6. A. 3(IIB. M. Kopipš ar R. Bēraiņu, Slokā. LP, VI, ils, Zi, AŠ, II, 87 a.

Vienam tēvam bijis dē1s, Ansis vārdā. Māte Ansi sazīdījusi septiņi gadi. Pēc septiņiem gadiem tēvs vedis Ansi pie liela ozola un licis raut ārā ar visām saknēm. Šis nevarējis. Tad tēvs pārvedis Ansi mājā un teicis sievai: "Še tev tavs dēls! Viņš vēl par nestipru. Zīdini vēl septiņi gadi." Pēc otriem septiņiem gadiem tēvs atkal vedis Ansi pie tā paša ozola, lai izraujot.

Ansis saķēris ozolu un izrāvis ar visām saknēm. Tagad Ansis vairs negribējis mājā stāvēt - nokalis milzīgu nūju, ap birkavu trīs smagumā un aizgājis pasaulē. Ceļā saticis Kalnugāzēju un Upesgāzēju. Kalnugāzējs stāvējis lielā kalnā un gribējis Ansim kalnu uzgāzt, Upesgāzējs gulējis upmalā un gribējis upi uzgāzt virsū. Bet Ansis abus uzaicinājis cīkstoties, nosviedis tos un ņēmis sev biedros līdz:

[Nu viņi ceļojuši visi trīs kopā un nonākuši vienā pilī.] Tur viņi pusdienu vārījuši, ar sprīdīti cīnījušies, kalna galā caurumu. atraduši, Ansi ielaiduši apakšzemē, izglābto ķēniņa meitu uzvilkuši ar daudz mantām augšā, bet Ansi atstājuši apakšā.

Nu Ansis apakšzemes pili ņēmies labi izstaigāt un atradis dibins istabā pulka velnēnu. Šiem izgriezis visiem mēles un tad gājis arvienu tālāk un tālāk, kamēr piepēži atradies jūŗas vidū uz vienu cinīti. Patlaban cinītim laidies gaŗām liels ērglis; tas teicis: "Ja dosi paēsties izgrieztas mēles, iznesīšu tevi uz sausumu."

Labi. Ērglis nu nesis un Ansis ērgļa mugurā pametis ērglim arvienu pa mēlei. Bet m&127;ē1es sākušas jau aptrūkt un zeme bijusi vēl labu gabalu, tādēļ Ansis gudrībā devis ērglim tikai pa pusmēlei. Ērglis vaicājis: "Kā tad nu tik mazas?"

"Are, vai tad visiem velnēniem atkal līdz rīklei izgriezu? Citiem jau palika pa pusmēlei vēl atpakaļ.

Ērglis apmierinājies un iznesis Ansi uz sausumu. Bet drēbe Ansim, pa apkašzemi ložņājot,, bijušas noplīsušas skrandu skrandās, tādē] gājis no vienas mājas uz otru par nabagu. Gājis, gājis,: te nejauši vienā mājā izdzirdējis, ka vienam stipriniekam ar ķēniņa meitu kāzas būšat. Nu Ansis jozis uz ķēniņa pili, lielo nūju atstājis &127; dārzā un pats par nabagu iegājis kāzu namā. Bet drīzi kāzinieki uzgājuši lielu rungu dārzā un neviens nevarējis to pacelt; arī brūtgāns nevarējis. Brūtgāns bijis tas Kalnugāzējs, kas iestāstījis melodams ķēniņam, ka viņš viņa , meitu izglābis. Nu, kad nu neviens rungu nevarējis cilāt, nabags (Ansis) ies raudzīt celt.

Bet Ansis, rungu pacēlis tīšām smēlis Kalnugāzējam (brūtgānam) pa galvu, tā kā bijis uz reizi pagalam.

Nu Ansis izstāstījis ķēniņam īsto patiesību un apņēmis skaisto ķēniņa meitu.