19. A. 301B. Skolnieks J. Čyučs Preiļos, N. Rancāna kr.

Reiz dzīvojis brālis vārdā Jānis ar divi māsām. Brālis aizbraucis uz mežu žagaros, bet kamēr lasījis žagarus, tikmēr 1ācis apēdis zirgu. Viņš apskata vezumu, redz, ka nav vairs zirga. tad paņem lāci, aizjūdz to, aizbrauc uz māju un ie1iek šo kūtī. Lācis tur&127; apēd divi govis.

Kur zirgs?" Māsa vaicā: "

"Zirgs kūtī."

Viena māsa aiziet uz kūti, redz : kūtī ir tikai lācis - nevienas govs, ne arī zirga.

Nu Jānis dodas ceļā, satiek tur velnu un saka : "Mīsim ar zābakiem."

Velns atbild, ka nemīšot. Tad Jānis noņem velnam jaunos zābakus, nosviež viņam savus vecos, uzauj velna zābakus kājā un iet tālāk. Ejot viņš sastop vīru, kam uz vienas rokas stāv viens kalns, uz otras otrs kalns.

Ko tu te gribi izdarīt?" " "

"Es gribu izzināt, cik kalni ir smagi. Iesim labāk abi kopā."

" Iet viņi abi tālāk un ierauga vīru, kas ar ūsām aiztura upes ūdeni. Abi gājēji aicina arī šo līdza un nu ceļo visi trīs kopā. Viņi nonāk tādā muižā, kur ir pilna kūts vēršu, bet neredz neviena cilvēka.

Pie tās muižas viņi atrod lielu dziļu alu un grib zināt, kas atrodas tai alā. Jānis nu aiziet ar Kalnusvērēju pēc liniem, ar ko virves vīt, bet Ūdensturētājs paliek mājā brokastis taisīt. Viņš nokauj vienu vērsi un liek to podā vārīt. Par to laiku atbrauc velns iebrauc pie istabas un sauc: "Izcel mani no kamanām!"

Ūdensturētājs izceļ, velns atkal saka : "Iecel mani istabā!" "Uzcel mani uz krāsns! "

Ūdensturētājs ieceļ, velns saka: "

Ūdensturētājs uzceļ, velns prasa : "Dod man palūkot, vai gaļa "

jau mīksta!

Kā nu velns tiek pie gaļas, tā šis tūlin aprij visu. Ūdensturētājs saskaistas un norauj velnu no krāsns, bet velns sagrābj šo cieši, pabāž zem mūŗa un aizbrauc pats uz savu alu.

Ūdensturētājs nu nokāva otru vērsi un lika to podā vārīt. Tai laikā atnāk Jānis ar otru biedru un vaicā: "Vai brokastis gatavas?"

"Tūlin būs gatavas."

Kad gaļa izvārījusies, tad paēd visi brokastis un iet atkal pie darba. Jānis ar Ūdensturētāju aiziet virves vīt, bet Kalnusvērējs paliek muižā pusdienu vārīt. Viņš nokauj vērsi, noplēš ādu un liek gaļu podā vārīt. Atbrauc atkal velns un liek, lai šo izcel no kamanām, ieceļ istabā un uzceļ uz krāsns, ko arī Kalnusvērējs visu izdara.

Tad velns prasa: "Dod man palūkot, vai gaļa mīksta."

Kā tik nu velnam pasniedz gaļu, tā viņš aprij tūlin visu. Kalnusvērējs nu sagrābj velnu aiz apkakles un nosviež viņu zemē, bet velns pabāž Kalnusvērēju zem mūŗa un aizbrauc pats uz savu alu.

Atsvabinājies no mūŗa, Kalnusvērējs nokauj atkal otru vērsi un sāk to vārīt. Atnāk Jānis ar biedru un vaicā: "Vai pusdiena gatava?"

"Tūlin būs gatava."

Visi trīs biedri paēd pusdienu un iet atkal pie darba. Šoreiz Jānis paliek vakariņas

vārīt, bet Kalnusvērējs ar Ūdensturētāju aiziet virves vīt. Jānim gaļu vārot,

piebrauc atkal velns un sauc : "Izcel mani no kamanām!"

" Jānis atbild: "Kas tu man tāds par kungu?"

Velns pats izkāpj no kamanām, pats arī ieiet istabā, Jānis viņam nepalīdz. Kad velns uzkāpa uz krāsns un ķērās pie gaļas, tad Jānis to sagrāba aiz apkakles un nosvieda zemē. Kad velns nu arī Jāni gribēja pabāzt &127;zem mūra, tad Jānis to piesita ar gaŗu naglu pie viena ozola. Tur nu velns tikmēr mocījās, kamēr izrāva ozolu ar visām saknēm un aizskrēja uz savu alu ar visu koku.

Atnāk abi biedri un prasa: "Vai vakariņas gatavas?" "Gatavas! Bet vai virves novijāt?"

"Novijām."' Tad uzliek gaļu galdā, sēstas pie galda un ēd. Paēduši iet pa tā pēdām, kur velns skrējis ar ozolu, un redz ka tas ielīdis lielajā alā. Biedri nospriež, ka Jānim jālaižas tai alā. Kad Jānis nolaižas alas dibenā, viņš redz ka viena meita tur šūpo velna bērnu. Meita saka: "Kur tu te esi ieradies? Velns tevi tūlin apēdīs. Labāk paslēpies, lai tevis nenorij."

Viņš prasa: "Kur lai es noslēpjos?" "Ielien šē tai skrīnē (šķirstā)!"

Līdz ko Jānis bija ielīdis skrīnē, atskrien velns un saka: "Kas te par cilvēka smaku?"

To teicis, viņš pacel skrīnes vāku un redz, ka skrīnē sēd cilvēks. Velns rauj Jāni no skrīnes laukā, bet Jānis sasit velnu un arī viņa bērnu gabalu gabaliem. Izglābto meitu viņš pieveda pie virvēm un lika to uzvilkt augšā.

Jānis pats paliek apakšā, iet tālāku un ierauga otrā istabā otru māsu šūpojam citu velna bērnu. Meita izbijusies saka: "Kā tu še tiki? Velns tevi tūliņ apēdīs. Labāk paslēpies kaut kur! Lien še piestā, lai tevis tūlin nenorij!"

Kad Jānis bija piestā ielīdis, ieskrien ve1ns m kliedz: "Kas te par cilvēka smaku?"

Tad viņš paskatās piestā, ierauga tur cilvēku sēdam un rauj to no piestas laukā. Jānis nu sasit velnu līdz ar viņa bērnu gabalu gabaliem. Otru māsu viņš atkal pieved pie virvēm un liek uzvilkt augšā.

Pats viņš ieiet trešā istabā, ierauga tur trešo māsu, kas šūpo trešo velna bērnu. Meita izbijusies saka: "Kā tu še tiki? Noslēpies pie laika, lai velns tevi tūlin ātrumā nenorij! Ieej tur tanī kaktā!"

Jānis noslēpjas kaktā, bet tūlin arī ieskrien velns un prasa : "Kas te par cilvēka smaku?'`

Velns paskatās kaktā, redz, ka tur stāv cilvēks un rauj to no kakta ārā. Jānis nu atkal sasit trešo velnu līdz ar viņa bērnu gabalu gabaliem.

Iet viņš tālāku un redz, ka tur vēl gul tas velns, kas pie ozola piesists. Velns &127;lūdzas: "Palaid mani vaļā, es tev došu veselu skrīni zelta."

Jānis palaida velnu vaļā, un ve1ns viņam izstāstīja: "Skrīne ar zeltu atrodas muižā zem paša sliekšņa."

Jānis pieved arī trešo meitu pie virvēm un dod ziņu, lai velk viņu augšā, bet nekas neve1k. Viņš nu pats izkāpj pa virvēm ārā un izvelk arī izglābto meitu. Tad apskatās un redz. ka šie jau lielā gabalā. Viņš dzenas tiem pakaļ, panāk, ieper viņus labi un saka, lai ejot uz māju.

Pats Jānis apprecē pēdējo meitu, atrod apsolīto šķirstu ar zeltu un dzīvo velna muižā laimīgi.

Piezīme. Šī pasaka bija uzrakstīta ar dažādiem trūkumiem, kādēļ bija vieglāki atstāstāma rakstu valodā. P. Š.