3. A. 301A. D. Ķirsteinis Kr. Misā. LP, III, 44 var.

Kāds kalējs audzinājis ļoti stipru dēlu. Dēls, liels ticis, nokalis divdesmit podu smagu milnu un gājis vienam ķēniņam trīs meitas meklēt, kuŗas velns esot nozadzis. Uz ceļa dēls saticis divus kaŗa vīrus un pieņēmis tos par palīgiem. Trešā diena atraduši sapuvušu celmu. Dēls licis ar milnu celmam - celms iziris smalkās drostalās, aizsprāgdams uz visām pusēm. Bet apakš celma bijis dziļš caurums. Pa šo caurumu dēls nolaidies lejup un atradis lielus dzelzs vārtus. Nu licis ar milnu pa vārtiem, kamēr sašķīduši. Aiz vārtiem gadījusies vecākā ķēniņa meita.; tā teikusi: "Vai, kur tu ienāci! Pārnāks velns, tas tevi vārīs darvas katlā!"

Un kamēr šie runājuši, velns gadījies ar trim galvām, uz saukdams dēlam, lai tūlin

kāpjot darvas katlā. Bet dēls teicis : "Rādi man, kā jākāpj, tad kāpšu!"

" Velns atgriezis muguru un rādījis; bet dēls devis ar milnu velnam pa pakausi un iegāzis to darvas katlā., lai vārās.

Otrā dienā dēls atradis citas dzelzs durvis. Aiz tām bijusi otra ķēniņa meita. Šī tāpat brīnījusies: "`Vai, kur tu ienāci! Pārnāks velns, tas tevi vārīs darvas katlā!

Drīzi arī pārradies velns ar sešām galvām un pavēlējis, tai svešnieks kāpjot katlā. Bet dēls teicis: "Parādi, kā jākāpj, tad kāpšu!"

Velns rādījis; bet dēls licis ar milnu un iegrūdis sešgalvi katlā.

Trešā dienā dēls atradis citas durvis. Aiz tām bijusi trešā, jaunākā, ķēniņa meita. Šī dēlam ļoti patikusi. Abi jaunie [audis sākuši tērzēt. Bet pa to laiku pārnācis deviņgalvis un uzsaucis dēlam : "Kāp katlā, lai varu tevi par darvu izvārīt.

Dēls teicis: "Kāpšu gan: tik parādi, kā jākāpj!"

Velns rādījis; bet dēls licis deviņgalvim no pakausi un iegrūdis to daŗvas katlā. Krītot, velnam izsprāgusi stabulīte. Šo stabulīti dēls iebāzis kabatā un tad paņēmis visas trīs meitas, lai steigtos pie cauruma. Tur nonācis, dēls devis zīmi saviem palīgiem, lai velk augša. Papriekšu uzvilktas tās meitas ; beidzot devis zīmi, lai velk arī viņu augšā, bet kaŗa viri atstājuši dēlu apakšzemē. Dēls iesākumā nezinājis, ko nu darīt, ko nedarīt. Te atminējies stabulītes. Sācis pūst Un nu uzreiz sanākuši milzum daudz vīriņu. Tie izveduši dēlu virszemē un palaiduši lielā klajumā. Tomēr posts, kā posts! Nezinājis mājas atrast. Bēdīgs tas nosēdies uz cinīša un sācis pārdomāt, uz kuru pusi īsti griezties. 'Te --- kur gadījies, kur ne --- piestājies vecs vīriņš apprasīdamies, kādēļ tāds bēdīgs esot? Dēls izstāstījis galu no gala. Vīriņš nu parādījis ceļu uz ķēniņa pili. Dēls pārnācis pie ķēniņa un apsūdzējis abus kaŗa vīrus, ka tie tīšā prātā nevilkuši viņu augšā. Bet kaŗa vīri atvainojušies, ka netīšu rokas pasprukušas vaļām un virve nokritusi apakšzemē. Ķēniņš to ticējis un tādēļ atdevis dēlam savu jaunāko meitu par sievu un abiem kaŗa vīriem tās vecākās.

Piezīme. Vēl cits variants, arī no Kr. Misas, nobeidzās tā: Kad dēls pārnācis no apakšzemes atpakaļ, tad ķēniņš vairāk ticējis kara vīriem nekā ' dēlam un nedevis viņam savu jaunāko meitu. Dusmās dēls sagrābis ķēniņa pi1i un apgriezis augšpēdu: jumtu uz zemi, pamatu uz augšu. Nu ķēniņš sabaidījies un tūlin atdevis dēlam jaunāko meitu.