36. A. 301A. No Honoratas Benedikta meitas, dz. 1866. Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryh, Podania Lotewskie, Warszawa 1892, 16.

Tas bija senos laikos, kad dzīvoja vecītis ar vecenīti, kam bija trīs dēli. Reiz viņu māte aizgāja uz tīrumu pēc zaļumiem un pazuda. Visi trīs dēli devās viņu meklēt. Ilgāku laiku staigādami, viņi mežmalā sastapa vienu vecīti, kas viņiem jautāja: "Ko jūs, bērni, meklējat?"

"Meklējam māti, kas mums pazudusi."

Vecītis aizveda viņus uz augstu kalnu, parādīja viņiem dziļu bedri, sacīdams: "Tur ir jūsu māte."

Brāļi nosēdās ap šo bedri un iesāka vīt valgus, katrs savija trīs asis garu valgu. Papriekšu viņi nolaida ar valgiem jaunāko brāli, bet tas pārbijās un brāļi viņu atkal izvilka ārā. Tad nolaida bedrē vidējo brāli un vēl dziļāki, kā pirmo, bet arī viņš iesāka raustīt valgu, kādēļ brāļi bija spiesti ce1t to augšā. Beigās bedres dibenā nolaidās vecākais. Tur viņš ieraudzīja vara pili. No šīs pils iznāk jauna meitene, jautā:

Jāni Vetrovič! kur iedams?"

" ` "Eju māti meklēt, kas nozudusi. '

"Ej vēl tālāk, tur ieraudzīsi sudraba pili un tur labāki izzināsi kur viņa atrodas. Atpakaļ iedams, neaizmirsti mani paņemt līdza!"

Jānis aizgāja tālāk uz sudraba pili, bet no tās atkal iznāca meitene un jautāja: "Kurp ej, Jāni Vetrovič?"

"Māti meklēju!"

"Ej tālāk uz ze1ta pili, bet, māti atradis, neaizmirsti mani paņemt līdza!"

Jānis aizgāja tālāk. No trešās, zelta pils, iznāca meitene, jautādama: ,;Kur iedams, Jāni Vetrovič?"

Kad viņš atbildēja, ka me&127;k1ējot māti viņa teica: "Ej tālāk; tava māte ir ieslēgta būrītī pie velna. Tad dodies turp un kad sastapsi velnu, viņš tev parādīs, cik tava māte ir novārgusi un noskumusi. Redzot viņu, tevi aizņems lielas žēlabas. Velns mēģinās tev par māti dāvināt naudu un visu, kas pie viņa atradīsies. No viņa neņem neko, bet tikai prasi, lai viņš tev atdod māti. Tad viņš tevi aizvedīs pie būrīša, atslēgs to ar savu atslēgu un sacīs: "Iebāz galvu iekšā!" Neklausi viņam, bet atbildi: "Parādi, kā lai to izdaru?" Viņš tev iedos atslēgu un kad viņš iebāzīs galvu iekšā, pagriez atslēgu uz kreiso pusi un viņš no turienes vairs netiks vaļā. Tad izlaid māti no būrīša, un ņem visu, ko atradīsi par labāku! Ejot projām, neaizmirsti paņemt mani līdz augšā!"

Jānis izpildīja visu to, kā viņam meitene bija ieteikusi. Paņēmis māti un visādas mantas, aizgāja uz zelta pili. Meitene jau nāca viņam pretī, ielika pili olas čaumalā, pašu olu iebāza kabatā un kopā ar Jāni aizgāja uz sudraba pili.

Sudraba pils meitene arī bij pili ielikusi olas čaumalā, kopā ar Jāņi aizgāja uz vaŗa pili.

Vaŗa pils valdniece tāpat bija ielikusi savu pili alas čaumalā, un pievienojās citiem gājējiem. Kad viņi tuvojās izejai, vaŗa un sudraba pils meitenes aizķērās aiz valga un to parāva. Jāņa Vetroviča brāļi uzvilka viņas augšā. Jānis Vetrovičs, kopā ar zelta pils meiteni un māti, palicis apakšā, pats mēģināja tikt ārā no bedres. Viņš pūlējās nedēļu un pat vairāk, beidzot, ticis no bedres ārā, izvilka no tās arī māti un jaunavu. Nostājušies uz kalna, viņi ieraudzīja brāļus kaujamies par sudraba pils. valdīšanu. Jānis Vetrovičs teica brāļiem: "Kā jums nebija kauna atstāt mani bedres dibenā un tādos grūtumos?"

"Nedusmojies uz mums, mēs tevi klausīsim!"

Jānis Vetrovičs nu atdeva vaŗa pili jaunākajam brālim, sudraba pili vidējam, bet pats paturēja zelta pili. Viņi uzcēla savas pilis uz kalna un apprecējušies dzīvoja laimīgi.