17. A. 301B. Nogalē. LP, VI, 115, 20 p i e z.

Viens tēva dēls esot atradis tādu avotu, kur uguns degusi, bet nekas nesadedzis. Tur vārījušās stipruma zāles un pašu avotu saukuši par stiprības avotu. Dēls nodzēries trīs ma1kus stiprības avota zāļu un palicis varens stiprs. Gājis pasaulē un saticis Ozolustādītāju un Kalnuvēlēju.

[Visi trīs ceļotāji nonāk kādā mājā, kur nav neviena cilvēka, bet kūts ir pilna ar vēršiem. Ozolustādītāju atstāj ēdienu vārīt, bet tēva dēls aiziet ar Kalnuvēlēju medīt. Mazs vīriņš sadauza ēdiena vārītāju. Otru dienu notiek tāpat ar Kalnugāzēju. Trešā dienā tēva dēls iedzen ar vadzi mazā vīriņa bārdu kokā. Vīriņš aizbēg ar visu koku. Atrod, ka tas paslēpies kādā alā. Tēva dēls tiek nolaists ar virvēm alā un atrod tur trīs ķēniņa meitas. Viņš nokauj trīs velnus, atsvabina ķēniņa meitas un 1iek tās biedriem uzvilkt augšā. Biedri uzvilkuši gan ķēniņa meitas, bet atstājuši g1ābēju a1as dibenā. Tas beidzot atradis lielu putnu, kas to iznesis virszemē. Par to laiku Ozolustādītājs un Kalnugāzējs uzdevušies par glābējiem un grib jau precēt izglābtās meitas. Te atnāk īstais glābējs, apprecē jaunāko ķēniņa meitu, bet abi viltnieki dabū savu sodu.]