2. 3OIA. J. Ezers Ka1ētos, Jkr. IV, 43. LP, VII, II, 19, IV, 14, AŠ, II, 86c.

Sen-senos laikos pārvaldīja Zemgali slavens ķēniņš, kam bija

tik viens vienīgs bērns, meita, vecāku lutekle. Reiz krāšņā pavasara dienā viņa ar savām pavadonēm iziet pils dārzā pastaigāties. Nejauši dzidrā debess malā paceļas tumšs mākulītis un neredzētā ātrumā tuvojas dārzam. Auka loka un lauž kokus, no kuŗiem ziedi birst it kā sniegs ziemas negaisā. Ķēniņa meitu aiznes mākulis prom, kā uz putna spārniem. Pēc tam paliek viss rāms, saulīte atkal spīd. Tikai koki pils dārzā, it kā līdzi sērodamies ķēniņam un visai pilsgalma saimei par zudušo skaistuli, ir nometuši svētku uzvalku un dažlabs no viņiem lauztu serdi guļ zemē.

"Savu ķēniņa vārdu un savu meitu domu tam vīram, kas princesi uzmeklē un atved," ķēniņš saka un liek to izsludināt pa visu valsti.Labs laiks paiet, bet kā nerodas, tā nerodas neviens, kas ķēniņa godu kārotu. Beidzot viņa uzticīgākais sulainis, savācis pulciņu pavadoņu, dodās princesi uzmeklēt. Pēc dažu dienu gājuma tie uziet jūrma1ā neapdzīvotu mājiņu ar saimniecības rīkiem un vecu galdu istabas vidū. Te nu meklētāji apmetas, cerēdami tuvējā dižmežā atrast princesi. Tikko sulainis ar biedriem iziet pirmo dienu medībās, te pieklauvē pie durvim. Pavārs, kas mājā atstāts, atdara durvis.

"Pārcel mani pār slieksni!" dažus sprīžus gaŗš vīrelis ar pieci pēdu gaŗu bārdu kliedz tam pretī. Pavārs, par tādu ērmu brīnīdamies, pārcel.

"Gabalu maizes, gabalu gaļas!" maziņais prasa istabā. Viesis, it kā netīši tos zemē nometis 1ūdzas: "Pakaci, labiņo, esmu&127; par vecu, nevaru liekties."

Pavārs paklausa un sniedzas pēc maizes, bet te vīrelis slauks! dod ar milnu pa galvas kausu - un jaunais mājas saimnieks guļ bez samaņas. Vīrelis pabāž pavāru apakš pakša un nozūd.

Skan taures, šķind pieši - biedri no medībām mājā. Un rau! Kāds brīnums šiem! - atrod savu pavāru zem pakša stenam. Viņu atsvabina, bet šis nesaka ne vārdiņa, kā šādā stāvoklī ticis.

Otrā dienā paliek cits mājā, tam tāpat klājās. Tā katrs pēc kārtas izcieš savu daļu. Pienāk sulaiņa reize. Biedri nozūd mežā, taures noskan. Pie durvim kas pieklauvē, sulainis viņas atver.

"Pārcel mani pār slieksni!" mazais vīrelis kliedz. "Necelšu, rāpies pats! Ja ne - iekšā netiksi!" sulainis atcērt.

"Gabalu maizes un gaba1u gaļas!" vīrelis, istabā iesvempies, lūdzas. Sulainis padod, bet vecais tos, it kā netīši nomet zemē un lūdzas: "Pakaci, labiņo, esmu par vecu, nespēju locīties!"

"Kā varēji nosviest, tā zini uzņemt! Un ja ne, tad ar rungu tevi mācīšu!" sulainis atteica un ķērās pie milnas.

Vecis liecas pēc gaļas un maizes. Sliuks! slauks! dod sulainis ar milnu pa krusta kaulu. Vīrelis kājeles vien stirina. "Šo ķēmu parādīšu biedriem," sulainis domā un meklē virves, ar ko varētu vīreli piesiet pie gultas stakles. "Kad tu izčibētu! neviena virves galiņa! Pag, ieķīlēšu tam bārdu gaļas bluķī."

Domāts - darīts. Taures skan, pieši šķind - biedri mājā: Kur vīrelis? Gaŗā, baltā bārda viņu atlaidusi un viena pati zvīļojas bluķī. Sulainis to saritina un iebāž savā somā. Nākošā rītā, gaismai austot, sulainis ceļ savus biedrus un saka: "Dosimies tālāk! Te sava ķēniņa meitas neatradīsim."

Viņi iet uz priekšu, neapstādamies pa kalniem, pa gravām, pa mežiem, klajumiem, dienām, naktim. Princeses kā nav, tā nav. Sulainis, neparadis bez darba stāvēt, nopin viču ķoci, kur ielikt savas pudas. Beidzot viņi nonāk meža klajumā, kur vidū liels apaļš caurums. Sulainis, kā jau pa laikam; nemierīgs gars, grib zināt, kas tur iekšā. Savu pīto ķoci piestiprinājis pie resnas virves, laiž ar viņu vienu biedru caurumā. Bet ielaistais sauc, vaimanā, lai velk ārā. Tā iet ar visiem biedriem. Tagad sulainis pats kāp ķocī un nolaižas pa caurumu lejā. Ieraudzījis koka

durvis ar dzelzs apkalumiem, viņš iet iekšā. Princese sēž pie loga un ada cimdus.

"Sulaini, kā tu iekļuvi?" princese prasa, prieka asaras raudādama.

Nācu tevi meklēdams; tagad atradu un gribu tevi izpestīt," "

sulainis saka, priecādamies par savu atradumu.

"Ne, mīļo," princese bēdīgi saka, "tu nevari mūsu lielajam tēviņam atturēties, viņam sešas galvas, runādams viņš uguni spļauj. Tu viņam esi nieks, viņš tevi saplosīs gabalu gabalos."

"Rasi ar dievu palīgu es viņu pārspēšu un sakaušu gabalu gabalos," sulainis atsaka.

Durvis stirkšk. Lielais tēviņš iekšā un gāžas sulainim virsū. Milna klaudz, asins plūst, lielais tēviņš guļ nedzīvs gar zemi. Sulainis viņam izgriež mēles un ieliek tās savā somā.

"Tagad nāks viens ar divpadsmit galvām; diezin, vai tu to pārspēsi?" princese bailīgi saka.

"Rasi, ar dievu palīgu izdosies," sulainis atteic. Divpadsmitgalvis parādās. Sulainim tirpuļi vien noskrien gar kauliem&127;. Tomēr dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū. Cīniņš šaušalains. Milnas lūzt, asinis plūst, cīnītājies žņaudzas. Sulainis paklūp, dzirdama smaga stenēšana. Dūcis nozib un divpadsmitgalvis noveļas kā bluķis gar zemi.

"Tagad esam glābti!" princese priecīgi izsaucas. Su1ainis izgriež divpadsmitgalvim mēles; tad iesēdinājis princesi grozā, viņš dod zīmi, lai velk augšā. Ķoci nolaiž pa otrai reizei lejā. Sulainis, mēģinādams savus biedrus, ieveļ grozā lielu akmeni. Tikko grozs pa pusei pavilkts, te nāk dārdēdams ar akmeni atpakaļ. Sulainis redzēdams, ka biedri tam gribējuši dzīvību laupīt, noģībst. Atžilbis, viņš atradās tumšā cietumā. Iet izeju meklēt, bet velti. Ilgi taustīdamies atron slepenas durvis, atver -ierauga savu veco pazīstamo, dažus sprīžus gaŗo vīreli, bet bez bārdas.

Veci!" sulainis kliedz, "ko te guli, kā bāba? Rādi man žigli "izeju, ja ne - baudīsi, redz, šito!" pie tam asu dunci rādīdams. Vīrelis, bīdamies skaudrā dūča,

izlaida sulaini ārā. Sulainis gribēdams biedriem atriebties, zvērēdams dodas uz

Zemgales pili.

Sulaiņa pavadoņi gribēja katrs uzmesties par princeses glābēju, iegūt ķēniņa godu un princesi par sievu. Tādēļ viņi norunāja kādā vietā par nakti palikt un katrs domāja pie sevis naktī, kamēr citi gulēja, uzcelties, citus apkaut. Klusa, tumša nakts. Melns, liels stāvs no gulētāju vidus paceļas pusstāvu un klausās - visi kŗāc, kā nāves miegā. Tad taustīdams viņš liecas uz vienu, otru vietu - dzirdami it kā puskauti teli kŗācam, tad čabināmies, spārdāmies. Pēc maza laiciņa ir vis apklusis.

Gaisma aust. Princesi modina. Viņas priekšā atrodas visapkārt asiņu peļķes, kur guļ nedzīvi viņas sargi. Viņai nāk prātā lielais tēviņš, kas laikam šo velnišķu darbu pastrādājis. Viņa krīt ģīboni.

"Zvēri man, mīļā!" slepkava lūdzas tikko atžilbušo princesi, "ka sacīsi savam tēvam, ka es tavs glābējs, bet ja nezvērēsi!'` viņš kliedza dūci cilādams, "tad šis tevi aizvedīs miroņu valstī."

Princese zvērēja un abi devās uz ķēniņa pili. Zemgales pils greznojās karogiem., skan taures un priecīgi gavilē malu malās. Ķēniņš ar viesiem svin krāšņi rotātā pils zālē princeses kāzas ar slepkavu. Kāds sulainis pieteic ķēniņam vecu nabagu.

"Ne viņš, bet es, augsto ķēniņ, esmu tavas meitas glābējs; nabags sauc, nomezdams svētku zālē astoņpadsmit mēles un mazā vīreļa bārdu. Princese krīt viņam ap kaklu un kāzinieki brīnīdamies skatās cits citam acīs.

Slepkavu vējš svaida gar karātavu stabu. Sulainis, princeses glābējs, dabūja princesi par sievu un valdīja pēc ķēniņa miršanas ilgi jo ilgi pār Zemgali.

Piezīme. Šī pasaka izliekas tikai. iepriekšējās sagrozījums. Īstās tradīcijās nekur nav runa par "dieviem". Tā kā šī pasaka jau ir uzņemta trīs krājumos, tad nebūtu pareizi, ka to gluži vienkārši noklusētu. P. Š.