11. A. 301B. Vīkselē. LP, VI, 115, 31 piez. AŠ, II, 93 piez.

[Viens stiprs puisis reiz aizgājis pa pasauli staigāt. Tā iedams, viņš vispirms) saticis Ūdensgulētāju, kas gribējis ūdenim aizgulties priekšā, lai netecētu tālāk un lai augšgalā visi aps1īktu. Tad saticis arī Kokurāvēju un Striķuvijēju. Striķuvijējs vijis tādu striķi. ka var apmest visiem kalniem un kalnus ieraut lejā.

[Šos visus trīs puisis paņēmis sev līdz. Visi četri nu nonākuši kādā mājā, kur kūtī gan bijis daudz&127; vēšu, bet cilvēka tur neredzējuši neviena. Nu viņi norunājuši, ka trim jāiet malkas cirstu, bet ceturtajam jāpa1iek mājā, jānokaui vērsis un jāizvāra pusdiena. Pirmā dienā palicis Ūdensgulētājs mājā. Tikko gaļa bijusi izvārīta, ienācis mazs vīriņš ar gaŗu bārdu, sakāvis vārītāju, izēdis visu gaļaspodu un aizgājis. Gluži tāpat izdevies arī Kokurāvējam un Striķuvijējam nākošās dienās. Ceturtā dienā palicis puisis mājā par pavāru. Tas nu pats sakāvis mazo vīriņu un iespīlējis viņa bārdu akmeņu starpā. Vīriņš tomēr izrāvis bārdu, aizbēdzis un ielīdis kādā alā. Četri ceļotāji dzinušies šim pa pēdām pakaļ un atraduši to alu. Striķuvijējs nu novijis no lūkiem gaŗu virvi, un ar to virvi ielaiduši puisi alā.]

Stiprais puisis saticis apakšzemes pirmajā mājā meitu, tā teikusi: "Apžēlojies, ej projām! Mans vīrs ir mežacūka (kuilis), kad tas pārnāks, saplēsīs tevi gabalos!"

Bet puisis mežacūku nositis. Gājis uz otru māju, tur tā meita teikusi, ka viņas vīrs esot Lācis. Kad nositis lāci, tad gājis uz trešo māju, un tās meitas vīrs atkal bijis lauva. [Puisis nositis arī lauvu.]

[Ūdensgulētājs, Kokurāvējs un Striķuvijējs uzvelk gan trīs izglābtās ķēniņa meitas augšā, bet atstāj stipro puisi apakšzemē. Viņi izdodas par glābējiem un taisās par atlīdzību jau precēt tās ķēniņa meitas. Stiprajam puisim tomēr izdodas izkāpt no alas laukā un nu katrs dabū savu pelnītu algu.]