5. A. 301A. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 24. Turp. AŠ, II 86 b.

Senus gadus atpakaļ Augškurzemē dzīvojis bagāts ķēniņš un tam bijusi daiļa meita. Dailīte vārdā. Ķēniņš Dailīti sargāja kā acu raugu; bet vienreiz Dailīte gājusi gar upi pastaigāties, sacēlies nejauks pērkoņa negaiss ar vētru. Viņa iemukusi kameņu būdā, bet negaiss aiznesis kameņu būdu ar visu Dailīti, nemaz nezin uz kurieni.

Nu ķēniņš izlaidis visā valstī ziņu: kas Dailīti atradīšot, tam atdošot viņu par sievu.

Trīs tēva dēli tūliņ ņēmušies meklēt un atraduši mazu mājiņu. Otrā dienā viens mājiņā palicis pusdienu vārīt, ienācis vecītis ar zarainu kūju, lūgdamies maizes gabaliņu; bet tikko vārītājs maizi sniedzis, vecītis nometis maizi zemē, teikdams, ka nevarot pieliekties, lai padodot. Šis liecies; bet vecītis sazvīrojis ar zaraino kūju, ka zils un zaļš gar ausim šķīdis. Otrā dienā tam otram tāpat.

Trešo dienu palicis tas stiprākais vārīt un tas vecītim bārzdu

iespīlējis bluķī; bet vecītis izrāvies, bārzdu atstādams. Šie gājuši pa pēdām pakaļ un atraduši caurumu zemē. Stiprākais iesēdies čočī un nolaidies lejup. Tur atradis lielas dzelzs dur vis un otrā istabā Dailīti raudam. Dailīte teikusi, ka drīzumā pārnākšot viņas kungs, lai sataisoties. Un pārnācis arī vīrs ar trim galvām; tad ar sešām, vēlāk ar divpadsmit; bet šis nonāvējis visus trīs, izņēmis mēles un uzsūtījis ar čoči Dailīti augšā. Tie divi, kas augšā palikuši, uzvilkuši Dailīti, bet šo nevilkuši un steigušies

mājā. Ceļā tas viens to otru nokāvis, lai Dailīti viens pats iegūtu.

Bet šis apakšzemē ilgi izstaigājies; beidzot atradis to vecīti,

kam bārzdu bija spīlējis, viņš sēdēja aizkrāsnī bez bārzdas un

vaidējis. Šis gribējis vecīti tur mācīt; bet vecītis solījis zeltu,

sudrabu, arī virszemē būšot palīdzēt aizkļūt, lai tikai dzīvu vien

atstājot. Atstājis arī, piebēris visas kabatas ar zeltu un sudrabu.

pārkļuvis laimīgi mājā pie ķēniņa.

Bet tur šis viltnieks bijis ar Dailīti jau priekšā un ķēniņš vilt-

niekam vairāk ticējis, nekā īstam glābējam. Tad glābējs izvilcis

tās mēles un rādījis ķēniņam. Viltniekam mēles nebijušas. Nu

ķēniņš īstam glābējam ticējis un atdevis Dailīti; bet viltnieku no-

tiesājis.

Piezīme. Šis variants atkal liekas būt tikai tīši pārgrozīta Skolas

maizes pasaka par Zemgales ķēniņa meitu. P. Š.