16. A. 301B. L. Makevica Nogalē. LP, VI, 115, 24 t u r p. AŠ, II, 87 d.

Gudrs puisis atradis tādu avotu, kas gaiši dedzis. Piegājis klāt: ne tur kāda paagale bijusi, ne ogles - un tomēr dedzis. Viņš pamaisījis uguni ar pirkstu - tūdaļ palicis auksts un stīvs, bet pašam gadījušies tik stipri kauli, ka spējis lielākos kokus izraut.

Nu gājis pasaulē un ceļa malā, grāvī, ieraudzījis tādu akmeni, kā siena tupesi. To paņēmis kā mazu oliņu, izmetis uz ceļa un apsēdies grāvī. Braukuši divpadsmit braucēji gaŗām, tie nevarējuši gaŗām tikt akmenim un gribējuši pavelt sāņus, bet nespējuši. Tad pacēlies stiprais puisis un vieg1i jo viegli iemetis Iie1o akmeni grāvi atpakaļ. Tie divpadsmit braucēji pabrīnījušies par tādu stirpinieku un aizbraukuši savu ceļu.

Stiprais puisis gājis tālāk un saticis Ozolustādītāju un Kalnuvēlēju. Vaicājis tiem, cik viņi pelnot par dienu? "Mūsu kungs mums atmet tikai melnu putru - tas viss!" šie atbildējuši.

"Nu tad nāciet man līdz, es jums piesolu baltu putru."

Ši&127;e gājuši līdz un visi iegriezušies mežā, kur ieraudzījuši lielu briedi nākam. Stiprais puisis sviedis briedim ar lielu akmeni un nositis. Savicojuši briedim kājas, izbāzuši bomi cauri un ienesuši vienā pilī cept un vārīt briedi. Vārot ielīdis sprīdītis ar olektes gaŗu bārzdu. [Tas pirmā dienā sakāvis Ozolustādītāju, otrā dienā Kalnuvēlēju, bet trešā dienā stiprais puisis sagrābis sprīdīti un iedzinis viņa bārzdu ar vadzi kokā. Sprīdītis izrāvis koku un aizbēdzis ar visu koku vienā alā. Ozolustādītājs ar Kalnuvēlēju nolaiž stipro puisi ar gaŗu virvi tai alā.]

Šis nu atradis apakšzemē vienu ķēniņa meitu velna pilī, un tai bize bijusi piedzīta pie sienas. Velns nebijis tai brīdī mājā un meita izmācījusi stipro puisi, lai rauga aizdurvē to akmeni pacelt, kas siena kaudzes lielumā ; ja spēšot, tad droši vien velnus nogalināšot. Šis cēlis, cēlis akmeni - nejaudājis pacelt. Nu teikusi, lai ejot otrā aizdurvē, tur būšot avots, lai nodzeŗoties pie šā avota. Nodzēries un nu pacēlis akmeni.

Tad pārnācis velns ar trim galvā un - nositis to. Tad nācis otrs ar sešām galvām -- nositis to. Beidzot nācis velns ar deviņām galvām - to arī nositis.

[Kalnuvēlējs ar Ozolstādītāju gan uzvilkuši izglābto ķēniņa meitu, bet stipro puisi atstāj alas dibenā. Tas ar liela putna palīdzību nonāk virszemē, aiziet pie ķēniņa un apprecē izglābto meitu. Abi neīstie glābēji dabū savu sodu.]