18. A. 301B. Aizkrauk1ē. LP, VI, 115&127;, 24 t u r p. AŠ, II, 90k.

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: Kalnarāvējs, Vējagrābējs un

Lāča Jānītis. Viņi visi dzīvojuši mazā mājiņā. Vienreiz tie divi brāļi aizgājuši medīt, bet Kalnarāvējs palicis azaidu vārīt, tad ienācis sprīdi gaŗš vīriņš, (kas Kalnarāvēju sasitis un aizgājis. Tāpat izdevies arī Vējagrābējam. Bet trešo reizi Lāča Jānītis sagrābis mazo vīriņu un iedzinis viņa bārdu ar vadzi kokā. Vīriņš izrāvis koku un aizbēdzis nakti ar visu koku.]

Bijis nokritis jauns sniegs un trīs brāļi, pa sprīdīša pēdām iedami, nokļuvuši lielā kalnā, kur liels akmens bijis. Kalnarāvējs iespēris - akmens palēcis uz augšu; bet kad Lāča Jānītis spēris - akmens aizvēlies. Apakš akmeņa bijusi ala.

[Vējagrābējs ar Kalnagāzēju ielaiduši Lāča Jānīti alā. Tas tur nogalinājis trīs velnus un atpestījis no vipiem trīs ķēniņa meitas. Brāļi uzvelk gan izglābtās ķēņiņa meitas, bet atstāj Lāča Jānīti alas dibenā, un nu izdodas paši par ķēniņa meitu glābējiem. Bet Lāča Jānītis ar liela putna palīdzību tiek atkal virszemē, aiziet pie ķēniņa un pierāda, ka viņš ir meitas izglābis. Īstais glābējs nu apprecē jaunāko ķēniņa meitu, bet blēdīgie brāļi dabū savu sodu.]