1.A. 30lA. , A. Kurzemnieks, "Skolas maize" II, 12.

Priekš daudz gadu simteņiem Daugavmalā stāvēja it grezni

būvēta pils. šinī pilī dzīvoja varens ķēniņš, kam piederēja liela valstība. Viņš bija saviem pavalstniekiem nevien varens apsargātājs, bet arī labs un mīlīgs apgādnieks. Par savu apakšnieku labklājību viņš rūpējās kā tēvs par saviem bērniem. Pava1stnieki arī viņam tādēļ bija paklausīgi un uzticīgi.

Šim pašam ķēniņam bija viena vienīga meita, ko viņas smukuma dēļ sauca par Skaistīti. Ķēniņš ļoti mīlēja šo savu lielāko greznumu un sargāja to kā savu dārgāko mantu.

Skaistītei dažu labu reiz gribējās apmeklēt pils apkārtni un apbrīnot viņas jaukumu un greznumu, arī paklausīties jaukās putniņu dziesmās. Bet viņas tēvs, varenais ķēniņš, ne uz kādu vīzi viņai neatļāva baudīt šā prieka, gan ne no cietsirdības, bet no lielas mīlestības, jo viņš gauži bijās, ka viņa bērnam nenotiek kāda nelaime. Skaistītei tomēr sava tēva pavēle bija jāklausa, kaut gan ar žēlabām. Tā apsargāta, viņa bija izaugusi par lielu un daiļu princesi.

Bija jauka vasaras diena. Saulīte it gaiši spīdēja un laipni sildīja. Puķes pašā lielākā greznumā aptērpušās, piepildīja visu gaisu ar savu patīkamo smaržu. Skaistīte gan daudz maz dabūja sajust arī caur atvērtu logu šo dabas greznumu, bet viņas sirsniņa par to vēl netika apmierināta. Viņa lūdza tēvam; lai viņai tak pilsdārzā ļaujot pastaigāties, ja arī ne tālāk. Tēvs no iesākuma gan negribēja atļaut, bet pēcāk tak paļāva.

Skaistīte par to nevarēja vien tēvam diezgan pateikties, juzdamās ļoti laimīga. Iegājusi dārzā ar savām pavadonēm, viņa apsēdās uz skaista velēnu benķa. Skaistīte, gribēdama labāki redzēt jaukos, mazos putniņus, kas upmalā aiz dārza sētas skandināja savas dziesmiņas, sacīja uz savām pavadonēm: "Palieciet jūs te! Es iešu uz kādu brītiņu tur lejā jauko dziedātāju apskatīt."

Pavadones viņai arī to labprāt atļāva. Skaistīte viegliem soļiem devās pa mazajiem dārza vārtiņiem uz upmalu, cerēdama tur panākt savu mērķi.

Upmalā tikusi, viņa bez kādas apdomāšanās devās uz priekšu. Nogājusi isā laikā tik tālu, ka vairs pils nevarēja redzēt, Skaistīte gan atjēdzās, ka nu būtu laiks uz māju doties; bet nabadzīte, nezinādama, uz kuŗu pusi pils atrodas, maldīdamās aizgāja pavisam uz citu pusi un arvien tālāk no pils.

Princeses pavadones, nevarēdamas savas luteklītes sagaidīt, gāja viņas mek1ēt. Bet ak! cik gauži viņas izbijās, kad Skaistītes pie upmalas neatrada! Gan kliedza, gan sauca, bet uz viņu saukumiem atbildēja tik smagais vējš, kokus locīdams. Pēc ilgas mek1ēšanas pavadones, aizgājušas uz pili, pastāstīja šo bēdu vēsti arī ķēniņam.

Ķēniņš, to sadzirdējis, gribēja no žēlabām un bailēm vai nomirt. Acumirklī visi ļaudis tika izsūtīti uz meklēšanu.

Pa tām starpām tālu, tālu no pils aizgājusi, Skaistīte jau bija lielās izbailēs, ka pils nevarēja atrast; bet viņas izbailes palika jo lielākas, ieraugot briesmīgu mākoni, kas ar lielu ātrumu, kokus lauzdams un ēku jumtus postīdams, viņai tuvojās. Gribēdama paglābties no aukas, viņa iegāja kādā būrīti, kas bija taisīts no egles mizām. Bet aukai uznākot, Skaistīte tika aiznesta ar visu būrīti uz svešu, nepazīstamu vidu.

Pils]audis ar princeses meklēšanu velti vien nodarbojās; jo nevienam nelaimējās Skaistītes atrast.

Ķēniņš, būdams tādās lielās bēdās, izsolīja atradējam lielu maksu un arī pašu Skaistīti par sievu. Šo sludinājumu dzirdēdami, visi Zemgales jaunekļi gribēja iet uz meklēšanu; jo katrs gribēja iemantot ķēniņa goda maksu, bet par visiem vairāk to vēlējās sev skaistais ķēniņa kambarjunkurs. Pie ķēniņa nogājis,

viņš lūdza, lai ar pāra pavadoņiem jaujot tam princesi meklēt, dabūt jau dabūšot gan. Ķēniņš arī to labprāt paļāva.

Kambarjunkurs devās ar trim ceļa biedriem uz meklēšanu. Dažas jūdzes gājuši, viņi apmetās meža vidū tukšā mājiņā, jo kambarjunkurs gribēja it īpaši šo apgabalu pārmeklēt. Viņi iegāja mājiņā, saulītei noejot.

Otrā dienā vienu biedru mājā atstājis ēdienu vārīt un mantu apsargāt, kambarjunkurs ar saviem diviem biedriem devās uz meklēšanu. Mājā palikušam pavadonim ap pusdienas laiku ēdienu vārot, ienāk nabags ar sirmu bārdu, lūgdamies gauži pēc kāda maizes kumosiņa. Vecais nabags, atspiedies uz resna, zaraina spieķa, likās būt gauži nespēcīgs. Pavārs par to apžēlojās un pasniedza viņam gabaliņu maizes un gaļas. Bet nabags, škelmis, pavāram nemanot, nomezdams maizes gabaliņu zemē, žēlojās, ka esot izkritis un ka pats nespējot pieliekties un saņemt. Pavārs noliecās un gribēja tam atkal pasniegt maizi. Bet tikko bija rokas pie maizes gabaliņa pielicis, te nespēcīgais nabags sāk viņu mizot ar savu zaraino spieķi. Pavārs, nāvīgi sakauts, palika zemē guļot, bet ubags pa to laiku bija jau pazudis. Kad pavārs atjēdzās, tad viņš ieraudzīja savus biedrus, kas no meklēšanas jau bija atnākuši. Pavārs nu sūdzējās, kas esot vājš Palicis, slēpdams, ka to nabags sakāvis.

Otrā dienā atstāja mājā otru biedru par pavāru, un tam ar bārdaino nabagu negāja nebūt labāk kā pirmajam. Bet arī šis nesacīja vis biedriem, ka to nabags sakāvis, tik atkal sūdzējās, ka esot vājš.

Trešā dienā trešais biedrs palika par pavāru mazajā mājiņā. Bet arī tam neklājās labāk; jo dabūja vēl vairāk iepazīties ar zaraino spieķi, kā abi pirmie.

Kambarjunkurs, mājā pārnācis, nevarēja nekā izgudrot, kas tā ir par lietu, ka viņa pavadoņi, mājā atstāti, paliek slimi. Ceturtā dienā apņemdamies pats mājā palikt, sūtīja tik savus slimos biedrus Skaistītes meklēt.

Kambarjunkurs ap pusdienas laiku sāka it nopietni vārīt ēdienu. Sirmais nabags arī šodien ievilkās mazajā mājiņā, domādams, ka. ar vadoni pašu vēl labāk izdosies, nekā ar viņa palīgiem. No iesākuma viss gāja pa vecam. Arī šodien nabags dabūja gabaliņu maizes un gaļas. Bet tiklīdz ko nabags meta maizi zemē, kambarjunkurs, nabaga niķus nomanījis, sāka tam dot labu mācību. Gan vecis gauži lūdzās, bet kambarjunkurs nelikās vis pielūgties. Izmaksājis nabagam pelnīto algu, atstāja to tikko vairs dzīvu.

Viņš negribēja nabagu agrāk projām laist, kamēr biedri būs atnākuši. Bet kā lai to tikām savalda? Pašam klāt stāvēt nebija vaļas, jo ēdienu vārot, daudzreiz vajadzēja iet ārā un iekšā, un par nelaimi nebija arī nekāda valga, ar ko nabagu varētu piesiet. Beidzot tam labs padoms nāca prātā. Pataisījis lielu vadzi, viņš nabagam gribot, negribot, iedzina bārdu tai bluķī, uz kā patlaban bija gaļu kapājis. Nabagu piestiprinājis, nu arī pats varēja pēc patikšanas iet ārā. Kādu brīdi ārā pakavējies, nāk iekšā, bet no nabaga vairs ne ziņas, tik viņa garā, sirmā bārda bija palikusi bluķī. Kambarjunkurs, paglabājis nabaga bārdu rūpīgi savā ceļa somā, cieta par visu savu piedzīvojumu klusu, tāpat kā viņa biedri.

Negribēdams šinī apgabalā vairs ilgāk palikt, viņš otrā rītā aizgāja ar saviem pavadoņiem uz citu vietu, un sāka to pārmeklēt. Tur nu liela meža vidū viņi uzgāja dziļu, dziļu alu. Kārodami zināt, kas atrodas alas dibinā, un neilgi gudrodami, viņi norunāja ielaisties tai alā un to sīki apskatīt.

Nopinuši no lūkiem gaŗu virvi, un no kārkla rīkstītēm lielu grozu, viņi nu piesēja virvi pie groza. Viens pavadonis nu iesēdās grozā un citi viņu laida alā iekšā. Vēl neticis līdz pusei, tas jau kliedza, lai velkot drīz ārā; jo alā ilgāku laiku nevarot izturēt. Tāpat klājās arī citiem pavadoņiem, kad tos nolaida alā.

Pēdīgi kambarjunkurs pats ielaidās alā, un viņam laimējās nonākt gluži veselam alas dibenā. Pa tumsu grābstīdams, viņš uzgāja durvju kliņķi. To atspiežot, viņam piepēži iespīdēja acīs dienas gaisma, jo durvis bija atvērušās un viņš redzēja smuki iztaisītu kambari. Par to viņš gauži brīnījās; bet jo lielāks brīnums un prieka izbailes viņam uzgāja, kad ieraudzīja meklējamo Skaistīti, pie loga sēžam. Kambarjunkuru ieraudzījusi, viņa gluži bāla palikdama, sacīja: "Ak, mīļais kambarjunkur, bēdz jel drīz prom! Kad mans apsargātājs nāks, tad tas tevi acumirklī nogalinās." Bet viņš, zobenu izvilcis, sacīja: "Lai tik nāk! Es ar to tēviņu labprāt gribu iepazīties."

Nebija arī ilgi, kad parādījās varens milzis, ar divām galvām, vairāk zvēram, nekā cilvēkam līdzinājams. Acumirklī kambarjunkuram virsū krizdams, to gribēja vai aprīt; bet kambarjunkurs deva ar savu vareno zobenu tik stipru cirtienu, ka tam nokrita abas galvas kā pogas. Pirmais varoņa darbs bija brangi izdevies, un tā viņš bija dabūjis drošu sirdi. Izgriezis abām galvām mēles, viņš tās paglabāja savā ceļa somā.

Skaistīte nu lūdza kambarjunkuram, lai ejot prom, sacīdama : "Nu nāks tēviņš ar piecām galvām. No tā tu tiešām vajā netiksi. Viņš tevi nežēlīgi saplosīs."

Bet kambarjunkurs neļāvās vis izbaidīties. Nebija arī ilgi jāgaida, kad jau minētais piecgalvis ienāca, uguni spļaudams. Kambarjunkurs tūlin iesāka kaŗu, pārspēja arī šoreiz briesmīgo piecgalvi, un visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās rūpīgi somā.

Bet nu Skaistīte sāka, raudādama un rokas žņaugdama, kambarjunkuru lūgtin lūgt, lai bēgot, jo nu nākšot varens milzis ar divpadsmit galvām. Kambarjunkurs atbildēja: "Lai tik nāk! Es esmu gatavs viņu apsveicināt."

Tikko viņš šos vārdus bija izsacījis, tad galvainis klupa pa durvim iekšā. Šoreiz kaušanās bija daudz spēcīgāka un kambarjunkurs briesmīgo milzi tikko pārspēja. Skaistīte, to redzēdama, no liela prieka izsaucās: "Nu es esmu glābta! Nu mums vairs nav ne no kā ko bīties!"

Kambarjunkurs arī šim galvainim izgrieza mēles un paglabāja visas par piemiņu.

Viņš nu bez kavēšanās iecēla princesi grozā un deva, virvi pavelkot, biedriem zīmi, lai velk uz augšu. Skaistīte arī laimīgi tika uzvilkta. Nu vajadzēja pašam kambarjunkuram sēsties grozā. bet viņš tā tūlin nedarīja. Gribēdams savus pavadoņus izprovēt, vai tie nav iedomājušies viņu nonāvēt un tad paši izdoties par Skaistītes glābējiem, viņš savā vietā ielika grozā akmeni. Un redzi! nebija maldījies, jo grozs tik līdz pusei uzvilkts, tūlin nokrita zemē. Ja nu pats būtu grozā sēdējis, tad būtu nosities; bet nu viņš bija sveiks un vesels.

Kambarjunkuru sagrāba neizsakāmas izbailes, iedomājoties, ka nu viņam šai cietumā būs briesmīgā nāvē jāmirst. Vēl jo lielākas izbailes un žēlabas viņam uznāca redzot, ka sirsnīgi mīlētā princese viņam nu atkal bija atrauta.

Pavadoņi, pilnīgi ticēdami, ka kambarjunkurs alas dibenā sasities pabeigšot arī savas dienas, devās gavilēdami uz priekšu, kaut gan Skaistīte raudādama lūdzās, lai viņas glābēju tur neatstājot.

Bet pavadoņiem ar to vien vēl nebija diezgan. Viņi cits par citu domāja viens pats ķēniņa goda maksu dabūt, lai gan neviens no viņiem tās nebija pelnījis. Kādu gabalu gājuši, viņi apmetās par nakti pārgulēt. Katrs no viņiem, gulēt iedams, domāja nakti uzcelties un aizvadīt savus biedrus no šās pasaules. Viens no viņiem to tiešām arī izdarīja. Šis nu, viens pats ar Skaistīti palicis, devās knaši vien uz priekšu, lai drīzumā varētu sasniegt ķēniņa pili.

Ak prieks! ak līksmība! ķēniņa pilī un visā valstībā, kad tā ziņa izpaudās, ka Skaistīte atkal esot mājā. Viņas glābēju visi augstu cienīja un godāja, lai gan Skaistīte vaimanādama stāstīja, ka viņš esot tik blēdis un tīrais slepkava. Kad viņam prasīja, kur biedri palikuši, tad zināja dot atbildes, dažādi grozīdamies. Par kambarjunkuru viņš stāstīja, ka tas plitēdams un zagdams apkārt blandoties.

Ķēniņš, lielu balli izrīkodams, jau to dienu bija nospriedis, kad Skaistītei ar savu glābēju vajadzēja savienoties. Skaistīte par šo ziņu palika tik bēdīga, ka labāk gribēja mirt, nekā savas godadienas piedzīvot.

Kambarjunkurs, īstais Skaistītes glābējs, turpat alā no izmisuma it kā atmodies, iegāja tai pašā kambarī, kur bija atradis Skaistīti. Te labi apskatījies, viņš ieraudzīja slepenas sānu durvis. Tās atvēris, viņš redzēja vecu vīru uz krēsla sēdam. Labi aplūkojis, viņš veci pazina par to pašu nabagu, kas tai mājiņā bija iegājis, kur bārdu atstājot, bija aizbēdzis. Zobenu izvilcis, kambarjunkurs veci biedināja, lai laižot viņu laukā. Vecis to apņēmies, solīja viņam vēl pulka naudas, ja tik viņu dzīvu atstājot. Viņš deva gan zelta, gan sudraba naudu, tā ka kambarjunkurs to tikko spēja panest. Vecis&127; bīdamies no spožā zobena, iz1aida viņu laukā.

Kambarjunkurs atnāca ķēniņa pilī tai pašā brīdī, kad iesākās Skaistītes kāzas. Bet pilī cits neviens viņa vairs nepazina, kā tik Skaistīte. Ar bēdām nonīcis, viņš tik drīz par Skiastītes glābēju nevarēja izrādīties. Beidzot ķēniņš viņu gan pazina, bet pēc viltīgā pavadoņa vārdiem turēja viņu par vazaņķi un blēdi.

Bet Skaistīte nelikās mierā, un tēvam pie kājām krizdama, lūgtin lūdza, lai prasot no abiem glābējiem kādas zīmes, no kā varētu pārliecināties, kuŗš esot īstais glābējs. Ķēniņš, viņas domām piekrizdams, nu arī prasīja pēc pierādījumiem. Viltnieks, to dzirdēdams, palika bāls, jo viņam nebija nekādu zīmju. Ķēniņš to redzēja un sāka jau šaubīties.

Nu vajadzēja kambarjunkuram rādīt kādas zīmes. Ķēniņam un visiem pilsļaudim priekšā stājies, viņš. izstāstīja visu notikumu ar skaidriem, vientiesīgiem vārdiem; bet lai savu stāstu varētu apstiprināt un pierādīt, ka runājis tik dzīvu patiesību, viņš izvilka no savas ceļakules sirmo bārdu, deviņpadsmit mēles un arī zelta un sudraba naudu, ko beidzot vēl no sirmā tēviņa bija izdabūjis.

Skaistīte arī to visu jau smalki jo smalki bija stāstījusi. I1n kad nu kambarjunkura izteikums ar Skaistītes stāstu bija vienāds, tad ķēniņš, vairs nešaubīdamies, atzina kambarjunkuru par īsto glābēju. Skaistīte, to redzēdama, ķērās savam glābējam ap kaklu, jo līdz šim viņa tā nebija drīkstējusi darīt. Kēniņ5 raudāja prieka asaras, jaunajam pāram savu svētību dodams uu visu labu novēlēdams.

Viltīgo glābēju savas blēdības un slepkavības dēļ ķēniņš notiesāja uz nāvi, bet uz Skaistītes lūgšanu viņam atlaida nāves sodu un iemeta to uz visu mūžu cietumā.

Ķēniņš, juzdamies pavisam laimīgs, izrīkoja meitas kāzas vēl,jo lieliskāki, par ko arī visi viņa apakšnieki priecājās.

Tā kā nu Zemgales ķēniņam' nebija neviena cita bērna, kā tik šī viena vienīgā meita, tad kambarjunkurs beidzot palika par varenās Zemgales valdnieku. Pavalstnieki daudzināja to vēl pēc viņa nāves, un raudādami stāstīja saviem bērniem to notikumu par Skaistītes pazušanu un izglābšanu.

Piezīme. Šī pasaka ir tīšam par vietu teiku pārvērsta un uzņemta šeit sevišķi tādēļ ka viņa ir visagrāki (no 1874. g.) uzrakstītais variants. Tautas tradīcijās mēs nesastopam zemgaļus, kādēļ nevaram gaidīt arī nekādas Zemgales. Svešāds še izklausās arī kambārijūņkurs varoņa lomā, kas cīnās ar milžiem parasto velnu vietā. Nevis milžiem kā šeit, bet gan velniem un pūķiem mēdz būt vairāk galvas. Īstas pasakas arī nekā nestāsta par paša varoņa nāvi ka šis mūsu variants. Nevaram arī uzticēties Skaistītes vārdam, par ko jau ir rakstīts mūsu ievada 32. lap. p. Citādi šī pasaka neliekas būt grozīta, kādēļ var tomēr tikt izlietota pasaku pētīšanai. P. Š.