14. A. 650 A. 301 B. Taupmanis Rudbāržos. LP, IV, 1, 6 v. AŠ, II, 87 g.

Vienam 70 gadu vecam saimniekam nav neviena dēla. Viņam jāiet uz muižu darbos; bet kungs to arvienu nokoko, tādēļ, ka nespējis nekā padarīt. Vienu dienu vecais saimnieks nāk uz māju raudādams. Iznāk balts vīriņš no meža un prasa : "Kādēļ raudi?"

"Ja, kā neraudāt? Spēka maz - nevaru necik pastrādāt, un kungs mani par to koko. Būtu man dēls, cita lieta - sūtītu to darbos."

"Ej uz māju, dēls būs priekšā, vēl lielāks nekā tu."

Pāriet mājā - un skat! pareizi vīriņš noteicis. Dēls tik liels, ka ne par durvim izlīst, nāk pretim. Vecais priecīgs bez gala. Ieiet nu istabā - skaidri smiekli! Dēlam jālien četrrāpus, griesti par zemu.

Otrā dienā dēls nokaļ sev trīs amata lietas : birkavu smagu nūju, birkavu smagu arklu, birkavu smagu lāpstu, un tad nu ies uz muižu darbos. Noiet muižā - esot jāaŗ taī dienā. Nu jūgs kunga ķēvi savā lielā arklā, bet ne pakustēt, ne pavilkt. Kungs, to redzēdams, iesaucās: "Kas tādam darbu piedos?"

Bet dēlam viena maksa., ja nedodot zirgus, viņš stāvēšot dīkā. Kungs iedod desmit zirgus arklā jūgt, bet ne pakustēt. Kungs iedod piecpadsmit zirgus un piecus no saviem vislabākiem braucamiem zirgiem - ja, nu pavilks vienriez arklu. Nu ara, lai put - vaga bija tik dzija kā grāvis. Pret vakaru kungs iznāk skatīties - vai Dieviņ, to postu! Visi lauki atrādi apgriezti un zirgi vienās putās.

"Kas, velns, tādam darbu piedos?" kungs tik iesaucas un aiziet ar roku atmezdams.

No rīta kungs liek dēlam braukt uz mežu pēc malkas, kur visniknākās lapsas. Kamēr dēls cērt, lapsas noēd zirgu. Dēls saķer lapsas, iejūdz vezumā_ un brauc uz māju. Mājā ielaiž lapsas kunga putnu kūtī. Lapsas apkož visus putnus.

No rīta kungs liek dēlam braukt uz mežu pēc malkas, kur visniknākie vilki. Kamēr cērt, vilki noēd zirgu. Dēls saķer vilkus" iejūdz vezumā un brauc uz māju. Mājā, ielaiž vilkus lopu kūtī. Vilki aprij visus lopus un vēl lapsas putnu kūtī.

No rīta kungs liek dēlam braukt uz mežu pēc malkas, kur visniknākie lāči. Kamēr cērt, lāči noēd zirgu. Dēls saķeŗ lāčus" iejūdz vezumā un brauc uz māju. Mājā ielaiž lāčus zirgu stallī. Lāči noēd visus kunga zirgus un vēl vilkus lopu kūtī.

Kungs nagos ar dēlu, cauru nakti gudro, kā no viņa vaļām tikt.

No rīta kungs liek dēlam aku rakt. Birkavu lāpsta strādā bez apdoma: viens divi aka jau pāri par galvu izrakta. Kungs nu. mudīgi klāt un vels lielu akmeni dēlam uz galvu; bet dēls kā dos ar birkavu nūju akmenim, tā akmens iziet dziedādams atpakaļ un tik tik neķeŗ vēl pašu kungu.

No rīta kungs liek dēlam uz velna sudmalām iet. Dēls aiziet un sāk malt. Te velns ārā: "Kas tev vēlēja malt?"

"Ko tu gribi? Nāc uz biksām!"

Velns saspļaujas un ķersies dēlam klāt; bet dēls saņem velnu kā spalvu, un laidīs dzirnu akmenī. Velns lūdzas, lai atstājot dzīvu, jo te vairs nenākšot, kamēr tā pasaule pastāvēs. Dēls palaiž un velns ieskrien ezerā, ka nožvākst.

Vakarā pārnāks nu muižā - kungs brīnās bez gala: "Tur sudmalās neviens vēl sveikā nav izgājis, kas velns, tādam par ādu? No tā jāŗauga tik vaļām tikt pie laika."

Kungs nu atlaiž dēlu no darba, bet dēls uzprasa:

Vai manam tēvam arī vairs darbiniekos nebūtu jānāk "Nebūs, nebūs, ej tik projām, lai tieku vaļām!"

Mājā dēls pasludina tēvam prieka vēsti, ka nu varot vecuma dienas uzņemt.

Tēvs prieka pilns, ka dēls to izgādājis.

Otrā dienā dēls saka tēvam: "Iešu pasaulē papelnīties . Tēvs ar mieru. Dēls paķeŗ birkavu nūju un aiziet. Iet, iet - uz vienu reizi satiks lielus vīrus: Kalnuracēju un Skaldītāju. Kalnuracējs spēja sabirdināt kalnus, Skaldītājs saskaldīt akmeņus -- tai stiprumā abi bija.

Dēls sametās ar abiem stipriniekiem uz vienu roku, un nu ies ar visu pasauli uzņemties. Vienu dienu tie iekuļas it nezinot vecā mājelē, kur neviena paša cilvēka; tik vēršu papilnam. Norunā tā: dēls ar Kalnuracēju ies mežā medīt, Skaldītājs tamēr paliks mājā vienu vērsi izvārīt.

Labi. Bet līdz ko vērsis labi nokauts, te nāk sprīdi gaŗš vīrelis ar olekti gaŗu bārzdu savus vēršus kopt. Vīrelim uz katra kamieša siena kaudze, katrā padusē ūdens vāts. Vērši sastāj ap vīŗeli ēzdami, dzerdami, un šis nu skaita. vai visi. Izskaita - nav visi, viena trūkst. Tā Skaldītājam virsū: "Kas tev vēlēja to vērsi kaut?"

Skaldītājs nostostās vien. Bet vīrelis sagrābj Ska1dītāju un pabāž apakš sliekšņa. Pārnāk medinieki, vērsis ne vārīts ne ir, un šis mocas apakš sliekšņa. Dēls izvelk Skaldītāju no sliekšņa apakšas un prasa. kā tur paticis? Bet Skaldītājs aiz kauna neteic ne traks.

Otrā dienā paliek Kalnuracējs mājā vērsi vārīt; bet šim iziet tāpat kā Skaldītājam.

'Trešā dienā paliek dēls mājā un tas iekaļ vīreli baļķī. Bet īsā laikā vīrelis pazudis ar visu baļķi lielā caurumā. Dēls ar Kalnuracēja un Skaldītāja palīdzību laižas pa caurumu zemē un satiek citā pasaulē sprīdi gaŗo vīreli skaistas pils priekšā. Izceļas cīniņš. Beidzot dēls ar birkavu nūju nosit vīreli. Pili tas atron trīs princeses. Jaunākā viņam patīk. Nu liek vilkt princeses pa caurumu augšā; beidzot vilks pašu dēlu. Bet vilcējiem, Skaldītājam ar Kalnuracēju, patiek rokas vaļām un virve nokrīt lejup.

Dēls nu maldās pa apakšpasauli un izglābj beidzot vienus ērgļa bērnus no krusas. Ērgļi, tēviņš un mātīte, apsolās par to viņu i :nest uz šo pasauli, ja tik apgādāšot labu maisu aitu gaļas, ko knābjos iemest. Dēls apgādā un nu ērgļu tēviņš saņem dēlu ar aitu gaļu uz savu muguru; ērgļa mātīte atkal dēla birkavu nūju uz savu un tad iznes uz šo pasauli. Tik pašā malā dēlam aptrūkst aitu gaļa - viņš iemet tēviņam savas kājas ikrus; bet mātīte, to redzējusi, pavēl ikrus atvemt atpakaļ un sadziedē kāju, kā bijusi.

Dēls panāk Kalnuracēju un Skaldītāju pie tās pašas vecās mājeles ar visām princesēm. Nu iet visi seši pie princešu tēva, ķēniņa, un apprecās: dēls dabu jaunāko - šie vecākās. Vēlāk dēls paliek pats par ķēniņu un atdod saviem palīgiem arī katram gabaliņu no valsts.