13. A. 650 A. 30t B. J. Gobziņš Durzupē. LP, IV, 1, 4 v. A5, II, 8i f.

Viena māte nelaida savu mazo dēlēnu nemaz ārā. Vienu dienu māte plūc kaņepes. Citi bērni lēkā pa dārzu, bet mazajam dēlēnam jātup istabā. Uz vienu reizi dēlēns pakāpsies pie loga un skatīsies, kur māte: Māte aiz kaņepēm to nevar ieraudzīt, bet citus bērnus gan ierauga, kā tie priecīgi lēkā. Un tā dēlēnam iešausies prātā arī palēkt ar citiem kopā.

Viņš izskrien laukā. Bet citi bērni tūlin pilnā kak1ā: "Ansi, Ansi, nenāc laukā, māte ieraudzīs!"

Bet Ansim viena maksa. Sācis tūlin dauzīties, sagrābis citus bērnus un nosviedis pa kārtai vien gar zemi, tādēļ ka bļāvuši viņam virsū. Šie iesāk visi pinkstēt, māte izdzird lērumu un iedzen Ansi ar negodu istabā. No tās reizes māte nelaidusi ne par ko Ansi vairs laukā pie citiem bērniem. Ansis audzis viens pats siltā istabā līdz desmitajam gadam un bijis tik stiprs kā brīnumi.

Desmitajā gadā Ansis saka uz māti: "Mem', dod man jaunas drānas, iešu amatā!"

Māte iedod drānas un šis aiziet. Uz ceļa satiek baltu vīriņu; tam Ansis paprasa, kādā amatā vislabāki iet? Vīriņš atbild: "Kalēja". Labi. Ansis noiet pie kalēja un salīgst par amata puisi.

No rīta kalējs liek Ansim plēšas pūst. Ansis pūš, pūš, bet sapūš par stipru, plēšas pārplīst. Nu liek priekšā sist ar dižāmari. Ansis sit, sit, bet dižāmars sašķīst un lakts iemejas zemē, ka ne izvilkt, ne pabūt. Kalējs, to, redzēdams, atraida Ansi uz pēdām, lai iet, kur grib.

"Kur taču lai eimu?" Ansis uzprasa. "Ej malku skaldīt!"

"Malku skaldīt! Nu labi, bet kādas amata lietas tur vajadzīgas?

"Cirvis un ķīlis".

"Cirvis un ķīlis! Nu labi, tad nokal man, kalējs būdams, šos ieročus! Un vai dzirdi? Kad jau nu vienreiz kal, tad uzkal arī man ceļa nūju piedevām."

Kalējs nu uzkaļ birkavu smagu cirvi, birkavu smagu ķīli, bet Ansis pasmejas: "Neķēmojies, kalēj! Ko es ar tādiem 1ai iesāku? Kal taču, ka nav par kaunu!"

Kalējs nu uzkaļ divi birkavu smagu cirvi un trīs birkavu smagu ķīli; Ansis paņem, pagroza: jāiztiekot, kādi nu ir - ir. Beidzot kals nūju veselu divi birkavu smagu; bet Ansim tas

nekas. Kā ņem, tā saloca pasmiedamies. Liks vēl birkavu klāt, Ansis atsaka: par maz gan esot, bet raudzīšot iztikt.

Nu iet, iet ar amata lietām ilgu laiku, nekur darba atrast. Beidzot pie viena kunga atradīs gan. Tūlin nolīga; bet pavisam savādi: Ansim jādzīvo pie kunga tik ilgi, kamēr kungs nav atteicis, uti kungam vajaga būt ar Ansi tik ilgi mierā, kamēr Ansis viņam nav atteicis. Bet kurš no abiem pirmais atteic, tas dabū ar plauksti gar ausi tā, lai saprot.

No rīta kungs iedod Ansim savu cirvi, lai ejot ozolu celmus skaldīt. Ansis paņem kunga cirvi un tāpat pacilās. Bet kunga cirvis aiz viegluma sprūk no rokām un tā pāri par diviem jumtiem trešajā ākā līdz pietam sienā iekšā. Kungs pabrīnās, bet Ansis paķeŗ savu cirvi ar ķīli un sāk skaldīt. Saskalda visus ozala celmus - vēl nav ne pusdiena. Kungs brīnās, bet Ansis neko - lai dodot pusdienu. Kungs uzliek klaipu maizes, spaini alus, bet Ansim tas tik tā uzkodām.

Pavakarē Ansim jāiet citiem līdz malku cirst. Aiziet mežā

citi vīri cērt egles nosvīduši, bet Ansis brīnās. Viņa māte tik resnas kaņepes plūkusi un šie dzīvojot ar cirvjiem. Citi domā, ka Ansis pa jokam runājis, un tādēļ zobojas pretim, lai raugot mātei pakaļ darīt.

"Labi!" Ansis atcērt un tā tūlin: kuŗu eg1i ņem - ārā. Šie visi kauna dēļ dabū no kājām atridēties, lai nenosit un nedomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties. Bet Ansis, izrautās egles sasējis kūliņos, nostata dubiņās. Līdz vakaram viss kunga mežs izravēts un vienās dubiņās sakŗauts. Kungs traks par izpostīto mežu un gudro gudrodams, kā Ansi labi izķircināt par to.

No rīta kungs agri kājās, pavēlēdams Ansim vienam pašam līdz vakaram mežu pārvest. Ansis paņem zirgu, uzkŗauj vienu dubiņu -- zirgs nevar pavilkt. Nekā darīt - dusmās izrauj zirgu no ilksim, uzsviež uz vezuma un velk pats dubiņu ar zirgu mājā. Apgāž to vezumu - jau ceturtā daļa sētsvidum pilna. Pārvelk otru vezumu - jau pusē pilns. Pārvelk vēl - jau gandrīz pilns. Nāk nu beidzamais vezums - nekur vairs likt. Kungs traks un atraida Ansi uz pēdām. Bet Ansis par velti projām neiet - lai turot ģīmi gatavu - būšot zvelt ar visu plauksti. Kungs ne par ko, viņam līgums tik smalki neesot jātura. Ja gribot, lai sitot tad ar mazo pirkstiņu.

"Viena4ga!" Ansis domā un krauj arī ar mazo pirkstiņu. Bet pietika vien ar to. Kungs izsprāga caur divām sienām un pret trešo sienu slapjš vien palika.

Ansis paņēma savas lietas un aizgāja.

Iet, iet, beidzot viena kalna malā domā atpūsties. Nūja paliek uz ceļa un šis tik ilgi gulšņā, kamēr iemieg. Uz vienu reizi brauks divi dzelzsvedēji garām; bet Anša nūja uz ceļa - nevar pāri tikt.

"Pag!" tas viens iedomājas, "kamēr viņš gul aizmidzis, celsim nūju uz vezumu, būs varens dzelzs gabals. Izceļas viens neiet, izcelsies abi - neiet. Ko nu? Ne pacelt, ne gaŗām tikt. Nekā darīt --- modinās šo augšā, lai ridētu nūju no kājām. Ansis pamožas smiedamies: "Un tad jūs, pieauguši cilvēki, nevariet ne nūju pacelt; es jau jūsu dzelzs vezumu kalnā uzvilktu, ne vēl nieka nūju pakustināt"..

Šie netic, ka Ansim iespējams dzelzs vezumu kalnā uzvilkt. Bet Ansis, kā celsies, tā atrauj zirgus no priekšas, uz1i&127;e&127;&127;k vēl ir pašus vedējus uz dzelzs vezuma un sāk vilkt. Tas nebij ne apskatījies - vezums kalnā, un šie nu stāv ar platām mutēm brīnīdamies.

Bet Ansis, dienas vidu izgulējies, aizgāja tālāk un satiek divus stiprus vīrus: Kalnugāzēju un Akuracēju. Šos Ansis paņem &127;līdz un nu tik sukā iet. Otrā rītā ierauga varenu pili. Ieiet iekšā - nevienas dvēselītes. Apskatās pa citām ēkām - kūtī vēršu; govju, aitu papilnam, bet neviena kopēja.

"Nekas", Ansis domā, "lai Akuracējs nokauj vienu vērsi un izvāra uz pusdienu, mēs ar Kalnugāzēju iesim mežā pamedīt. Labi. Akuracējs nokauj vērsi, izvāra, uzklāj galdu un gaida

šos mājā. Te - kur gadījies, kur nē - lien mazs vīrelis ar garu gaŗu bārzdu pa vārtiem uz kūti. Siena kaudze tam uz muguras, ūdens vāts padusē. Ielīdīs kūtī, noliks siena kaudzi lopiem priekšā, ielies ūdeni silēs un nu nāks uz pili saukdams: "Cel mani pār slieksni, cel pān slieksni!"

Akuracējs, nekā &127;auna nedomādams, pārcel šo pār pirmo slieksni; bet nekā bļauj atkal, lai ceļot pār otru slieksni. Pārcel nu pār otru - vadzi vīrelis sparā: tūlin pie izvārītā vērša klāt un nu tik ņemas rīt.

Akuracējs negrib vēlēt, bet še tev: vīrelis pakampj Akuracēju, iznes laukā, paceļ pils pakšķi, pabāž apakšā un nu laidīs visu pili virsū. Par laimi Akuracējs vēl laikā izmanās, ieklupdams iekams pils vēl nebij nolaista - neredzot pils pagrabā.

Pārnāk nu šie abi no medībām - ne vērša, ne arī Akuracēja vairs; tik dzird, ka viens apakš grīdas vaimanā. Paceļ pagraba durvis, ak tu brīnumi! Akuracējs tup sadēdējis un vēl melo, ka pagrabā, pēc vīna nākdams, esot iedzēries un tādēļ nespējis vērsi izvārīt.

Nu, nekas. Pienāk rītdiena. Tagad Kalnugāzējam kārta vērsi vārīt, un šie abi atkal aizies medībās. Bet Kalnugāzējs, nebij ne labāks, ne sliktāks par Akuracēju: tam gluži tāpat ar vārīšanu.

Nekas. Trešā dienā ies Kalnugāzējs ar Akuracēju medīt un Ansis paliks vērsi vārīt. Un lūk, cik tādam vīram veicās! Itin ātri vērsis nokauts, izvārīts un uz galda salikts. Bet uz reizi līdīs tas pats gaŗbārzdis arī siena kaudzi uz muguras, ar ūdens vāti padusē, lopus kopt. Ansis tik noskatās. Pa tādam brītiņam vecais blēdis sāks tik saukt: "Cel mani pār slieksni, cel pār slieksni!"

"Kas? Pats velns, tevi te dzinis, tas lai tevi cel pāri, es gan ne", Ansis atbild. Bet garbārzdis ilgāki negaida, pārkāpj pats pār slieksni un klāt pie vērša. Ansis grūž nost, bārzdainais turās pretim. Bet nieki nelīdzēja. Ansis samizoja mazo garbārzdi labi ar! nūju, paķēra savu cirvi ar ķīli un, aizstiepa tēviņu pie resnā ozola. Tur ieplēsa ozolam lielu spraigu, aptina mazajam bārzdu gar ķīli un iedzina ozolā, cik stipri vien varēdams.

Pārnāk šie no medībām, paēd vērša gaļu un nesaka ne vārdiņa; bet Ansim smiekli vien nāk, kā gribās rādīt ko izdarījis. Beidzot vedīs arī šos pie az&127;,&127;. Noiet tur, Ansis rāda un smejas, bet šiem abiem tūlin atriebties prātā. Pakeŗ velējamos un nu tik zilina mazajam gaŗbārzdim muguru par to, ka gribējis viņus ar pils pakšķi nospiest. Mazais ciešas, ciešas, beidzot saņem spēkus, apķer ozolu, izrauj ar visām saknēm un prom uz avotu, kuŗā acumirklī nozūd ar visu ozolu.

"Kad tevi nelabais!" Ansis sūkoja, palaidām kā nieku vaļā. Pag, pag, tā tas neiet - līdīšu pakaļ."

Un nu Ansis liek nokaut trīsdesmit vēršu. No trīsdesmit vēršu ādām liek novīt garu tauvu un tad laidīsies avotā iekšā, noteikdams, lai velk viņu augšā, kad tauvu apakšā pakustināšot.

Nolaižas zemē, vecais gaŗbārzdis gu&127; ar visu ozolu skaistas pils priekšā un nesaka uz Anša ne vārdiņa, cik dusmīgs, ka nav spējis bārzdu izraut. Ansis ieiet pilī un atron daiļu ķēniņa meitu pieķēdētu. Ansis prasa, vai meita negribot vaļām tikt.

Gribot gan, bet neviens nemākot ķēdi atraisīt: tik gaŗbārzdis to darbu protot.

Ansim meita brīnum patika, viņš saka: "Ja tu man solies par brūti, tad atlaidīšu tevi!"

Meita ar mieru. Nu Ansis aiziet laukā un saka uz gaŗbārzdi: "Ja tu man neteiksi, kā pieķēdēto meitu var atlaist, tad es tevi maitās sasitīšu!"

Gaŗbārzdim paliek bail un viņš pasaka: "Novelc meitai gre dzenu, apņem to trīs reizas ap ķēdi, tad ķēdes pašas atraisīsies." Tā notiek. Ansis beidzot iebāž zelta gredzenu, ko meitai novilcis, savā kabatā un nu ved atpestīto . pie cauruma lai velk augšā. Uzvelk meitu, nāk tauva otrreiz Ansim zemē. Bet Ansim iekrīt gudrība prātā: viņš grib redzēt, ko tie domā, un tādēļ iesien akmeni tauvā, lai velk to pa priekšu. Un skat! Tik pusē uz vilkts, akmens nāk dārdēdams atpakaļ ar visu tauvu. Būtu iesēdies Ansis - pagalam kā nieks.

"Ak tu blēži tādi!" Ansis nospļaujas un aiz1obj pie gaŗbārzda pēc padoma. Gaŗbārzdis negrib nekā teikt, bet Ansis sola lupatās sist, ja neteikšot. Beidzot teiks arī:

"Aizej mežmalā, tur būs ērglis, tas tevi pārnesīs jūŗai pāri." Aiziet pie ērgļa - ja, šis būs gan nesējs; bet Ansim tik jā nokaujot trīsdesmit aitu, ar ko uz jūŗas ērgli pabaŗot; jo ik reizi ērglis galvu pagriežot, ik jāiemetot knāblī pusaita.

Labi. Nu laižas pār jūŗu deviņas dienas, deviņas naktis. Beidzot, gandrīz jau malā, ērglim aptrūkst ko iemest. Ansis nocērt ar cirvi sev pirkstu un iemet to. Malā ērglis prasīs, kur Ansis to beidzamo kumosu ņēmis, tas bijis ļoti gards. Ansis izteic patiesību. Nu ērglis atvēmis pirkstu atpakaļ, pielicis pie nocirtuma un pataisījis atkal veselu.

"Bet ar kādu labumu tad nu tev atmaksāju par nesumu?" Ansis prasa ērglim.

"Vairāk nekā -- uzsit man trīs reizes par galvu!"

Ansis gan brīnās, bet tomēr darīja. Un re, līdz ko trešo reizi uzsit, te ērglis paliek par princi sacīdams :

"Nu tu man atmaksāji, jo biju noburts; esmu ķēniņa dēls". Ķēniņa dēls aiziet uz savu pusi. Ansis uz savu.

Trešā dienā Ansim gadās gar ķēniņa pili iet, kur patlaban kāzās rīkojas. Ansis ieiet nepazīstams arī kāzās un tīri saplok. Viņa brūte, ko pats izpestījis, stāv aiz galda, blakus Kalnugāzējam, un patlaban kā nu laulās. Brūte viņu nepazīst. Priekš laulībām brūte nes apkārt dzēriena kausu un p2enāk arī pie Anša. Ansis izrauj novilkto gredzenu un dzerdams iemet kausā. Brūte tūlin pamana savu gredzenu un tā Ansim gar kaklu. Tēvs brīnās, kāzinieki brīnās, bet brūte izsaka,. visiem dzirdot, pilnīgu patiesību. Ansim nu apvelk ķēniņa drēbes un tūlin salaulā ar ķēniņa meitu; bet abus blēžus Kalnugāzēju ar Akuracēju, tādēļ ka bija piespieduši princesi klusu ciest un vēl teikt, ka viņi abi to izpestījuši un nevis Ansis, ķēniņš iemeta cietumā.