8. A. 3018. No Gulbenes. LP, VI, 115, 14 piez.

[Vienam tēvam bijis ļoti stiprs dēls: Viņš licis sev uzkalt smagu dzelzs kūju un aizgājis pasaulē. Ceļā viņš saticis citu stiprinieku, Rīkšugriezēju, un paņēmis to līdz. Tā1āku iedami, viņi satikuši atkal vienu stiprinieku], ko saukuši par Kalnudziuēju, un viņš arvienu pretkalnē gozījies saulē.

[Nu gājuši visi trīs tālāku un] iegājuši vienā tukšā mājā, tā esot velna māja bijusi. [Cits pēc cita nu palikuši mājā ēdienu vārīt, kamēr divi biedri gājuši uz medībām.] Nu esot ienākusi velna vecene un noplēsusi Kalnudzinējam matus no galvas un Rīkšugriezējam bārdu. Bet Kalnudzinējs izmelojies, ka ar karstiem, taukiem noplucinājis matus, un šis [Rīkšugriezējs] atkal smeķējis putru un kā karotei lūzis kāts, tā putra uzlijusi bārdai un [bārda] noplukusi.

[Stiprais turpretī uzvarējis veceni un tā sasista aizskrējusi projām. Nu atraduši dziļu caurumu, kur vecene ielīdusi. Stiprais nolaidies caurumā, kur atradis trīs ķēniņa meitas sudraba, zelta un dimanta pilīs. Viņš nogalina velnus, atsvabina ķēniņa meitas un liek tās uzvilkt pa to pašu caurumu augšā. Rīkšugriezējs ar Kalnudzinēju uzvelk gan ķēniņa meitas, bet atstāj Stipro apakšzemē. Šis pa apakšzemi staigādams, izglābj ērgļa bērnus no krusas, par ko lielais ērglis to iznes šai pasaulē. Rīkšugriezējs un Kalnugāzējs bija izdevušies par glābējiem un grib par atmaksu precēt divas ķēniņa meitas Stiprajam pārnākot, blēdība tiek pierādīta un neīstie glābēji padzīti. Stiprais nu apprecē jaunāko ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi.]