10. A.301 T3. 300. K. Ābele 1864. Valkas apkaimē, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 115, 31, AŠ, II, 93.

Kādā mācītāja valstī dzīvoja trīs varen stipri vīri, vienu sauca Kuņasdēlu, otru Suņadēlu, trešo Meitasdēlu. Šie nesmukie&127; vārdi viņiem tā rieba, ka apņēmās labāk no tās valsts aiziet. Bet mācītājs viņus gauži nožēloja un sacīja: lai kautko lūdzot, būšot viņiem labprāt dot. Šie lūdza vienu ceļa spieķi. Labi! Lika tūlīt kalējam kalt, kas pieci birkavi svēra. Bet Kuņasdēls nūju svieda gaisā un turēja roku apakšā - nūja pārlūza.

Tad mācītājs lika otru kalt, kas desmit birkavi svēra. &127;i, zemē krizdama, drusku gan ielika, bet par to nekas, tā nūja bija laba un nu varēja iet pasaulē.

Gāja, gāja visi trīs - atrada vienu viru pie liela ozola stāvam. Kuņas dē!s prasīja: "Ko tu še dari?"

Ko es daru? -- Es esmu tik stiprs, ka varu šo ozolu izraut!" "

Labi ! - Parādi tad mums!" "

Un viņš ņēma ozolu un izrāva ar visām saknēm, ka zeme vien nolīgojās. Nu Kupasdē1s, kas šiem bija par priekšnieku, 1ūdza, lai Ozolrāvējs viņiem līdz ejot. Labi.

Kādas jūdzes tālāk gājuši - ierauga divi kalnus. Viens bija smilšu kalns, otrs akmiņa, un pie katra kalna stāv viens vīrs. Šie vīri bija tik stipri. ka katrs savu kalnu varēja apgāzt un arī apgāza. To padarījuši, viņi gāja Kuņasdēlam līdz.

Bet nu visi seši stiprie viri vairs negāja pa ceļu. Iegāja meža un staigāja tālu, tālu projām, paši nezinādami, kur aiziešot. Gāja, gāja - sestā dienā uzgāja skaistu pilsētu. Tur, visas malas izmeklēdami, atrada daudz mantas un visādas dārgas lietas, kādas vēl savā mūžā nebija redzējuši; bet cilvēka neviena nemanīja. Nu viņi norunāja, ka pieciem vīriem jāiet malkas cirstu, bet sestajam jāpaliek pilsētā, jānokauj vērsis un jāizvāra; kad ēdiens gatavs, tad jāzvanot: jādodot ziņa, lai nāk pusdienā. Pirmo dienu palika Ozolrāvējs mājā, tas bija no visiem tas švakākais. Un tā -viņš nokāva vērsi, izvārīja un gribēja iet zvanītu, tai biedri steidzas pie maltītes. Bet te izlīda no cauruma aršinu gaŗš vīriņš ar trīs aršīnu gaŗu bārdu un lūdza, lai viņam ar(i) dodot vīrum pabaudīt. Ozolrāvējs deva. Bet šis uz reiz izēda podu gluži tukšu un vārītāju gauži sakāva, turklāt vēl piesacīdams: ja viņš rītu ar(i) še būšot, tad šo pagalam nositīšot.

Nu Ozolarāvējs ātri steidzās otru vērsi sataisīt; bet gala tikai pusviru bija, kad biedri atnāca. Šie pavāru gauži pārsmēja., ka nav varējis laikā izvārīt. - Viņš cieta klusu.

Otrā dienā palika Smilšukalnagāzējs mājā, tam arī tāpat gāja kā_ Ozo1rāvējam.

Bet sestā dienā palika Kuņasdēls mājā par pavāru. Un kā nu ēdiens bija gatavs, izlien atkal mazais vīriņš un prasa smeķēt. Kuņasdēls tam dod gabaliņu maizes un tīšu nomet zemē. Šis tieksies pakaļ; bet Kuņasdēls nu ar savu ceļa spieķi sakauj viņu tīri plāskanu un iespīlē mēli ar gaŗo bārdu akmeņu starpā, lai vīriņš neaizbēgtu, un tad pats iet tornī zvanītu.

Malkas cirtēji atnākuši, gauži priecājās, ka ēdiens laikā gatavs un viņu ienaidnieks ar&127;(i) rokā. Nu sāka cits citam stāstīt, kā viņiem ar vīriņu bija klājies, jo visiem pieciem gluži tāpat bija gājis kā Ozolarāvējam. Bet kamēr šie savus notikumus stāstīja, mazais vīriņš izvilcis mēli un bārdu no akmiņu starpas, paņēmis vēl lielo ceļa spieķi līdz un ievilcies pa caurumu ellē iekšā.

Nu nekā cita darīt - pataisīja no lūkiem garu vindu un ielaida Kuņasdēlu ellē, lai uzmeklē un nonāvē mazo vīriņu. Kuņasdēls, tur nonācis, ieraudzīja trīs lielus kublus un vienu

gauži lielu meitu. Tā sēdēja un adīja. Kuņasdēls prasīja: "Kas tie par kubliem?"

Meita atbildēja: "Tas viens kubls ir tāds, ja viņā ielec un nomazgājas, tad paliek tik stiprs kā neviena pasaulē vairs nav. Tas otrs kubls ir tāds, kas viņā ielec, tas tūlīt noverd. Bet kas trešajā kublā ielec un nomazgājās, tad paliek tik skaists kā neviens pasaulē."

Kuņasdēls nu ņēma stipruma kublu, ielika noverdamā kubla vietā un noverdamo stipruma kublu vietā. Tālāku gājis, viņš atrada mazo vīriņu, jeb labāk(i) sacīt: veco vel(n)u - mazā kambarītī debess gultā guļa(m). Šis, pamanījis Kuņasdēlu nākam, tūlīt steidzās ielēkt stipruma kublā; bet par nelaimi ielēca noverdamajā kublā un tur dabūja savu galu.

Bet par to laiku Kuņasdēla biedriem bija atsprucis vaļā vindas gals. Nu viņš nezināja, kā no elles ārā tikt 1u1 prasīja lielajai meitai, lai tā pasakot.

Šī teica, lai liekot vienu kublu uz ātru, tad varēšot pa tiem uzkāpt. Labi. Salika kublus; bet nu atkal nelaime - trūka pakāpeles. Tad viņš izrāva lielajai meitai gurnu, to uzlika kublam virsū un nu tika ārā.

Bet vecajam vel(n)am bija trīs dēli: viens ar seši, otrs ar deviņi un trešais ar divpadsmit galvām. Šie nebija par to laiku mājā, kad Kuņasdēls bija ellē. Mājā atnākuši, viņi atrada ka

tēvs nomiris un māsai gurns izrauts. Par to viņi varen izbijās un apņēmās atriebties.

Un pēc kādām dienām Krauklis nāca pie Kuņasdēla ar ziņu, ka vel(n)s ar sešām galvām pulksten l2tos būšot nākt kauties. Kuņasdēls nu uzkāra nama vidū autu un piesacīja saviem

biedriem, 1ai paliek nomodā un lai lūkā: kad no auta asinis pil, tad lai steidzas viņam palīgā. Atnāca vel(n)s - abi norunāja: kuŗu pirmāk līdz kaklam zemē iedzīšot, tam galva nost ar zobinu! Nu kaŗoja, kaŗoja - Kuņasdēls uzvārēja un nocirta vel(n)am visas sešas galvas.

Te otrā dienā vārna ar ziņu klāt, lai Kuņasdē&127;ls sataisoties, būšot vel(n)s ar deviņām galvām nākt. Atnāca vel(n)s, kāvās atkal, un šoreiz arī gan Kuņasdēls uzvārēja, bet viņam ievainoja gauži labo roku. Viņa biedri visi gulēja, tāpēc neredzēja, ka nu auta asinis pilēja.

Trešā dienā (pa)deva ērg1is ziņu, nu būšot ar divpadsmit galvām nākt: Bet tagad Kuņasdēls gauži piesacīja saviem biedriem, lai paliekot nomodā un lai lūkojot, vai no auta asinis nepil.

Atnāca vel(n)s, sāka kauties - šoreiz Kuņasdēlam gauži slikti veicās: vel(n)s arvienu dziļāki iesita viņu zemē. Gan no auta asinis pilēja, bet biedri neredzēja - tie bija aizmiguši. Jau Kuņasdēls bija iesists līdz krūtim zemē, bet vel(n)s līdz ceļkauliemi vien. Tad Kuņasdē1s norāva 1abās kājas zābaku un svieda uz to ēku, kur biedri gulēja. Jumta stūris no sviediena gan ielīka, bet biedri vēl neuzmodās. Tad svieda ar kreisās kājas zābaku, ka jumts un griesti uzkrita šiem virsū - un biedri uzmodās un redzēja, ka no auta asinis ar skādeli tek. Tūlin katrs paķēra savu zobinu un steidzās palīgā. Jau Kuņasdēls bija līdz padusēm zemē, vel(n)s līdz krūtim, kad šie atskrēja un visi seši sāka vel(n)am pa galvām dot. Drīz vien vel(n)u iedzina līdz kaklam zemē un un nocirta visas 12 galvas.