4. A. 301 B. (650 A.) J. Bergmanis Bārtā, Magazin der Let. - Lit. Gesellschaft, XVIII, 1887, 17.

Diži vecos milzonu laikos bija vienam nabagam tēvam trīs lieli un stipri dēli. Tas viwtis varēja septiņus cepļus ogļu nest, otrs kalnus nostumt un lejās iegāzt, trešais it viegli nest septiņus birkavus. Tēvs ar ties visis trīs kopā vienis prātis norunāja un nospriede, ka tiemis tādamis varenamis pie viņa nekā neesu darīt, lai tālab ejoši platā pasaulē katrs savu darbu un stēdes vietu (Standort) meklēt.

Septiņu birkavu nesējš lika kalējam nokalt tādu nūju, kas svēre septiņus birkavus, un nu visi trīs gāja p1atā pasaulē. Viņamis citu vārdu nebija, kā aba (eberi) šie: Oglunesējš, Kalnustūmējš tm septiņu birkavu nūjas nesējš ader Uluvirpuniķis.

Pa zemju zemēm tālu jo. tālu viņi staigāja; bet nevarē nekur tik drīz uziet sev darbu un stēdes vietu. Tik jau vienu reizu tie uzgāja lielā, lielā mežā lielu pili, un salīga ar tās piles kungu tur būt pa kalpis. Viņu lone bija pa gadu Katram trīs šķupeles zelta naudas. Bet viņamis vaidzēja dzievāt ar savu maizi. Tā tad vienam vaidzēja katru dienu palikt mājās ēdienu pataisīt.

Pirmo dienu palika Ogltmesējš mājās un vārēja kuknī (Kiiche) gaļu. Pr et vakaru viņa kuknī ienāce mač, mač vires ar tik gaŗu bārzdu, ko ejot varē gandrīz ar kājām piemīt, un prasīja, lai tam vēlis sasildīties, jo tas bija tā nosalis, ka trīcēja un drebēja, ka zobi vien klabēja. Kad jau bija daudz maģ atsilis, tad prasīja Ogļunesējam, lai tam dodus kādu gabalu gaļas, jo esu dikti izsalcis. Ogļunesējš tam deve vienu gabalu; bet šis to bišķīt aplūkojis, iesviede pelnos un prasīja, lai tam vēl dodus. B;et Oglunesējš vair nedeve un sarāja to, ka tas tā pirmā gabala nesaēdis, bet to tik aplūkājis un iesviedis pelnos, Bet maģaiš, savu bārzdu apstinies gar vēderu, jēme un apgāze visu to galas katlu ugunī. Nu Oglunesējš sapīka un sāka maģo pērt. Šis radās arī stiprs un turējās pretim. Bet tik jau Oglunesējš viņu uzvinnēja, izsviede pa durim laukā, ka tas murmēdams vien nogāja projām. Kad nu vakarā tie dui pārnāce un Oglunesējš tiemis to atgadījumu pateice, tad tie par to dikti vien skūtījās (wunderten).

Otru dienu Kalnustūmējš palika mājās un tam it tāpat gāja ar to maģo bārzda.ineli kā Oglunesējam. Trešo dienu palika Uluvirpuniķis mājās. Šim arī, kā abiem pirmejiem, tas ienāce pret vakaru un sāka it tāpat darīties, kā vakar un āzvakar bija runājis un darījis. Bet Uluvirpuniķis jau bija apsjgādājies septiņu birkavu ozola kluci un labu ķīli, tas sagrābe tik bārzdainela bārzdu, aptina to gar savu roku un sāka nu tik to pērt ar savu dzelzini. Kad jau it mīkstu bija sasitis un maģaiš viņa dikti lūdzēs, lai vairs nesitus, viņč tam varus turpmāk sugadu (niltzlich) rasties. Bet Uluvirpuniķis pajēme cirvi, iecirta tai lielā ozola klucī un ar to ķīli piedzina tai klucī maģinā bārzdu, lai stāvus pie tā kluča kā suns pie ķēdes.

Tie dui, vakarā gārnākuši, atrada to tādu, labi iszobāva, tad paēde un likās gulēt. Bet no rīta piescēlušies tie tā bārzdainela vairs neatrada, tas knēts (Nichtswūrdiger, Schuft) pa nakti ar visu to lielo kluci bija nosavilcies projām. Bet nu arī viņamis no tā bija miers.

Kad ziema pienāca, tad kungs tiemis deve citādus darbus. Oglunesējam vaidzēja ogles dedzināt, un Kalnustūmējam tā malku

palīdzēt nocirst un pienest. U1uvirpunlķi pielika pie lopu kopšanas.

Tam kungam bija viena liela, liela balta ķēve, tā ēde vezumu sjena vienā reiz.ā, un dzēre ballu ūdeņa. jās stalli un steliņģi vaidzēja Uluvirpuniķim tik skaidru turēt kā danču zāli. Bet kā jai tādas bezsapķes (Unsāttige) stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Viņč to reizu reizēm ar savu liedo dzelža nūju ari pēre; bet tas viss neko nelīdzēja: bezsaņķe plūtīja un mīza tik daudz, ka bail bija redzēt un neiespējams atpucēt. Reizu reizārn to pērdams piekodināja, lai sargoties tā vēl ķērnāties, un ja viņa nestāšoties, tad viņš viņu mācīšot uz savādu vīzi plūtīt un mīzt. To teicis, viņč gāja uz mežu, pārnese egli ar visārrt saknēm. Un kad stalli akal pillu atrada, tad sapīcis grūde to egli ar visu eri tai pakalā. Nu tā stājās gan tā ķērnāties; bet tūlin sasirga tm nei ēde, nei dzēre vair. Kungs to tūlin zināja, jo viņč bija pats vel1s, un tā ķēve bija via māte. Ve1ls nu stal1ī atnācis lādēja, rājās un plosījās, kā jau pats vel1s, un būtu U1uvirpuniķi saplosījis lupu lupās, ja tam nebūtu bišķīt baiI bijis no U1uvirpuniķa lielās dzelzins. Bet ķēve, nevarēdama ne vienādi ne otrādi, jau trešā dienā nosprāga, ka kājas vien nostirināja. Un to dienu bija tāds negaiss, vējš, krusa, un sniegs ar lietu plosījās, ka no tās dienas ir tas sakāms vārds ir cēlies, kad ir tagad reizām nepatīkams gaiss gadās: "Nu ir gan pati vella māte nosprāgusi!"

Kungs nu atdzina Uluvirpuniķi un ir viņa brāļus un noraidīja , pie visu vellu uz elli. Un kad tie prasīja viņam to noderētu ļoti, kad viņč tiem atteice: "Tur jau dabuisit savu maksu, eit tik, badstaņķi (Nimmersatt) projām!"

Neko darīt, jāiet vien jau tik bija. Kad jau kādu labu gabalu bija gaiši, tad ierauga ievilktu služu (Zugspur), kur tas maģaiš bārzdainelis bija gājis to ozola kluci līdz ilcins. Nu viņi tiga (nur) pa tām pēdām vien gāja, un riktīgi pret vakaru ierauga maino ar klucī iedzītu bārzdu pie viena liela akmnņa stāvim. Tos Cris milzonus jau notālu redzēdams klāt nākam, maģinaiš jau sāka no bailu drebēt. Uluvirpunis piegājis tam vēl labi pikti uzsauc: "Ko tu, knēts, te stāvi? Ismaksā tūlin mūs loni, kungs mūs pie tevis sūtīja."

Un tā teikdams, jau vēcināja savu lielo dzelzini uz sišanu. Maģinaiš dikti lūdzās, lai nesitus; lai palīdzoši viņam atvelt to akmeni no tās naudas-pasaules, tad viņč tiemis viņu loni ismakšus. Kalnustūmējš to tūlin viens pats padarīja. Bet bārzdairtelis, kā jau vells uz niķis: kā tik Kalnustūmējš bija atstūmis to akmini, šis bija tūlin tai caurumā steigšus iekšā un noslaidēs ar visu to kluci dubenā. Ko nu lai šiemis bija iesākt? Gaidīja un gaidīja, vai maģinaiš šiems, kā so1ījās, lani neatnesīšus un neis maksāšus; bet vai gaidīja, vai negaidīja: maģinaiš bija pazudis kā žīds pa Miķēlis, ka ne čibu, ne grabu no tā nezināja.

Saspriede visi trīs, ka vienam no viņu jālaižās tiga tai caurumā iekšā tam mazajam bārzdainelim pakaļ. Bet kuŗš lai to darus? Uluvirpuniķis apsjēmēs to darīt. Tie apsgādājās lādi, kur var iesasēsties un iebērt to vaidzīgo naudu; un arī dikti gaŗu striķi, ar tādu norunu: kad viņč to striķi sakustināšus, tad lai tūlin steigšus viņu velkoši augšātn.

Tā nu ari darīja. Uluvirpuniķis iesasēdās tai !ādē un savu septiņbirkavini nūju pajēmēs līdza; un tā brāļi viņu ar to striķi pamaģītēm nalaide dubenā. Viņč nu galā atsradās lielu lielā klajumā. Viņš ierauga atkal to služu, kur bārzdainelis ar savu kluci bija gājis. Nu tiga pa tām pēdām viņč gāja un gāja, kamēr ierauga vienu brašu pili, bet āzkūpušu kā ākurtu pirti. Piegājis pie tās piles, viņš pirmo ierauga to maģo bārzdaineli ar visu kluci stāvim. Savu vēzdu ,pēc sišanas pacēlis un piegājis, tas uzsauce tam: "Ko tu, knēts, te dari? Kālab tu mūs loni mumis negribi ismaksāt?'

Gan šis raudzīja šā un tā āzsabildināties, bet Uluvirpuniķis nebūt uz tam neklausījās, līdz tas tam lika to naudu no savu sulaiņu atnest un iebērt lai lādē: Bet vienas šķupeles tiem pietrūka; un kaleis [kamēr] tie to saraudzēja, Uluvirpuniķis jau sakustināja to striķi, un viņa brāļi, kas lielu-lielā gaidīšanā to bija gaidīsi, tūlin to naudu uzvilka augšām.

Nebija ne cik ilgu, kad ir tā trūkstošā šķupele ar kopu kopām piebērta tapa atnesta. Nu viņš gaidīja un gaidīja, ka nu brāli nolaidīs to lādi arī viņa iesasēšanai. Bet kad jau ilgu velti bija gaidījis, viņam šāvēs prātā, ka viņa brāļi būšoši blēdīgi palikuši un to gan nekad nevilkšoši no tās posta vietas augšām.. Viņč gā [gāja] tiga pie tā bārzdaineļa un teice tam, lai gādājus par to, ka viņč augšām tiekus. Un ja viņč to negribēšus ar labu darīt, tad viņč sašķaidīšus to un visus viņa zeļļus kā utes un sasitīšus ir viņ.i pili drupu drupās. Mainaiš skūtījās, skūtījās, bet neko darīt, bija jāapsola issūtīt to uz pasauli. Tūlin bija liels, liels, ēkas dižumu liels, ērglis klāt. Tas paērēja, lai pagādājus viņam septiņas mucas gaļas, jo esu to jāpārnes pār bezgala platu jūru. Un kad viņš atgāzīšus galvu, tad lai iemetus tam tūlin gabalu mutē; un ja to nedarītu ader tam pietrūktu gaļas, tad iesviedīšus to tūlin jūrā.

Uļuvirpuniķis sagādāja it drīz tās septiņas mucas gaļas un kŗāve tās tam ērglim uz muguru virsū. Pajēme savu šķupeli zelta naudas un savu septiņu birkavu nūju, sēdās nu uz ērgļa muguru. Ērglis nu cē1ī;s spārnos un lēce pār to jūru veselu gadu.

Nebija ilgu, ka jau atgāze galvu, un Uluvirpuniķis imete tam gabalu gaļas mutē. Tā tas gāja cauru gadu. Uz vienu reizu rādījās, ka jau zeme būtu redzima; bet gaļas jau arī vair it necik nebija. Vīram jau palika bail, kad tiga gaļas nepietrūktu. Uz vienu reizu, jau ir beidzamo gaba!u iemete tam mutē. Ko nu darīt, jo ērglis vēl atgāž galvu? Zeme jau vē! nebija. Un riktīgI! ērglis vē1 atgāze galvu. Nu vīrs steigšus vien nagrieze tiga gabalu no savu ikru un iemete to putnam mutē. Tā tad nu iznāce uz zemi.

Kad nu Uluvirpuniķis, iznācis no ērgļa muguras uz zemi, sāka staigāt, tad viņam tas izgriezums dikti sāpēja, un tas staigādams k!ibāja. Ērglis tam prasīja, kālab viņš klibājus? Tad šis, gan bišķīt bailīgs, tam pateice, ka gaļas aptrūcis, un tālab viņč izgriezis gabalu no savu ikru un iemetis tam mutē. Ērglis atteice: "Man jau pasarādījās, ka tas beidzamais kumoss vajagus būt citāda gala, jo tas bija dikti gārds."

Ērglis atrija to gabalu un pie1ika un pieplikšķināja to U1uvirpuniķim tai izgrieztā vietā, tad tam nebūt vair nesāpēja un vipč bija vesels. Ērglis nu nolēce projām.

Uluvirpuniķis no te netāļu ieirattga zvejus (Fischer). Viņč gāja pie to, un ar ties iesrunājies dzirdēja, ka viņu ķēniņģis nupat nesen esu nomiris, un ķēniņģine meklējoti dabuit precēt lielu stiprinieku un naudinieku. Uluvirpuniķim tūlin iešāvēs prātā iet pie ķēniņģine.s solīties tai par brūtgānu. Viņč āzmaksāja vienam zvejam, lai tas tam pūrmani apgādājus. Zvejš to ari drīz vien izdarīja.

Nu viņč sakŗāve savas mucas pūnmat,a ratos, sēdēs pats iekšā, jēmies vi! līdza savu lielo dzelzini, un lika braukt uz ķēniņģines pilsātu. Tad lika apstāties priekš ķēniņģines logu, un gāja pilē iekšā pie pašas ķēniņģines, tai rādīties un darīt zināmu savu neapzināmo naudu. Denkastes padevis (untertänigst gegrüsst), teicēs tagad pat svešas zemes ķēniņģim novedis natapināt septiņas mucas zelta naudas. Kēniņģini naudas notīgi bija vajadzīgs, tālab tā viņu tūlin uzbildināja, lai tas paliekus pie viņas par ķēniņģi, ko šis jau gaidīt gaidīja, un tūlin bija gatavs palikt.

Nu, kā varim domāt, tam klājās īsti labi. Viņč apsklaušinājās, kā ejus viņa brāļamis, un kur tie tagad esu?

Tie bija nosapirkušies zetrni, uzsataisīši piles un dzievā kā pusķēniņģi. Bet viņč tos gribēja pārmācīt par viņu b1ēdību, 1ika tos nodat zaldānos [zaldātos] un iedalīt tādās vietās, kur bija IabI gŗūta dienaste.

Ilgu viņč tiemis nedevēs pazīties; tikai pa kādis desmit gadis vl tos lika priekšā vesties un tiemis pasteicēs, ka viņč esu viņu brāIis, ko tie pametuši elles tuksnesī un nevilkuši viņa var augšām, kā tiemis gan taču vaidzējis darīt. Viņč tos labi par to pārrāja un issunīja, un tad atlaide no za1dānu dienastes akal uz mājām. Zināms, ka tiemis nu kauns kā balks bija jāvelk līdza uz mājām.