15. A. 341B. T. Kārkluvalks no Elizes Gūtmanes Rikterē, LP, VII, II, 19, IV, 8,

Kādam ķēniņam bija pazudusi meita. Tad viens vīrs, Elkšņu Pēteris, kas spēcīgākais visā pasaulē bija, aizgāja pie ķēniņa un sacīja: "Ko dosi man, kad tavu meitu rokā dabūšu?"

"Pus savas valstības došu! "

"Labi - tad iešu."

Aizgāja. Gāja, gāja - satika vienu cilvēku, kas upi smēla: Ko te dari?"

"Smeļu upi, esmu Upjusmēlējs.

"Smel, smel, bet tagad nāc man līdz!" Labi. Gāja -- satika tādu, kas kalnus gāza.

Ko te dari?"

"Gāžu kalnus - esmu Kalnugāzējs. "Gāz, gāz, bet tagad nāc man līdz!"

Labi. Gāja, gāja - satika tādu, kas pasauli gāza. "Ko te dari?"

"Gāžu pasauli - esmu Pasaulesgāzējs." "Gāz, gāz, bet tagad nāc man līdz!"

[No šis vietas vienādi ar citiem variantiem. Viņi iet mājiņā, tur 4 melni vērši, tos nokauj, viens vāra, citi tamēr medī. Ienāk vecītis ēst prasīt, citi vārītāji dabū no vecīša pēriena, bet Elkšņu Pēteris vecītim iesloga baļķī bārdu.]

Tūlin vecītis paliek par kazu un pazūd alā. Elkšņu Pēteris dodas alā pakaj - apakšā briesmīgi tumšs. Pagājis tālāk - ieticis piepēži istabā, kas bijusi gaiša kā pati saule.. Istabā aiz galda sēdējusi ķēniņa meita, rakstīdama kreklus.

[Pēc tam Elkšņu Pēteris apkauj trijgalvju, sešgalvju, divpadsmitgalvju velnus, izgriež tiem mēles, ieliek somā. Bet ķēniņa meita novelk savu zelta gredzenu, iedāvina to savam glābējam.]

Nu biedri uzvelk ķēniņa meitu augšā, bet Elkšņu Pēteri pamet alā. Kamēr šis no alas izkuļas - ar velnu puišiem, tos ar svilpīti atsvilpdams - tamēr biedri ar meitām pie ķēniņa projām un melo : "Mēs tavu meitu atradām!"

Bet meita iebilst: "Tas mani izglāba, kam mans gredzens pirkstā un trīsdesmit vē1nu mē1es somā!"

Ne ilgi - pārmāks Elkšņu Pēteris, pierāda biedru viltību, dabū ķēniņa meitu par sievu un pusi no valstības.