda braukt ar taidu zyrgu."

A tys zyrgs atsasauc: "Nūvjad mani mīstā i puordūd kjēniņaxn, dabuosi lobu naudu!"

Jis paklausjēja; nūvjadja jū iz mīstu, ti vysi tiuleņ dazynuov a, ka ira dje&127; puordūšonys brīsmjeigi šmuks zyrgs. Pascjēja kjēnipam, a tys bjeja tys kjēniņš, kurs pajēmja zūbynu nu tuo karavjeiru i sīvu. Jis atguoja pazavārtu zyrga, vaicuoja iz saiminīku: "Cik gribi par jū?"

Jis soka: "Ostoņis tyukstūšys!"

Kjēniņš izjēmja naudu i aizmoksuoja jam, nazatargovuoja (nekaulējās) vys, ka jam cīši tys jērzels patyka. Lyka tiuleņ pajemt jū i nūvjast iz stalli sovu. Atguoja pats i soka iz kjēniņeiti: "Vierīs, kaidu es šmuku zyrgu nūpierku!"

Jei pazavjēra pa lūgu i soka: "Tys nava zyrgs, tys tova smierts [nāve] !"

Jis nūzabjeida, vaicuoj: "Kii ta padaŗēt ar jū?"

Jei soka: "Līc jū nūkaut, sadadzynuot i paln's juo izkaisjēt pa tjeirumu!"

A bjeja ti pokojā jauna mjeitiņa, služanka [kalpone] - jei padzierdjēja itū runu i tyka jai žāl tuo kumeļa - nūguoja iz jū i soka tai: "Ok, kumjeleņ, kumjeleņ, na gara jau tova dzjeivja! Lyka kjēniņeitja tjevi nūkaut, sadadzynuot i paln's tov's pa tjeirumu izkaisjēt."

A jis atsoka: "Tys nakas! Ka tu gribi mani ratavuot [baltkr. ratawac', glābt], to maņ nabyus nikuo. Vierīs, kab tu byutu tja, ka mani kaus. Pastīpsi sovu prīškasautjeņu, tjev īkriss muns zūbs. Tu itū zūbu pajem, īstot' zjamjās zam kjēniņa lūga, tūlaik ŗedzēsi, kas byus n.u ituo!"

Jei padarēja tai, zūbu dabuoja, īstatjēja zam, kjēniņa iūga. Par nakti izauga ti šmuka uobjeļnīca ār sudobra lapjeņuom, ar zalta uobjelim. Īraudzjēja kjēniņš i nūzaprīcuojās, soka iz kjēniņeiti: "Vierīs, kaida maņ uobjeļnīca izauga zam lūga, kaidi šmuki uobjeli!"

Jei pazavjēra pa lūgu i soka: "Tjei nava uobjeļnīca, tjei smierts tova! Līc nūcierst jū, sadadzynuot, i paln's izkaisjēt pa tjeirumu!"

A tjei mjeitiņa otkon padzierdjēja, nūskrāja i soka: "Ok, uobjeļnīcjeņ mīļuo! Lyka tjevi kjēniņeitja nūcierst, sadadzynuot i paln's tov's pa tjeirumu izkaisjēt."

A uobjeļnīca atsoka jei tai: "To nakas! Ka pataisjēškūtja, kū es sacjēšu, to nlani ratavuoškūtja. Ka mani cierss, pastīp priškas autjenu, tjev īkriškūtja skaidjeņa. Tu itū skaidjeņu svīd azarā pi kjēniņa pilis, to vyss byus labi!"

Jei tai i pataisjēja. Ka jai skaidjeņa īkrita klēpī, jei isvīdja azarī i tjei skaidjeņa pazataisjēja par cīši šmuku pjeilānu ar zalta spalvjeņuom. Damuovja tys zalta pjeilāns pi pošis molys, kjēniņš jū īraudzēja, atskŗāja i grib jū sagiut. Kai izstīpj rūku, pjeilāns tuoļuok, kjēniņš pjPc jū, a jis vys tuoļuok. Kjēniņš pajēmja atraisjēja zūbynu, drābis nūvylka, īleida jiudinī, a tys pjeilāns to tyvuok, to tuoļuok, a vys nadalaižas, kab sagiui jū, i tai izvjedja jū iz vyds azara.

Tūlaik pazacjēla iz augši i nūlacja iz molu, pazataisjēja par cylvāku, kai sjenuok bjeja, giva zūbynu, kai daskrāja pi kjēniņa, pajēmja sakopuoja jū iz divjējim gobulim. Pjēc tuo nūguoja iz pili, sovu sīvu taipat sakopuoja gobulim ir ar tū mjeitini apsažēņēja.

Bjeja lylys kuozys sataisjētys, i es ti bjeju, madu i brandivīnu dzjēru, ar ogurčim aizkūžu, pa lyupuom tjecjēja, mutjā ni lasjeitis nabjeja.