2. A. 301B. P. 5. .no P. Dankas, Raunā.

Vienam kalējam bīš dikti stiprs dēls. Ka viņš sitis ar lielo ēmuru uz laktas, tā visa lakta iegāsi zeme iekša. Vecais kalēš nu redzēš, ka tāds palīgs viņam par stipru, tādēļ sacīš dēlam.

lai labāk ejot kur citur pasaule laimi meklēt. Dēlam tāds padoms bīš pa prātam, viņš tik nu lūdzis, lai tēvs šim uzkaļot labu stipru ceļa kūiu.

Kalēš ņēmis vesalu birkavu dzelzs un uzkalis lielu smagru kūju. Bet dēls pārsviedis kūju ka sprungulīnu par smēdes jumtu un nosmādēš kūju par vieglu.

Tēvs vēl piekalis desmit podu dzelzs klāt, bet arī to dēls pārsviedis viegli par smēdes jumtu. Tad vecais kalēš piekalis kūjas galā vēl desmit podu tērauda. Dēls pasvaidīš kūju un sa cīš: "Vēl gan ir drusku par vieglu, bet varēs iztikt."

Dēls paņēmis savu kūju un aizgāš pasaulē. Gāš, gāš - pēdīgi ieraudzīš ceļmalā lielu vīru, kas rāvis lielus kokus ar vi sam saknēm no zemes laukā. Kalēja dēls tam uzsaucis: "Ko tu te niekojies? Iesim labāk abi kopa laimi meklēt."

Kokurāvēš apskatīš Kalēja dēlu ar viņa kūju un gāš arī tam līdza. Abi tālāku iedami, satikuši ceļmala citu vīru, kas ar krū tim kalnus gāzis. Kalēja dēls tam akar uzsaucis: „Ko tu te nie kojies ? Iesim labāk visi kopa laimi meklēt."

Kalnugāzēš apskatīš abus ceļa gājējus un gāš arī viņim līdza. Nu iet visi trīš kopā, ieiet lielā mežā un pēdīgi danāk pie lielas mājas. Mājā atrod galdus, krēslus, gultas — visu, kas tik mājā vajadzīgs, bet nav tik neviena cilvēka. Iziet pagalmā, tur ir liela kūts, gluži pilla ar lopim, lopi visi ir paēduši, bet arī tur ne redz neviena cilvēka.

Ceļa gājēji norunā palikt tai mājā par nakti. Kalēja dēls ar Kalnagāzēju vēl aiziet uz mežu apskatīties, vai tur kādi zvēri nedzīva, bet Kokurāvējam uzdod nokaut kādu vērsi un izvārīt labas vakarīnas.

Kokurāvēš arī nokaun vērsi, saliek galu liela poda un sāk tik vārīt. Tikko gaļa bīsi izvārīta, te ienācis mazs vecs vīrīc, tikai kādu pēdu garš, bet ar veselu asi garu bardu. Tas lūdzis, lai dodot šim ar' gaļu pasmeķēt. Kokurāvēš ar iedevis šim vienu gabalu gaļas. Mazais vīrīc nometis gaļas gabalu zeme un lūdzis, lai Kokurāvēš šim akar padodot galu, viņam esot tik netīšām nokritusi. Bet līdz ko Kokurāvēš noliecies zeme, mazais vīrīc uzlēcis šim mugura un sācis tik dauzīt. Labi sadauzījis lielu stiprenieku, viņš izēdis visu gaļu un aizgāš projām. Kokurāvēš pēc tāda pēriena palicis tik vāš, ka licies tūlin gultā.

Pēc kāda laika atnāk Kalējadēls ar Kalnugāzēju un prasa vakarīnas. Kokurāvēš nu meloš, ka viņam sakusi dikti galva sāpēt un tādēļ viņš neesot nekā izvārīš. Viņam bīš kauns stāstīt savim ceļa biedrim, ka mazais vīrīc viņu tā sapēris. Tā nu šoreiz visi palikuši bez gaļas.

0trā dienā Kalējadēls ar Kokurāvēju aizgāši uz mežu zvē rus medīt, bet Kalnugazeš palicis mājā vērsi kaut un galu vārīt. Bet Kalnugāzējam klājies akar gluži tāpat ka Kokurāvējam. Viņš ar' izmelojies ar galvas sāpēm.

Trešā diena Kalējadēls paliek mājā gaļu vārīt, bet Kalnu gāzēš ar Kokurāvēju aiziet meža medīt. Šie nu abi smej vie, ka tagad Kalēja dēls ar’ dabūšot pērienu.

Kalējadēlam gaļu varot, ienāk akar mazais vecīts_ un lūdz gaļu pasmēķēt. Dabūjis gaļas gabalu, šis to nomet zeme un lūdz, lai padodot. Kalējadēls tam uzsauc: "Ņem pats augša, kad ne maki rokas noturēt!"

Vecais nu paliek dusmīgs un sāks tūlin Kalējadēlu sist. Ka lējadēls sagrāb veci pie bārdas, aizvelk to pagalma pie; liela ozola un iedzen veča bardu ar lielu koka vadzi ozola plaisa. Tad Ka lējadēls griežas akar apakaļis un vara gluži mierīgi savas vaka rīnas. Atnāk Kalnugāzēš ar Kokarāvēju un doma, ka trešais biedrs nu ar' būšot vāš, bet nekā. Kalējadēls sagaida šos ar izvārītu vērša gaļu. Visi nu paēd vakarīnas un liekas gulēt.

Rīta Kalējadēls grib rādīt savim biedrim pie ozola piesisto mazo vīrīnu. Aiziet visi, skatās — nav vair ne ozola, ne mazā vīrīna. Nobraukta zeme vie palikusi, kur vecis gāš ar visu lielo ozolu. Šie nu iet visi pa pēdām pakaļā un danāk pie viena liela akmina, kur pēdas pazūd. Kalējadēls liek Kokurāvējam novelt to akminu, lei redzētu, kas tur apukšā. Kokurāvēš gan raunas ar visim spēkim, bet nevar akminu ne pakustināt. Nu ķeras Kal nugāzēš pie akmina klāt, tas gan drusku pakustināš, bet nevarēš novelt. Bet kā Kalējadēls licis rokas pie akmina, tā arī novēlis kā nieku.

Apukš akmina bīš liels dziļš caurums stāvu zemē iekšā. Nu visi runāši, ka veci vajgot rokā meklēt. Bet kā nu tikt viņam klāt? No kārklu klūgām nopinuši lielu grozu, no lūkim novijuši divas garas virves, tad iesēdināši Kokurāvēju groza un sākuši viņu laist ar virvēm dibina. Nolaists kādas asis zeme, tas jau sācis kliegt, lei velkot augša, nevarot izturēt.

Nu laidīsies Kalnugāzēš dibina veci pārmācīt. Tas nonācis jau labi dziļi zemē, bet ka palicis tumšs, tā arī šis sācis raustīt virves, lei velkot šo augša.

Jāsēstas vie akar Kalējadēlam groza un jālaižas alas dibena. Šis nebēda neka, nolaižas dibina; bet tur ir tik tumšs, ka neka ne var saredzēt. Viņš gramstās apkārt ar rokam, kamēr beidzot sagramsta lielas dzelzu duris. Lūka taisīt tas vaļa, bet nevar: duris aizslēgtas. Tad sper ar lielo kūju durīs, ka zibens vie no škīst — duris vaļā. Viņpus durim ir tūlin gaisma, viņš redz:

mazais vecis tur guļ vaidēdams ar visu ozolu. Viņš sit večam ar savu lielo kūju, un tas ir uz vietas pagalam.

Kalējadēls iet uz priekšu un redz, ka apukš zemes ir tāda pati pasaule, ka virs zemes. Viņš ieiet pa ceļu meža, kur pa ko kiem laižas visādi putni, bet tik nedzird nevienu dziedam. Tālāku iedams, viņš ierauga skaistu kapara pili priekša. Viņš aiziet uz pili ieiet iekša un pretī viņam nāk skaista jaunava sacīdama: "Kā tu te nāci? Kad mans vīrs nāks mājā, tas tevi tūlin nokaus." "Kas tad tu pati esi, un kā tu še tiki?"

"Es ešu ķernīna vecākā meita. Mani aizrāva vells ar trim galvām un atnesa šurpu."

Viņim runājot, dzird arī jau vellu nākam. Kalējadēls aiz slēpas aiz krāsns. Ienāk vells ar trim galvām un uzkliedz ķēr nīna meitai: „Kas te par kristīga cilvēka smaāku [smaku)?" "Tu pats, pa pasauli skriedams, būsi to smaku atnesis." Vells netic, sāk tikai ostīt un šukāt. Kā tik nu viņš danāk pie krāsns, tā Kalējadēls met šim ar savu kūju un visas trīs galvas nokrīt zemē kā spoles. Ķērnīna meita pateicas Kalēja dēlam par glābšanu un iedod tam kapara olu, lei apnesot to ap pili apkārt. Kalējadēls tā izdara un visa pils saiet tai ola. iekša. Viņš iebāž olu ķešā, pasaka ķērnīna meitai, lei turpat pagaidot, un aiziet pats tālāku.

Priekšā ir akar mežs, aiz meža spīd skaista sidraba pils. Kalējadēls aiziet uz pili, ieiet iekša un pretī viņam nāk skaista jaunava sacīdama: "Kā tu te nāci? Kad mans vīrs atnāks, tas tevi tūlin nokaus." "Kas tad tu pati esi, un ka tu še tiki?" "Es ešu ķērnīna vidējā meita. Papriekšu pazuda mana ve cākā māsa. Tad mani aizrāva vells ar sešām galvām un atnesa šurpu."

Viņiem runājot dzird arī jau zemi rībam un vellu nākam. Kalējadēls aizslēpas aiz krāsns. Ienāk vells ar sešām galvām un uzkliedz ķēniņa meitai: "Kas te par kristīga cilvēka smaāku?"

"Tu pats, pa pasauli skriedams, būsi to smaku atnesis." Vells netic un sāk tikai ostīt un šukāt. Ka tik nu vells da nāk pie krāsns, tā Kalējadēls met reiz ar kūju — noskrien trīs galvas, met otrreiz ar kūju — noskrien trīs galvas — un vells pagalam. Ķērnīna meita pateicas Kalējadēlam par glābšanu un iedod tam sidraba olu, lei apnesot to ap pili apkāsrt. Kalēja dēls tā izdara un visa sidraba pils saiet tai ola iekša. Viņš iebāž sidraba olu ķešā, pasaka ķernīna meitai, lei turpat pa gaidot. un aiziet pats tālāku.

Aiz sidraba pils ir akar mežs, aiz meža mirdz ļoti skaista zelta pils. Kalējadēls aiziet uz zelta pili, ieiet iekša un pretī viņam nāk visskaistākā jaunava sacīdama: „Kā tu nāci? Mans vīrs ir vells ar divpadsmit galvām. Kad viņš nāks mājā, viņš tevi tūlin nokaus." "Kas tad tu pati esi, un ka tu še tiki?" "Es ešu ķērnīna jaunākā meita. Pa priekšu pazuda ma nas vecākās māsas. Tad mani aizrāva šis vells un atnesa šurpu."

„Es gribu tevi no viņa atpestīt. Man no vellim nav bailes." "Tad tev ir jādzer stipruma zāles. Še pie durim pa labi roki ir viens spainis stipruma zaļu, bet pa kreisi ir otrs spainis nestipruma zāļu. Sadzeries tu stipruma zāles un noliec to spaini kreisa puse, bet otru spaini ar nestipruma zālēm laba puse."

Tikko Kalējadēls bija pārmainījis zāļu spaiņus, kad jau zeme sāk rībēt un dimdēt un iešaunas vells ar lielu baļķi par plecim. Ieraudzījis Kalējadelu, vells tūlin ķer spaini no labās puses un tik sāk dzert. Kalējadēls par to laiku labi sadzeras no otra spaiņa kreisa puse. Padzēries vells uzbļaun Kalējadēlam: "Kā tu drīkstēji te nākt? Nu tev jāmirst!"

Tad vells sita ar savu baļķi Kalējadēlam par galvu un iedzina viņu līdz ceļa galim zemē. Nu sita Kalējadēls vellam ar savu kūju un ietrieca to līdz vidum zemē. 0trreiz sitot, vells iedzina Kalējadēlu līdz vidum zeme; bet Kalējadēla otrs gā ziens satrieca vellu līdz kaklam zeme. Vells nu vair nevarēja kustēties un Kalējadēls nosita viņam visas divpadsmit galvas.

To redzēdama, ķernīna meita krīt Kalējadēlam ap kaklu un pateicas par glābšanu. Tad viņa iedod tam zelta olu un saka, lei apnesot to ap pili apkārt. Kalējadēls tā izdara un visa skai stā zelta pils nu saiet tai ola.

Nu sanāk visas trīs ķemīna meitas kopa un ir priecīgas, ka ir izglābtas no vellim. Kalējadēls aizved viņas pie groza un abi stiprinieki izceļ viņas vienu pēc citas no zemes apukšas lauka. Pienāk kārta pašam Kalējadēlam sēsties grozā; bet viņš lāgā neuzticas savim biedrim un ieliek tur papriekšu vienu ak minu, lei redzētu, vai tie to vilks augša. Tie velk, velk tādu gabalu, bet tad laiž virves vaļā, un grozs nu nonāk ar akminu un visam virvēm alas dibinā.

Kalnugāzēš ar Kokurāvēju doma, ka Kalējadēls ir krizdams nosities, un piespiež ķērnīna meitas zvērēt, lei tās stāsta tēvam, ka šie abi esot viņu glābēji. Tā ar' notiek um vecais ķēnīc apsola divas meitas glābējim par sievām. Meitas saka, ka prieks gada laika viņas vēl negrib precēties.

Kalējadēls paliek zemes apukšā, staigā šurpu un turpu un nezina, ko darīt, ko iesākt. Staigādams viņš ieiet viena lielā mežā un ierauga tur koka gala dikti lielu ērgļa pērkli. Viņš uz kāp tai koka un redz, kā ērglēni ir gan dikti lieli, bet vēl gluži jauni. Pašu laiku nāk šņākdams augšā liels mells mākonis, un Kalējadēlam ir žēl, ka lietus vai krusa nenosit mazos putnēnus, Viņš pārklāj lielo pērkli ar savu mērteļu. Pēc maza brītīna uznāk liela krusa, bet ērglēni ir labi pasargāti. Kad krusa ir pārgājusi, tad atlaižas liels, liels ērglis un priecājas, ka bērni laimīgi izglābti. Vecais ērglis prasa Kalējadēlam: "Kādu dā vānu nu tu vēlies par savu labo darbu?"

Kalējadēls atbild: "Es nevēlos nekādas dāvānas, bet gri bētu tikai akar virs zemes tikt."

Ērglis saka: "Es tevi varētu gan aiznest virs zemes, bet ceļš ir dikti dēls un tev vajadzētu daudz barības līdza ņemt. No kaun trīs vella vēršus, sacērt tos mazos gabalos un saber visu galu liela maisa. Katrureiz, kad es galvu griezu apakaļis, svied man vienu gaļas gabalu mute, lei es laizdamies nenokustu."

Kalējadēls sagādā gaļu un maisu, sēstas ērgļam mugurā un nu laižas projām pairi par lielu jūru. Ērglis laižas vienu dienu, laižas otru dienu un treša diena jau var redzēt krasta malu. Tūlu pie paša krasta ērglis vēl griež galvu apakaļis, bet Kalēja dēlam nav vair gaļas ko dot. Ērglis jau sāk pagurt un slīkt uz: zemi. Tad Kalējadēls nogriež sev kājai ikrus, iesviež tos putnam knāpī, un nu ērglis to nones laimīgi mala. Krastmalā ērglis prasa, kas tā par gaļu bīsi, ko viņš pēdīgo reizi devis? Kalējadēls saka, ka tie bīši viņa paša kājas ikri. Tad ērglis iz spļāvis ikrus lauka, pielicis pie kājas klāt, un ikri ar' tūlin pie dzijuši.

Kalējadēls nu bīš nonests tālā, tālā zeme, un ilgi, ilgi viņam bīš jāceļo, kamēr nonācis tā ķērnīna zemē, kam viņš izglābis meitas. Ķemīna pilī viņš nonācis taisni tas dienas rīta, kad Kal nugāzēš ar Kokurāvēju jau vīkšušies uz kāzām. Kalējadēls gāš pie ķērnīna un stastīš, ka viņš esot meitas izglābis. Ķērnīc ne grib ticēt un sauc visas trīs meitas, Kalnugāzēju un Kokurāvēju uz tiesu. Kalnugāzēš ar Kokurāvēju pastāv pie sava, bet jau nākā ķērnīna meita krīt Kalējadēlam ap kaklu un apgalvo, ka tas esot viņu glābēš. Tad Kalējadēls paņem trīs dāvātās olas, noliek tās pils pagalmā un nu tur izceļas trīs skaistas pilis. ka para, sidraba un zelta. Ķērnīc nu skaidri redz, kam taisnība, un Kalnugazēš ar Kokurāvēju ar' vair nevar liegties. Ķērnīc nu grib blēžus bargi sodīt, bet Kalējadēls lūdzas, lai viņiem pie dodot. Pietikšot jau ar to vie, ka tos pavadīšot ar suņa godu. Abi stiprinieki nu aizmūk, ne apakaļis neskaitīdamies.

Kalējadēls nu apprecē ķērnīna jaunāko meitu, nodzer lie liskas kāzas un dzīvo laimīgi.