34. A. 301 A. F. Pudžs Eglūnas Niedrumuižas sādžā. N. Rancāna krājumā.

Dzeivuoja kaids vecīts, Icurs, staiguodams pa pasauli, meklēja laimes. Viņš guoja, guoja un īguoja vīnā meža muojiņā, kur dzeivuoja vīna vecīte. Viņa lyudza vecīti, lai izsorguojūt jū nu laupītuojim. Vecīts ari apjēmās itū izdarīt.

Pajēmis ciervi, viņš sēdēja pi lūga, kurs beja vaļā. Ap pusnakts atguoja divpadsmit laupītuoju, kurus vysus vecīts nūcierta ar sovu ciervi. Par tū izsorguojumu vecīte deve jam vēzdiņu, par kuru nikuo napaskaidruoja.

Vecīts guoja otkon tuoļuok, un atroda kaidu ustobeņu, kur dzeivuoja vīns cylvāks ar zaķi. Vecīts palyka pi viņu par kolpu.

Viņam vajadzēja sorguot šķyuni, kurā beja vysaidi zvāri un tuorpi. Vecīts atsorguojis godu bez divejom dīnom, īdūmuoja pasaviert, kas tur ir īškā. Attaisējis durovos, vecīts īraudzēja lelu daudzumu zvāru un tuorpu, kuri viņu plēsa. Pa tū laiku muojuos beja palicis tikai zaķis, kurs izskrējis un itū iraudzējs, lūti nūsabeida. Sajēmis vecīti aiz padusem, zaķis izsvīda jū uz jumta, tad sadzyna vysus svārus škyunī un aizslēdza.

Kad atguoja cylvāks, tad vecīts prasējuos otkon, lai pījam jū par kolpu, un cylvāks ar zaķi jū ari pījēma. Dadzeivuojis bez vīnas dīnas da godam, vecīts otkon pasavēra šķyunī, kur otkon vyss nūtyka, kai pyrmū reizi. Bet pēc tuo cylvāks viņu padzyna pa ceļu.

Vecīts, īdams pa ceļu, īdūmuoja, ka viņam byutu zyrgs, tad viņš byutu laimīgs. Tyuleņ nu tuos vēzdiņas, kuru jam beja davuse vecīte, pasataisējās zyrgs. Izsēdis uz zyrga, vecīts aizbrauca uz tuos zemes ķēniņu. Ķēniņam beja izgaisuse meita, un viņš izsludynuoja, kas atrasšūt juo meitu, tam dūšūt pusi nu sovas muižas. Vecīts apjēmās īt meklēt zudušū meitu, un ķēniņš tam pīkryta.

Vecīts prasēja nu ķēniņa, lai dūdūt viņam vīnu kuģi un puortykti, kai varātu braukt pa jyuru un meklēt, kū ķēniņš ari vysu īdeva. Vecīts, pajēmis nazcik cylvāku, brauca pa jyuru un medīja peiles. Reizi beja nūmedējuši treis peiles, un vecīts syutēja vīnu nu kuģa apkolpuotuojim, lai izvardūt vīnu peili.

Apkolpnotuojs, nīmesis peili, suoka vuorīt, kad pi viņa pīguoja kaids gars cylvāks un teica: "Sveiki, draugs!" Apkolpuotou.js atbild: "Sveiki, sveiki!"

Garais cylvāks soka: "Ēssim peili!

Apkolpuotuojs atbild: "Ēssim, tik na visi!"

Tad garais cylvāks atjam nu apkolpuotuoja peili un aizīt. Tys aizīt pi vecīša un soka, ka mozguojūt peile īkrituse jyurā.

Tad vecīts syuta ūtru apkolpuotuoju ar ūtru peili. Kad tys nūguojis suolsa vuoreit, tad otkon atguoja garais cylvāks un soka: "Ēssim peili!"

"Ēssim gon, tik na visi!"

Tad garais cylvāks sasadusmuaja un, atjēmis pei1i, aizguoja. Ūtrs apkolpuotuojs atguojis sacēja uz veciti, ka mozguojūt peile īkryta azarā.

Vecīts teica: "Jyus namuokat peiļu vuoreit; es išu pats vuoreitu."

Viņš pajam trešū peili un aizīt; bet vuorūt otkon atīt garais cilvāks un soka: "Ēssim peili!"

Vecīts atbild: "Ēssim gon!"

Kad vecīts beja peili izvuorējis, sādās abi pi golda. Ret koleidz vecīts pajēma vīnu liziku [poliski un baltkr. lyžka, kaŗote), garais cylvāks jau beja peili apēdis. Vecīts sasadusmuojis pajēma pagali un nūsyta garū cylvāku. Tad vecīts nūguoja uz garuo cylvāka muojuom un tur atroda ķēniņa meitu. Pajēmis ķēniņa meitu, vecīts atbrauca uz pili, un ķēniņš atdeva viņam pusi nu sovas muižas. Tad vecīts dzeivuoja kai kungs.