3. A. 301B. J. Ozols Secē, Brīvzemnieka Sborņik, 99 piez. LP, VII, II, 18, 6.

Reiz dzīvoja mācītājs un tam nebija neviena bērna. Viņa sieva katru dienu mēdza iet tuvējā mežā pastaigāties. Te uz vienu reizi tai mežā piedzima dēls un tā to nosauca par Niedrīti. Un kā nu Niedrīte tur bija piedzimis, atnāk lācis un grib māti ar dēlu plosīt. Bet jaunpiedzimušais sagrāba lāci aiz ausim un izrāva viņu no ādas laukā, bet ādu pasvieda uz kārklu krūma, lai žūst. Kad zēns paauga, viņš lika nokalt dzelzs zizli pieci birkavi smagumā. Tad paņēma zizli, atvadījās no vecākiem un aizgāja klajā pasaulē. Vispirms nogāja līdz kārklu krūmam, kur lāču āda no viņa dzimstamā laika žāvējās. No šejienes gāja tālāk un tālāk, kamēr tādu cilvēku sastapa, kas, no meža iznā1cdarns, tū1in lielam ozolam klāt un izrauj ar visām saknēm laukā. Niedrīte saka Kokurāvējam:

Nāc līdz!" "

Kokurāvējs iet arī. Gāja abi, ieraudzīja sējēju uz lauka. Tam bija tāda sētuve kaklā, kur mazākais simts pūru labības ietilpa. Niedrīte teica sējējam:

"Nāc līdz!" ,

Sējējs gāja. Gāja, gāja visi trīs, te piepēži ierauga: turpat iepretim vesels kalns nolīgojās. Pieiet tuvāki, redz: viens cilvēks grūsta to kalnu. Niedrīte sacīja Kalnugrūdējam:

Nāc līdzi!" "

Viņš gāja. Pret vakaru viņi visi četri nonāca lie1ā dzelzs muižā. Iegāja iekšā, atrada ēdamā istabā apklātus galdus un uz galdiem visdārgākos ēdienus; bet cilvēka nebija neviena paša. Nu tie paēd vakariņas un liekas gulēt, bet Kokurāvēju atstāja par sargu. Tas sargā, sargā, te pusnakti atku[as piepēži mazs vecītis ar gaŗu, gaŗu bārzdu un vaicā: "Ko tu te dari?"

"Kas tev par da[u?" atsaka Kokurāvējs. Bet vecītis sagrāba viņu, iznesa no muižas un iesvieda purvā. Otrā rītā tie tris piece[as, nosēžas atkal aiz galdiem, bet ceturtā biedra nekā. Cāja meklēt viņu. Meklēja, meklēja, beidzot atrada tik tik vē1 dzivu. Otrā naktī Sējējs bija par sargu un trešā Kalnugrūdējs, bet tiem klājās tāpat. Ceturtā naktī sargāja pats Niedrite. Pusraktī vecītis atkal atkūlās ar gaŗo bārzdu, uzsaukdams :

,Vēl tu neesi aizvilcies?" un gribēja jau pie rokām ķerties. Bet Niedrīte sagrāba vecīti aiz bārzdas un sāka to mietēt ar savu pieci birkavi smago zizli. Beidzot viņš pārplēsa lielu, lielu ozolu, kas stāvēja pie vārtiem, iespilēja vecīša bārzdu spraigā un novadžoja ar vadzi. Tagad Niedrite ņēmās vēl vairāk sloksnēt. Pērtais vecītis tamēr raustījās, raustījās, kamēr izrāva visu ozolu ar saknēm un pazuda. Rītā piecelsies visi tris biedri,

174 , 175

atron, ka Niedrīte dzīvs un neaizskarts. Nu viņi pa pēdām gāja vecīti rokā meklēt un nonāca pie viena cauruma. Tur viņi sagādāja valgu (virvi) un nolaida Niedrīti lejup, apsolīdamies tūlin viņu vilkt no alas ārā, tiklīdz valgu pakustināšot. Ielaidās alā līdz dibenam, ieraudzīja citu pasauli un nogāja līdz skaistai, skaistai pilij, kas bija no zelta, sudraba un dārgakmeņiem. Iegāja pilī, atrada trīs daiļas meitas. Tās sacīja:

Mūc ātri, nelaimīgais, no šejienes projām! Pārnāks kalpi, "

nositīs tevi."

Bet Niedrīte atbildēja:

"Ne es mukt māku, nedz arī vēlos, palikšu tepat."

Kamēr drusku tur pakavējās, pārmāca kalpi un tūliņ gribēja ar viņu izdarīties. Bet vecītis, kas turpat kaktā pie ozola piesējies, gulēja, teica kalpiem:

Neaiztieciet ta, jūs ar viņu netiksit galā, es viņu pazīstu. "

Labāki pacienājiet to

Labi! Sāks Niedrīti cienāt. Bet papriekšu tie aizveda viņu uz pirti un rādīja vannu, kur nomazgāties. Un kā nu šis iekāpa vannā, tā palika gluži nespēcīgs, tikai mokām vēl izkāpa. no vannas un aizvilkās līdz otrai vannai, kas pie otras sienas stāvēja. Tiklīdz šīs vannas ūdeni aizkāra, tūliņ dabūja agrākos spēkus atpakaļ. Nu sāka mazgāties tanī vannā un tad ieguva daudz vairāk spēka, nekā senāk tam bija. Tagad viņš vannas pārcilāja vienu otras vietā. Atnāca kalpi jeb vellēni (tie bija vecītim par kalpiem un vecītis bija pats velns), tie ļoti izbrīnījās, ka Niedrīte vēl dzīvs. Nu šie tūliņ visi metās vannā un palika nespēkoti. Tikai daži no tiem vēl izlīda no vannas; tomēr Niedrīte viņus satvēra aiz kājām un svieda vannā atpakaļ, kur tad nobeidzās. Pēc tam viņš aizgāja uz pili, paņēma tās trīs daiļās zeltenes un devās pie cauruma. Tur iesēja trīs zeltenes pa kārtai vien valgā un biedri uzvilka tās augšā. Bet tad Niedrītem iešāvās prātā: "Arī mani pašu tie vils jeb nevilks augšā? Viņi taču trijatā taisni ir." Tad viņš iesēja akmeni un atkal valgu pakustināja. Biedri līdz pusei uzvilka gan, tad izlaida valgu no rokām un akmens sparīgi nokrita atpakaļ. Tagad Niedrīte zināja, ka biedri neuzticami palikuši un tādēļ gāja pa alu projām arvienu tālāk un tālāk, kamēr nonāca jūŗas malā, kur liels mežs auga. Šai mežā bija pulka briežu, stirnu, lāču un citu kustoņu. Iegāja, atrada tik briesmīgi lielu koku, ka apakš viņa pat dienas gaisma pazuda, it kā debess būtu apmākusies. Viņš paskatījās uz augšu, ieraudzīja kokā lielu, lielu ligzdu un tās ligzdas paēnai viņš bij pagājis apakšā. Nu uzlīda kokā, atrada Iie1ajā ligzdā aplam lielus putnus. Putni teica: "

"Ja mūsu veceņi pārnāks, tie tevi tūlin noknābs.

Niedrīte palūdza putniem, lai viņu paslēpjat. Trešā dienā putni pateica saviem vecenim, ka pie viņiem esot ciemiņš, kuru tikai tad rādīšot, ja šie apsoloties tam nekā auna nedarīt. Putnu veceņi apsolījās. Atveda Niedrīti, tas sāka putnu tēviņam prasīt, lai aiznesot šo virszemē. Tēviņš apsolījās gan, ja tikai Niedrīte apsoloties triju dienu laikā pilnu ligzdu ar pārtiku pienest. Niedrīte tad ņēmās ķert biežus, lāčus un sastiepa ligzdā vairāk par simts briežiem, lāčiem un citiem kustoņim. Lielais putns saņēma ligzdu ar visu pārtiku pa muguru tm sacīja:

"Cik es galvu pagriezīšu atpakaļ, tik iemeti man krietnu gabalu gaļas rīklē, citādi man ligzda iešļuks jūŗā, tur, kur mēs pāri laidīsimies,"

Un nu laidās, laidās, jau krasta mala vairs nebija tālu, te aptrūka gaļas. Ko nu darīt? Ņēma, izgrieza Niedrīte pats sev no ciskas tādu kumosu, un iemeta putnam rīklē. Aizskrēja līdz krastam, putns apvaicājās:

"Kur tu beidzamo gaļas kumosu ņēmi?" No savas ciskas."

"Bija man to zināt, ka tev tik garda gaļa, tad es, nudien, tevi būtu aprijis; bet tagad man vairs nav vajadzības tevi nomākt."

Un putns izspļāva norīto ciskas gabalu, iespieda vecā vietā gabals atkal pieauga klāt. Nu Niedrīte iegāja tanī mežā, kur putns viņu bija palaidis un ieraudzīja: turpat stāv kārklu krūms un uz kārklu krūma balē tā lāču āda, kuŗu bija uzkarinājis īsi pēc tam, kad piedzima. Pēc šis ādas viņš atjēdzās, kas tas par apgabalu, kur ceļš meklējams un steigšus steidzās uz dzelzs pili. Aiziet pilī, redz: - viņa biedri dzīvo zaļi. Tad viņš sapēra viltīgos biedrus krietni un aizdzina projām. Pēc tam apprecēja jaunāko zelteni, bet abas vecākās pieņēma par kalponēm. Ilgi un laimīgi viņš sadzīvoja šai dzelzs pilī.