5. A. 30lB. No Veronikas Rausānes dzim. 1829. g. Ludzas apr. Stiglovas draudzē. W.Werzyho, Podania Lotewskie, 1892, 3.

Tas bija ļoti sen atpakaļ. Dzīvoja viens vecītis ar vecenīti. Viņiem bija dēls, ko sauca par Jāni Karaļdēlu.

Jānis jautā savam vectēvam : "Vai velni tev ir maksājuši galvas naudu?"

Vectēvs atbild: "Nē, nav maksājuši."

"Es viņus visus sadzīšu un piespiedīšu aizmaksāt."

Jānis iztaisīja lielu istabu naudas uzglabāšanai. Aizgājis uz ezera malu, izŗāva ar saknēm ozolu un iemeta to ezerā. Ūdens, izlija laukā un pārplūdināja ezera krastus.

Ieradās velni un jautā: "Ko tu izdarīji? Kādēļ ozolu izrāvi? "

"Samaksājiet manam vectēvam galvas naudu un saberiet to tajā istabiņā!" Velni nesa naudu un bēra to pa durvim, pēc tam caur griestiem.

Tad Jānis izvilka no ezera ozolu, ūdens atkal ieradās krastos, un velni nozuda ezerā.

Jānis aizgāja pie kalēja un lika izkalt sev trīs pudi smagu rungu. "Iznes šo rungu!" viņš teica kalējam, bet kalējam pašam nebija tāda spēka. Tad Jānis ar vienu roku to uzsvieda augšā, apakšā turēja mazo pirkstiņu un runga krita uz tā, pārlūza uz pusēm. Jānis pavēlēja uzkalt seši pudi smagu rungu. Atkal lika kalējam iznest, bet arī šoreiz kalējam nebija tāda spēka. Jānis uzsvieda šo rungu vēl augstāki; tā atkal uzkrita viņam uz mazā pirkstiņa un salīka.

Tad viņš pavēlēja kalējam izkalt desmit pudi smagu rungu un sacīja: "Iznes to ārā!" Kalējs nespēja rungu ne no vietas pakustināt. Jānis pats iznesa to, uzsvieda augšā un turēja apakšā mazo pirkstiņu, bet šoreiz runga krītot nesalīka. Jānis atzina to par labu. Tad sacīja vectēvam: "Es dabūšu tev tādu ābolu, no kā pusi apēdis, paliksi kuprains, bet apēdis otru pusi, tapsi jaunāks."

Tēvs ar māti raudādami deva viņam savu svētību, un Jānis, paņēmis savu rungu, aizgāja pasaulē. Nonācis pie kāda kalna. viņš ieraudzīja Kalnarausi, tādu cilvēku, kas gribēja izlīdzināt

kalnu ar ieleju. "Dievs palīdz!" Jānis viņam teica, "droši vien esi ļoti stiprs, ka gribi kalnu ar ieleju izlīdzināt. Iesim abi kopā!"

Kalnarausis bija ar mieru un abi aizgāja. Ilgāku laiku iedami. viņi nonāca pie kādas upes, kur ieraudzīja guļam Upesūsu, tādu cilvēku, no kuŗa ūsām iztecēja upe. "Dievs palīdz tev, Upesūsa? Tu laikam gan esi stiprs, ka vari ar ūsām tādu upi kustināt."

Upesūsa atbild: "Jānis ir vēl stiprāks, kad iztukšoja ūdeni

no ezera."

Vai iesi kopā ar manim?" jautā Jānis. Tas bija atka1 ar mieru "

un aizgāja visi trijatā. Ilgāku laiku iedami, viņi beigās pienāca pie kāda meža. Te viņi sastapa Mežulīdzinātāju. Jānis viņam teica: "Laikam gan esi stiprs, ka vari tādus lielus kokus nolīdzināt."

"Jānis vēl stiprāks, kad ūdeni no ezera iztukšota."

Vai iesi ar manim?" jautā Jānis. . "

Iešu." Un aizgāja visi četri. Pēc kāda brītiņa viņi nonāca pie vienas pilsētas, kas bija apmūrēta ar mūŗa valni visapkārt. Viņi apgāja visapkārt ap pilsētu, bet nevarēja atrast nekādu

ieeju. Beigās Jānis ieraudzījis kaut ko durvim līdzīgu, un teicis Kalnarausim: "Pagrūd ar ceļiem durvis, varbūt atvērsies. Viņš nu arī grūda, bet durvis neatvērās. Mēģināja Upesūsa,

arī tam neizdevās. Tāpat arī Mežulīdzinātājs neatvēra. Beidzot Jānis iegrūda ar ceļiem un tūliņ atvēra durvis.

Iegājuši pilsētā, viņi ieraudzīja būdiņu, 1cwr&127; bija neizskaitāmi daudz vēršu. Trīs no viņiem aizgāja valgus vīt, bet Kalnarausim pieteica nokaut vērsi, izvārīt gaļu un izcept maizi. Kalnarausis arī izpildīja pavēli: nokāva vērsi, izvārīja to un izcepa maizi. Visu sataisījis, viņš izgāja ārā apskatīties, vai jau nenāk viņa biedri. Izgājis, viņš ieraudzīja tuvojamies ūdens mucu un siena kaudzi; uz siena redz sēžam cilvēciņu pirksta lielumā, ar veselu olekti gaŗu bārdu, bet rokās tas turēja trīs asis gaŗu pātagu.. Kā tik vīrs apgriež pātagu, tā siena kaudze stumjas uz priekšu un tāpat veļas arī ūdens muca.

Atnācējs, ko sauca par Īkstīti, iesāka barot vēršus un drīz vien pamanīja, ka viena no tiem trūkst. Ieraudzījis Kalnarausi, saka viņam, lai tas uznesot viņu uz sliekšņa un pēc tam priekšnamā. Ka1narausis arī ienesa viņu priekšnamā. Īkstītis lūdz, lai to ienesot istabā un Kalnarausis ienesa viņu istabā. Tad Īkstītis lūdz Kalnarausi, lai viņš nosēdinot to krēslā, ko arī Kalnarausis izdara.

Ko tur vāri?" jautā Īkstītis. "

"Vērsi vāru," atbild Kalnarausis. Dod man aknas!"

Kalnarausis atnes tam pasmeķēt aknas, bet Īkstītis apēd visas.

"Nesātis, kāpēc visas apēdi?" saka viņam Kalnarausis. Īkstītis sadusmojies stipri vien sasita Kalnarausi un, apēdis visu, ko bija atradis, atkal aizgāja.

Kad Kalnarausis atkal atspirga, viņš nokāva otru vērsi un ucepa maizi. Gala vēl nebija ievārījusies, kad jau pārnāca viņa biedri mājā.

"Ko tu darīji, ka līdz šim neesi izvārījis vērsi?" jautāja Jānis. "Nepaspēju tik ātri,

jo daudz Laika pagāja vērsi kaujot un vārot."

Otrā rītā citi biedri atkal aizgāja uz mežu valgus vīt, un at stāja mājā Upesūsu.

Jānis viņam pavēlēja nokaut vērsi un izcept maizi. Īkstītis atkal atbrauca uz siena

kaudzes un viņam paka1 vēlās ūdens muca. Pabaŗojis un izskaitījis vēršus, viņš ieraudzīja, ka viena no tie&127;m trūkst. Sastapis Upesūsu uz lieveņa, viņš lūdz, lai tas pārcelot vir&127;u pār slieksni, ienesot priekšnamā un lai no sēdinot krēslā. Upesūsa visu to izpildīja. Īkstītim pavēlot, viņš padeva tam arī vērtša aknas pasmeķēt, bet tas atkal apēda visas. Tāds nesātis!"

" Īkstītis sadusmojies krietni vien sasita Upesūsu, un tas pat izlikās par nosistu, lai tikai glābtu savu dzīvību. Īkstītis, apēdis vērsi un maizi, atka1 izgāja savu ceļu.

Tad Upesūsa piecēlās un sataisīja otrreiz visu to, ko Jānis bija pavēlējis.

Vēl gala nebija izvārījusies, kad jau pārnāk mājā viņa biedri.

"Ko tad tu esi darījis, ka par tik gaŗu laiku nepaspēji galu izvārīt?"

Pēc tam, kad gala bija izvārījusies, biedri noturēja pusdienas maltīti. Trešā dienā biedri atkal aiziet uz mežu, bet mājā atstāj Mežulīdzinātāju. Ar viņu notika gluži tāpat, kā ar Upesūsu. Arī viņam jākauj otrs vērsis un jāsāk no jauna vārīt, kas viss līdz biedru pārnākšanai tomēr nebija izdarāms.

Ceturtā dienā paliek Jānis mājā.

Īkstītis atkal atbrauc ar vēršu barību, skaita viņus un nesaskaita visus. Tad iet uz istabu un lūdz Jāni, lai tas uzceļot viņu uz sliekšņa. Jānis negrib to darīt. Tad Īkstītis pats uzkāpj uz sliekšņa un lūdz ienest šo priekšnamā. Jānis atkal negrib to darīt. Tad Īkstītis pats ienāk priekšnamā, pēc tam istabā un uzkāpj krēslā.

"Iedod man aknas pasmeķēt!" saka Īkstītis.

"Tu gribi par daudz; man pašam ir biedri, kam taisu ēdienu." Īkstītis grib Jānim sist,

bet tas, paņēmis rungu, sasit pašu Īkstīti, kas nu pārvērtās par nedzīvu žurku. Jānis,

pacēlis istabas slieksni, palika žurku zem tā un noskatījās, vai tā neatdzīvosies. Žurka arī atdzīvojās un aizrāpāja līdz. kādam lielam akmenim, zem kā tad nozuda. Jānis atnāca uz istabu un, te sastapis savus biedrus teica viņiem:

"Es pataisīju pusdienu ātrāki nekā jūs."

Otrā rītā Jānis sacīja: "Tagad iesim meklēt to, kas jūs sita, un par ko jūs man nekā nestāstījāt; tu Kalnarausi, pacel šo akmeni!"

Kalnarausis gan mēģina celt lielo akmeni, bet nespēj. Tad Jānis saka: "Nu, pamēģini tu, Upesrīsa!" Tas arī nevarēja pacelt akmeni. Tāpat vēl Mežulīdzinātājam neizdevās to pacelt.

"Mēģiniet visi trijatā!" saka Jānis.

Visiem trim arī neizdevās pacelt akmeni. Tad Jānis, viens pats to pacēlis, iegāja apakšzemes alā. Te viņš ieraudzīja Īkstīti, kaš bija pārvērties par čūsku un gulēja tik stipri, ka nemaz nedzirdēja Jāni gaŗām ejot.

Jānis nonāca pie Dzelzs pilsētas un, iegā,1is iekšā, redzēja, ka tā nav apdzīvota ar ļaudim. Uzreiz tur atnāk trīs meitenes. "Kā tu šeit esi nokļuvis, Jāni?

Un kā tevi čūska nesadzēla?" Čūska gulēja, kad nācu šurp," atbild Jānis.

"Šī čūska ir mūsu māte, atgriezies labāk atpakaļ, tev būs ar viņu jācīnās. Cīņas vietā būs nostādīti divi kubli ar ūdeni: tavā pusē būs nostādīts kubls ar nespēka ūdeni, bet čūskas pusē kubls ar spēka ūdeni. Pārce1 tu to kublu savā pusē ar spēka ūdeni!"

Jānis jautā: "Kur šeit varēs dabūt tādu ābolu, no kā pusi apēdis, mans vectētiņš paliks kuprains, bet apēdis otru pusi, taps jaunāks?"

"Karalis precēs savu meitu; ej pie viņas!" " "Kā pie viņas lai nokļūstu?

"Karalis sūtīs savas trīs meitas ar sulaiņiem pastaigāties. " 'Tu iedod dāvanas sulaiņiem un aizsūti viņus uz krogu!

Jānis paklausīja, piekukuļoja sulaiņus un aizsūtīja viņus uz krogu, bet pats sāka sarunāties ar karaļa meitu. Jānis viņai ļoti patika. Otrā rītā Jānis iedod sulaiņiem vairāk naudas, lai tikai viņi dzīvotu krogā. Sulaiņi dzīvo krogā zaļi. Citas māsas arī aiziet projām, un nu Jānis lūdz no karaļa meitas zelta gredzentiņu. Trešā dienā Jānis iedod sulaiņiem vēl vairāk naudas. Šai dienā karaļa meita arī paklausīja Jāņa lūgumu un iedeva viņam savu gredzentiņu. Jānis uzrakstīja uz kartes sava tēva un mātes vārdus un nodeva to karaļa meitai. Ceturtā dienā Jānis lūdz&127; no karaļa meitas to ābolu, kuru viņš meklēja. Karaļa meita norāva sava tēva dārzā ābolu un iedeva to Jānim.

Jānis, dabūjis ābolu, gribēja tūliņ projām doties: Viņam aiz

ejot, karaļa meita jautāja : "Vai vēl mani neapciemosi, vai neat griezīsies?

Lai gari mani tēvs gribētu apprecēt, es tevi gaidīšu." Jānis pārnāk Dzelzs pilsētā.

Kad Jānis bija aizgājis, karalis jautāja savai meitai: "Kaš noticies ar gredzentiņu?"

"Pazaudēju," atbild meita.

Karalis grib viņu precēt, bet viņa nav ar mieru, it kā tādēļ, ka pazaudējusi gredzenu. Tad karalis jautā saviem sulaiņiem : "Vai nebija kāds atnācis pie manas meitas?"

' "Nē, neviens nav bijis," viņi atbild.

Jānis pa to laiku atraizdamies Dzelzs pilsētā, jautā meitenēm, vai viņš nevarētu viens pats atgriezties pie saviem vecākiem? .Tās viņam atbild, ka viņam jāpaņemot līdza karaļa meita un tad viņš varēšot iet pie vecākiem. Jānis nu izdarīja tā, kā viņam bija pieteikts: devās atpakaļ pi&127;e; karaļa meitas un, sastapis viņu staigājam, iedeva sulaiņiem naudu un 1ūdza to, lai viņa ietu viņam līdza. "Karalis tev nejaus ņemt mani iegātņos," teica Jānis.

Karaļa meita tam piekrita un iziedama otru reizi pastaigāties bija ģērbusies visskaistākās drēbēs un satikusi Jāni, aizgāja uz Dzelzs pilsētu.

Dzelzs pilsētas meitenes teica: "Ņem mūs arī līdza par to, ka esam labu padomu devušas."

Jānis bija ar mieru to darīt, bet papriekšu viņam bija jācīnās. ar čūsku. Vipas palika turpat un gaidīja, bet Jānis aizgā,ja uz čūsku.

Es tevi norīšu," teica čūska. "

"Sargies, ka tevi nenodurtu," atbild Jānis.

Kamēr čūska taisījās uz cīņu, Jānis pa to laiku pārnesa sav4&127; pusē kublu ar spēka ūdeni. Tā nu viņi cīnās kādu stundu. Čūska prasa atpūsties un iet pie sava ūdens kubla, Jānis atkal iet pie otra kubla. Tādēļ ka ūdens kubli tika pārmainīti, Jānis ieguva lielāku spēku un cīņā nosita čūsku, iemeta viņu klintī izcirstā alā un aizslēdza alu cieti. Paņēmis sevim līdza līgavu un meitenes no Dzelzs pilsētas. Jānis izgāja no apakšzemes. Ejot redz, ka, Dzelzs pilsētas meitenes, atpakaļ raudzīdamās, saka : "Mums paliek žēl Dzelzs pilsētas."

Jānis viņām pavēlēja izp1ēst lakatiņus un paņemt tajā pilsētu līdza. Tālāk iedami, sastop Jāņa biedrus. Jānis viņiem dod katram pa vienai meitenei, bet pats apprecē karaļa meitu. Pārnācis mājā, Jānis pārgriež ābolu vienu pusi no tā iedod savam vectētiņam. Vectētiņš paliek sirms un kuprains, bet apēdis otru pusi, top jauns. Tad Jānis teica saviem vecākiem : "Esmu atvedis sev sievu, izlūdzos jūsu svētību!"

Vecāki arī labprāt deva Jānim ar sievu savu svētību un viņi dzīvo laimīgi līdz šim. .