4. A. 301A. L. Ābe1e, Vec - Kārķos. LP, VI, 115, 34. AŠ, II, 9Ga.

Vienam ķēniņam bija viena meita. Tā bija tik skaista, ka

viņu iesauca par Skaistīti. Tēvs Skaistīti nekur nelaida vienu. Bet kādu dienu bija aplam jauks laiks un Skaistīte lūdzās, lai palaižot pie kalponēm - pastaigāties gribot. Tēvs neko - lai ejot. Aizgāja pie kalponēm, Skaistīte vēl gribēja tālāk - līdz vienam dīķim, kur putniņi jauki dziedot. Kalpones sacīja: "Ej, ej, bet nāc drīzi atpakaļ!"

Labi. Aizgāja pie dīķa - vēl šai kāroja tālāk. Pagāja tāļāk, te savilkās biezi, biezi mākoņi, lietus gāzās un Skaistīte tik tik attapa caurā kokā iesprukt, kur cerēja paglābties. Bet te nebija no glābiena ne jausmas. Pats velns no tejienes ierāva Skaistīti savā alā un nu bija nelāgi pavisam.

Ķēniņš otrā dienā izsūtīja kalpus Skaistīti meklēt. Tie iz-

gāja kur nebūt - neatrada ne pēdas. Nu sūtīja savu nama uz-

raugu. Tas paņēma divi biedrus līdz un aizgāja. Gāja, gāja -

nogāja vienā vietā, tur sarunāja atpūsties un paēst. Viens biedrs

vārīšot ēdienu, tie divi tamēr vē1 pamek1ēšot. Labi. Šis vāra

vāra - te - kur gadījies, kur ne - ienāk tāds vecītis: 1ai dodot

gaļu, lai arī maizi! Vārītājs iedod gaļu, iedod ir maizi; bet vecī-

tis neredzot nometa gaļu zemē. Lai vārītājs padodot, viņš nevarot pieliekties! Vārītājs domā: "Tas nekas!" un jau sniedzas;

bet nu vecītis tā iekrāva ar žuburaino kūju vārītājam par muguru

ka nezināja ne, cik tālu vakars.

Pārradās nama uzraugs ar otru biedru - vārītājs slims, nav

nekā izvārījis. Nu pameta otru biedru vārīt. Bet tam tāpat notika. Arī vecītis samizoja.

Beidzot palika nama uzraugs ēdienu vārīt. Vāra, vāra - ienāk tas pats vecītis: lai dodot gaļu, lai neliedzot maizi! Ja, ja -

šis dod. Kā iedod, atkal nometīs zemē - lai nama uzraugs pa-

sniedzot, viņš nevarot pie1iekties Nama uzraugs atsaka: "Un kā

tu tūlin būtu uzņēmis! Tu man svaidīsi ēdamas lietas pa zemi.

Šis neņem. Kā neņem, tā nama uzraugs sagrābj vecīti pie

bārdas un iespīlē bārdu bluķī. Tagad vecītis aizrāvās kā nelabais

un pazuda alā. Bet nama uzraugs - kad pārnāca tie abi - nedevās mierā, nopina no liepu lūkiem valgu un kurvi, iesēdināja vienu biedru iekšā un laida dibinā, lai skatās, kur vecis palicis.

Bet gabalu ielaidies, šis sauc uzsaukdams, lai velkot atpakaļ, esot

bail! Nu laida otru, bet tam tāpat. Beidzot pats nama uzraugs

sēdīsies kurvī un laidīsies dibinā. Nolaidās, ieraudzīja vienas durvis. Iegāja iekšā - ko domāt - Skaistīte sēž pie loga. Nu bija atrasta. Bet viņa biedināja nama uzraugu: "Bēdz, bēdz! Ja mans vīrs pārkulsies ar piecām. galvām, tev labi neklāsies!"

Kamēr šī beidza izteikt - velns arī klāt. Bet nama uzraugs

nocirta velnam galvas, ielika kulītē un sacīja tā: "Nāc nu, Skaistīte, man līdz! Tavs varmāka pagalam!"

Skaistīte atbildēja: "Nevaru, nevaru iet, vēl nāks mans otrs

virs ar desmit galvām."

Kamēr ši beidza to izteikt - desmitgalvis klāt. Bet nama

uzraugs nocirta tam galvas, ielika kulītē un sacīja tā: "Nāc nu,

Skaistīte, man līdz! Tavs varmāka pagalam!"

Skaistīte atbildēja: "Nevaru, nevaru iet, vēl nāks mans trešais vīrs ar divdesmit galvām!"

Kamēr šī beidza to izteikt - divdesmitgalvis klāt. Bet nama uzraugs nocirta tam galvas, ielika kulītē un sacīja tā : "Nāc nu, Skaistīte, man līdz! Tavi varmākas pagalam!"

Tad Skaistīte gāja viņam līdz. Un nama uzraugs iesēdināja Skaistīti kurvī un ziņoja biedriem, lai nu velk augšā. Uzvilka. Nolaida otrreiz kurvi. Bet viņš ielika akmeni kurvī, lai pārbaudītu biedrus, ko viņi nodomājuši darīt. Un patiesi! biedri bija nosprieduši nama uzraugu nosist, jo akmins rūkdams ar kurvi atkrita atpakaļ. Būtu bijis uzraugs tur iekšā - nost kā nabags!

Nu, ko nu? Nu uzraugs, palicis apakšā, gāja uz laimi pa vienu istabu, pa otru. Tikām tur ložņāja - ierauga to vecīti, kam bārdu bija spīlējis bluķī. Tā šis tūlin uzsauc: "Laid, veci, mani no tejienes ārā! Vēl tev bārda klāt - kas zin, kā tad būs, ja palieku te?"

Vecītis sabijās ļoti un aizvadīja nama uzraugu augšup, vēl sadeva līdz gan zeltu, gan sudrabu, un bija laimīgs, ka ticis tik viegli no uzrauga vaļā.

Un tad nu nama uzraugs gāja taisni uz ķēniņa pili. Aizgāja tur - patlaban Skaistīti grib salaulāt ar vienu nama uzrauga biedru, kas samelojis ķēniņam, ka viņš Skaistīti esot atradis. Bet līdz Skaistīte ierauga īsto atradēju, tā klūp tēvam pie rokas, un izteic visu, kā noticis. Ķēniņš gandrīz ne ticēt; bet nama uzraugs parāda nocirstās galvas - nu jātic.

Tagad salaulāja nama uzraugu ar Skaistīti un nu viņi valdīja tēva vietā.

Piezīme. Arī šis variants nav šķirams no augšā minētās Skolas maizes oriģināla. P. Š.