9. A. 301B. D. Ozoliņš, Jaun-Rozē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 2. AŠ, II, 87 c.

Viens puika bijis lauvu alā vairāk nekā desmit gadi un jēlu galu vien ēdis. Ar laiku viņam tomēr tur dzīvot apnicis un tādēļ izgājis no alas. Bet lauva satika viņu, iepliķoja ar ķepām un iedzina atpakaļ alā. Kad nu lauva gāja medīt, tad tās alas priekšā aizvēla lielu akmeni, lai puika netiek vairs laukā. Bet puika itin viegli novēla akmeni un atkal izgāja no alas. Tad lauva to atkal izpļaukāja, iedzina bedrē atpakaļ un aizvēla ļoti lielu, lielu akmeni alas priekšā. Bet puika arī to akmeni novēla. Un kad nu atkal lauva gribēja viņu plaukāt, tad puika dusmās pārplēsa lauvu pa vidu un aizgāja uz mācītāja muižu.

Mācītājs viņu pieņēma un sūtīja skola. Tā puika kādu nedēlu nodzīvoja, bet otrā nedēlā viņš salasīja citiem puikām visas cepures, pacēla māju uz augšu un sasvieda cepures tur apakšā.

Kad mācītājs to dzirdēja, tas tūlīt sasauca visus puikas, lai nedarbi sviež pie zemes un nokuļ bet zēns izšķaidīja tos visus uz visām pusēm un nolika pašu mācītāju arī zemē. Tad mācītājs lūdzas, lai palaižot.

"Labi," puika teica, bet tad lai ņemot viņu līdz redzot.

Labi. Stiprais puika nu lika mācītājam, lai nokaļot viņam vāzu podu gŗūtu. Mācītājs nokala. Bet puika ieroci svieda gaisā un kā sita dūri. pretim, tā pārsita vāzu pa vidu pušu. Nu mācītājs kala citu vāzu, divi podu grūtu; bet arī to pārsita ar dūri. Beidzot mācītājs nokala vāzu trīs podi 9magum&127;ā no visulabāka tērauda un tā tad bija laba gan.

Tagad puika ar mācītāju gāja reizot un nogāja uz vienu kalnu. Tur puika uzsita ar savu vāzu un tūlīt Kalnavīrs iekliedzās: "Nesasit kaulus!"

Bet puika vēl iesita kalnam un tad iznāca cilvēks. Šo cilvēku puika paņēma līdz un aizgāja uz to pusi, kur upe tecēja.

Pār upi ejot, puika atkal sita ar vāzu. Tad Upes vīrs iekliedzās: "Nesasit kaulus!" un iznāca ārā. Tagad viņi bija četri ceļa gājēji.

Un nu viņi gāja pa vienu ezeru. Tur puika atkal sita ar vāzu. Tad Ezera vīrs iekliedzās: "Nesasit' kaulus!_" un iznāca ārā. Tagad viņi bija pieci ceļa gājēji.

Un nu tie gāja, gāja, kamēr nogāja pie vienas muižas. Tur viens vecītis nesa brāgas mucu bārdā un sienu vezumu mugurā muižas vēršiem Ceļa gājēji sarunāja muižā par nakti palikt.

Labi. Bet tumsā tie aizgāja malkas pameklēt un Kalnavīru atstāja mājā, lai par to laiku nokauj vienu muižas vērsi vakariņām ko vārīt: Kalnavīrs palika gan, bet līdz ko vērsi kāva -- nāca vecītis un pašu Kalnavīru sakāva. Tamēr kad tie četri pārnāca, Kalnavīrs nestāstīja, kā šim klājies.

Otrā vakarā palika Upesvīrs vērsi kaut, bet tam arī tāpat gāja. Trešā vakarā palika Ezeravīrs, bet šim arī tāpat gāja. Bet ceturtā vakarā palika puika vērsi kaut, un tiklīdz vecītis sāka arī šo raut, tas nosita vecīti uz vietas. Tad beidzot atnāca vēl lielāks vecis: "Kādēļ to darīji?"

"Tādēļ, ka gribēju!"

Tad lielais vecis veda puiku pie smēdes sacīdams: "Vai tu šo smēdi vari ar vienu pirkstu pacelt?"

Puika lūkoja un patiesi pacēla. 'Tad lielais vecis nobijās. Bet puika iegāja istabā un tur atrada divas muciņas: pa labo roku, tanī bija stipruma zāles iekšā, pa kreiso nestipruma. Puika iedzēra no stipruma muciņas un nolika, kur nestipruma muciņa bijusi. Kad nu ienāca lielais vecis, tas sadzērās nezinādams no nestipruma muciņas un palika nestiprāks. Nu puika to nosita, un ieraudzījis turpat pijoles, iesāka spēlēt. Un tur bijušas divi ķēniņa meitas, aizvestas vecim kalpot. Kad tās dzirdēja pijoles, tad nobijušās, jo domājušas, ka vecis atkal nācis viņas mocīt. Bet puika drošināja, ka vecis pagalam un ka abas vedīšot pie tēva.

Aizvedis pie tēva un dzīvojis laimīgi.