12. A. 3O1B. 'T. Štaueris Iecavā. LP, IV, lv, 5. AŠ II, 87e.

Vienam tēvam trīs dēli: Stiprais, Gudrais un Sudmaļāzis.

Stiprais citur neguļ kā uz krāsns. Reiz Stiprais noķer uz krāsns augšas divpadsmit circeņus un nes uz jūŗu slīcināt; bet jūrmalā circeņi lūdzās : "Puisīt, Stiprais, neslīcini mūs, mēs nedienās tev palīdzēsim!"

Stiprais palaiž circeņus vaļām un griežas uz māju. Bet pusceļā pamana lielu riju un pie šīs rijas daudz vēršu bez gana. Stiprais apmetas rijā uz dzīvi un sāk vēršus ganīt. Viņam klājas labi. Pēc laba laika abi brāļi, Gudrais un Sudmaļāzis, nāks šo rijā apsērst. Bet brāļiem brīnum arī iepatīkas tur rijā dzīvot. Sarunā visi trīs kopā dzīvot un proti tā: katru dienu divi ies citur kur maizi papelnīties, trešais paliks mājā vēršus ganīt un vakariņas izvārīt.

Pirmo dienu palika Sudmaļāzis mājā un jau laiku uzlika vakariņas. Bet līdz ko vakariņas gatavas, te, vadzi, līdīs viens vīrs ar gaŗu, garu bārzdu pa vārtiem iekšā. Siena kaudze vīram uz muguras un laiva, pildīta ar ūdeni, padusē. Vērši tūlin apkārt, noēd siena kaudzi, izdzeŗ laivu un vīrs nu posīs uz iekšu, uzprasīdams Sudmaļāzim, lai atvēlot no katliņa iestrēbties.

Kādēļ ne - lai pastreb. Bet še tev! Vīrs izrijis visu katliņu: ne nu vakariņas pašam, ne brāļiem. Sudmaļāzis sāk nekauņu bārt. Bet vīrs sagrābj ar vienu roku Sudmaļāzi, ar otru roku pace1 krāsni uz augšu un uzlaiž Sudmaļāzim virsū. Šis kunkst un sten apakš krāsns, bet vīrs aiziet zobodamies: "Kuš, kuš, dēls, "

nevajaga stenēt, tas jau nebija tavs ēdiens!

Pārnāk nu brāļi, šis mocās uz posta un lūdz, lai pestījot. Stiprais pacei krāsni un izlaiž brāli.

Otrā dienā Gudrajam kārta palikt mājā vakariņas vārīt. Bet Gudrajam ar

visu savu gudrību izgāja gluži tāpat, kā Sudmaļāzim. Trešā dienā paliks

Stiprais mājā. Viņš uzliek vakariņas un sāk gaidīt brāļus. Bet līdz gandrīz vakariņas gatavas, te līdīs vīrs ar siena kaudzi uz muguras, ar laivu padusē pa vārtiem un kops vēršus. Stiprais tik noskatās, lai nu izkopjas arī. Uz vienu reizi nāks šis ar visu savu gaŗo bārzdu istabā un prasīs vakariņas.

"Ja, tūlin!" Stiprais atbild, "drusku vēl jāpavāra; palīdzi labi aši man .malku paskaldīt, tad ēdiens būs viens divi gatavs!" Stiprais nu paņem cirvi un iecērt līdz pietam resnā, resnā ozola klucī, pie kam tīši gorās, it kā nevarēdams vairs cirvi izvilkt.

"Vadzi, gaŗbārzdi! paskaties plīsumā, kas tur, ka nevar izdabūt!" Stiprais ierunā.

Vīrs skatīsies arī; bet to darot, garā bārzda iekļūst plīsumā, Stiprais kā zibins, nu izrauj cirvi un bārzda visa iesprūst klucī. Ak tu manu dieniņu, to vajadzēja redzēt, kā vecis tagad raustīdamies ar kluci aizgāja, gŗāvis vien palika pakaļā.

Pārnāk abi brāļi brīnīdamies, tur tāds dziļš grāvis gadījies. Pēc vakariņām Stiprais pierunā brāļus pa grāvi vien iet gaŗbārzdim pakaļ, &127;redzēt, kur aizvilcies.

Iet, iet, atron dziļu caurumu, kur nogrimis ar visu kluci. Ko nu? Sarunā beidzot laisties pakaļ. Stiprais uztaisa lielu kurvi, kur nesēsties, otri atkal sarauga trīs vezumi valgu, kur kurvi iesiet. Beidzot Stiprais sēdīsies kurvī, nosacīdams cieti, lai laiž pamazām un lai velk augšā, kad valgu apakšā pakustināšot. Labi. Stiprais laižas, laižas kā bezdibinī un tik pēc ilga laika notop citā pasaulē, skaistas pils priekšā. Ieiet pili - tur viena meita priekšā. Tā saka:

"Cik nelaimīgs, kas te iekļuvis, pārnāks mans kungs, tas sašķaidīs tevi ar zobinu. Bet klausi mani - būs labi. Redz, te būs divas mucas: vien ir stipruma, otrā nestipruma zāles. Pavel stipruma zāles pie manas gultas un nestipruma pie durvim, tad ieņem labu malku no stipruma zālēm un raugi šo zobinu kustināt.

Stiprais tā izdara un kustina zobinu - ja - iet tā lieta. Nu gaidīs meitas kungu, velnu, mājā. Pārnāk tas - Stiprais šo jau pazīst.

Ko tu te meklē?" "

"Gribu atkal tevi klucī bāzt!" Stiprais atbild un krauj ar zobinu. Velns nopurinās un skrej pie mucas stiprumu iekampt, bet pārskatījās: pieskrēja pie nestipruma mucas un sakampās nestipruma zāles.

Stiprais kŗauj otrreiz ar zobinu - velns jau pakrīt, kŗauj trešo reizi -- velns pagalam. Meita priecīga, bet Stiprais saka: "Par to, ka izglābu, tev jāapsolās pie manis nākt!"

Meita apsolās un izstāsta, ka citās istabās vēl esot viņai abas māsas un ka visas trīs esot ķēniņa meitas. Stiprais tūlin grib iet iekšā pie māsām, bet meita atsaka:

,,Papriekšu ņem no manis šo olu un paglabā labi! Redzi, tai olā vari, ja pasit ar pirkstu trīs reizes par resno galu, ievelt visu šo skaisto pili. Bet ja trīs reizes pasit ar pirkstu pa tievo galu, tad acumirklī izskrien divpadsmit garīgi (tie bijuši tie circeņi, ko " jūŗā gribējis toreiz slīcināt) un padara, ko tik vien vēlies.

Stiprais paņem olu, uzmeklē abas māsas un tad steidzas pie cauruma, lai vilktu augšā. Papriekš uzvelk abas māsas un nu vilks viņa brūti. Brūte iesēžas kurvī un atgādina: "Kādēļ neatmini, ko mācīju!" Šis atminās un tā tūlīt pasit olai pa resno galu. Skaistā pils ieveļas olā, ka novārās vien. Nu sēdīsies Stiprais kurvī, bet brāļi, b1ēži tādi, palaiž valgu vaļām un Stiprais, klupdams krizdams, atnāk pa caurumu atpakaļ. Ko nu? Nu iet, nu skatās kā muļķis, bet nav un nav neviena, kas palīdzētu. Beidzot kādā mežmalā ierauga kādu lielu ligzdu ar tik lielām olām, kā bērnu galvas. Kamēr olas apskatās - nāk briesmīga krusa. Stiprais pārkrīt ligzdai pāri, nogaidīdams negaisu pārejam. Vē1 negaiss nebij ne mitējies, te pārskrien varens putns, vairāk pēc ērgļa un sacīs: "Paldies, ka apsedzi manas olas un izglābi no krusas: savā mūžā to tev neaizmirsīšu, palīdzēšu, kur&127; vien varēdams".

"Ja jau esi palīdzētājs, palīdzi tūlin! Man jātiek no tejienes ārā uz pasauli. Saki, kā lai tieku?"

"Maza lieta, iznesīšu tevi! Tik sašauj pāris mucu putnu gaļas, ar ko mani uz ceļa pabaŗot."

Stiprais sašauj divas mucas putnu gaļas un nu kāps putnam mugurā. Putns laižas trīs dienas no vietas un ēd kā traks. Trešajā dienā gaļas aptrūkst un tā acumirklī abi atkrīt atpakaļ, kur bijuši. Nu sašauj trīs mucas putnu gaļas un laižas atkal sešas dienas. Sestajā dienā var jau šo pasauli saredzēt. Te, par nelaimi, atkal aptrūkst gaļas. Nekā darīt - Stiprais klusām izgriež sev kājai ikrus un pabaŗo ar to pašu kumosu, kamēr tad vienreiz ar mokām notiks gan šinī pasaulē.

"Vadzi, kā beidzamais gaļas kumoss tik gards gadījās?" putns ieprasīsies.

"Tie bij manas kājas ikri, jo mucā aptrūka gaļas. `

"Vai traks, tas neiet!" putns atsaka un atvemj ikrus atpakaļ. "Dod kāju šurp, pielikšu klāt un appūtīšu."

Putns pielika ikrus, appūta un bij atkaļ viss labi; viņš aizlaižas un atstāj Stipro vienu pašu.

Nu Stiprais nezin, kur iet, kur&127; palikt. Beidzot iekrīt oda prātā. Pasit trīs reizes uz tievā gala - divpadsmit gariņi ārā: ko pavēlot?

Kaut zinātu ceļu turp, kur mana brūte!" "

Gariņi parāda ceļu. Stiprais aiziet klusiņām ķēniņa pils tuvumā un apmetas vienā būdiņā pārdomādams, ko nu iesākt. Te otrā rītā nāks gar būdiņu viens cilvēks raudādams.

"Kādēļ raudāt?" Stiprais uzprasa.

"Ja, kā neraudāšu? Viens ķēniņa znots pavēlēja man zelta kurpes gādāt.

Tam ķēniņam pavisam divi znoti uzklīduši un abi grib jaunāko princesi dabūt.

Tad ķēniņš teica uz znotiem, kuŗš no abiem varēšot tādas kurpes uzdabūt,

tam atdošot jaunāko princesi par sievu .

"Nekas, es tev gādāšu divi pāri zelta kurpju. Dod katram znotam vienu pāri, redzēs, kas tad tur iznāks".

Stiprais pasit trīs reizes olai uz tievā gala un tā tūlin gariņi ārā: ko pavēlot?

"Atnesiet divi pāri zelta kurpju!"

Viens, divi - kurpes klāt. Raudātājs pārnes kurpes abiem znotiem. Atkal jukumi: kuŗam nu dot, kuŗam ne?

Trešā rītā nāks gar būdiņu tas pats cilvēks raudādams. Nu kas tev nu ko raudāt?"

"Ja, viens ķēniņa znots pavēlēja man tādu pili uzcelt kāda nekur nav redzēta."

"Ej uz mājām un pasaki, ka pils še šinī vietā būs, lai nāk tik

visi uz kāzām.

Stiprais pasit olai pa resno galu un tā tūlin pils no olas ārā, tik skaista, kā nekur redzēta. Vecā būdiņa diezin kur palikusi. Otrā dienā nāks kāzinieki, ka čum un kust, uz zelta pili. Stiprais nostājas durvīs un klausās. Nevar neko labi nodzirdēt, tik dzird, ka kāziniekos divi strīdās; viens saka: "Es pili gādāju! Otrs atkal: "Ne, es pili gādāju - man pieder jaunākā princese!"

Pienāk nu tuvāk, vadzi, Stiprais nevar vairs noturēties; viņš skrien pretim un uzkliedz: "Ne, ne, es šito pili gādāju!"

Jaunākā princese ierauga Stipro un tā tūlin gar kaklu:

"Tas mans brūtgāns, tam solījos, tas mūs izpestīja - tie divi tik blēži!"

Ķēniņš to redzēdams, saskaitās uz tiem diviem un grib maitāt nost, bet Stiprais saka:

"Piedod viņiem, viņi mani brāļi!"

Ķēniņš piedod arī. Un nu bija kāzas trejējas: Stiprajam ar jaunāko princesi un abiem brāļiem ar tām otrām princesēm.