4. A. 3O1A. Māturu Atis Mežotnē. LP, VI, 115, 9. AŠ, II. 86z.

Vienreiz dzīvojis kalējs, kuram bijis ļoti stiprs dēls. Kādreiz dēls vēlējies pasauli redzēt un tādēļ licis tēvam nokalt 20 pudu smagu ceļa nūju, ko līdz ņemt pa pasauli. Tēvs nokalis. Bet dēls sviedis nūju gaisā un atradis, ka 20 pudi vēl par vieglu. Lai liekot vēl 10 klāt! Nokalis 30 pudu smagu. Bet dēls sviedis un atradis, ka nūja vēl par vieglu. Lai kaļot 50 pudu smagu’ Nokalis 50 pudu smagu un tad tā bijusi gan pašu -laiku.

Kalēja dēls, pa pasauli staigādams, iegājis viena ķēniņa pilī. Un tam pašam ķēniņam bijušas nozagtas pa nakti visas trīs meitas. ķēniņš gan izsolījies meitas par sievām atdot, kas atrastu, bet lai meklē, kur grib - neviens nezinājis atrast.

Te nu par laimi atnācis stiprais kalēja dēls un tas solījies meitas uzmeklēt, ja viņam jaunāko atdotu par sievu. Labi ķēniņš pilnā mierā; vēl iedevis savus divi sulaiņus līdz, un lai nu pa trim rauga meklēt.

Kalēja dēls ar sulaiņiem gājis, gājis ---- beidzot lielā mežā apmaldījies. Bet turpat meža vidū maldīdamies ieraudzījis lielu lielu akmeni. Sācis, pa gaŗam laikam darbodamies, akmeni kustināt. Un kas par brīnumiem? Atradis apakš akmeņa lielu alu stāvus zemē iekšā. Tūlin pavēlējis sulaiņiem no sloknēm nopīt grozu un gaŗu gaŗu virvi. Šinī grozā &127;kalēja dēls tad iesēdies un ar virvi nolaidies alas dibinā.

Tur atradis lielas stipras durvis ar stieņiem notaisītas un nostiprinātas, tā ka plikām rokām nekā darīt. Ko nu? Sācis ar savu ceļa nūju durvis plosīt un izgāzis itin ātri. Bet viņpus durvim bijusi jauka, izpušķota istaba un tur viena sieviete sēdējusi lielā zofājā. Līdz ko nu tā ieraudzījusi kalēja dēlu, ta iesaukusies: "Vai Dieviņ! kur jūs esat ienākuši! Pārnāks mans vīrs ar sešām galvām, tas jūs ar pirkstiem vien saspiedīs."

"Nekas!" kalēja dēls atteicis, "es paslēpšos aizkrāsnī." Tikko viņš ar savu nūju bija paslēpies, te arī sešgalvis

istabā: "Kas še bijis? Es saožu svešu smaku." "Nekas nav bijis," sieviete atteikusi.

Bet velns nelicies mierā, sācis visas malas jaukt. Te kalēja dēls izsprucis no aizkrāsnes ar lielo nūju un nositis sešgalvi.

Nu kalēja dēls gājis drusku tālāk un atradis atkal citas durvis, vēl vairāk nostienētas. Tās arī uz1auzis un tur tanī istabā ieraudzījis citu sievieti. Tā tāpat runājusi: "Vai Dieviņ! kur jūs esat ienākuši! Pārnāks mans vīrs ar deviņām galvām, tas jūs ar pirkstiem vien saspiedīs."

Bet kalēja dēls paslēpies aizkrāsnī un nositis arī deviņgalvi. Nu gājis tālāk to atradis

vēl trešās durvis. Ielauzis tās, tur bijusi istaba vienā dimantā un uz zofāja sēdējusi

jauna, daiļa sieviete. Tā viņam brīnum patikusi. Bet sieviete teikusi: "Vai Dieviņ!

kur jūs esat ienākuši! Pārnāks mans vīrs ar div padsmit galvām, tas jūs ar vienu pirkstu

caur sienu izsitīs."

"Nu, nu, nekas nekaitēs," kalēja dēls atbildējis.

Bet tikko tos vārdus arī bij izteicis, te divpadsmitgalvis iekšā un liels liels baļķis tam vēl bijis uz pleca.

"Ko tu te meklē, nelga?"

Nu sāka kauties briesmīgā mērā. Papriekšu velns krāva ar baļķa kalēja dēlam pa galvu, ka šis uz reizi iestiga līdz ceļiem zemē; bet kalēja dēls ar smago nūju sita velnam pretim, arī pa galvu, un iedzina viņu arī līdz ceļiem zemē. Tagad velns 1ika otrreiz kalēja dēlam un iedzina viņu līdz jostas vietai zemē; bet kalēja dēls viņu arī tikpat dziļi ietrieca. Vēl velns gribēja trešo reizi baļķi izcelt; bet kamēr šis tur iztaisījās, kalēja dē1s aši, ar rokām pret zemi atspiedies, izkāpa no zemes un iekrāva pirmais velnam pa pauri. Tagad, zināms, šis trieciens sadzina velnu stāvu zemē - viņš nobeidzās.

Kalēja dēls nu sasēdināja meitas grozā un lika sulaiņiem augšā vi1kt. Sulaiņi, blēži, uzvilka meitas, bet ka1ēja dēlu tīšām atstāja apakšā, jo otrreiz vairs grozu nelaida atpakaļ.

Tādās sprukās kalēja dēls ilgi nebija bijis. Kā nu ārā tikt? ‘Tomēr vai smejies, vai raudi: pašam jārauga palīdzēties, citas zāles nav. Un tā nu viņš tur staigā un staigā - beidzot tai dimanta. istabā, kur tā jaunākā meita sēdējusi. ieraudzīs vienu 1ādīti. Uzlauž lādīti, atron stabulīti dibinā noglabātu. Viņš domā: "Kas tā par tādu stabulīti? - Jārauga stabulēt."

Pastabulē - ak tu žēlīgais! Sāk tikai rasties velnu, sāk rasties - pienāk pilna istaba, ka ne apgriezties, un visi to vien daudzina: ,,Lūdzu, ķēniņa kungs, lūdzu, ko jūs pavēlēsit?"

"Ko nu pavēlēt? Gribēju virs zemes apakš saules tikt." 1’ūdaj velni saklupa kalēja dēlam kā skudras apkārt un uz

rokām vien iznesa no alas taī pašā vietā, kur akmeni bija novēlis, bet tad atkal visi pazuda.

Labi - tas nu tas.

Bet par visu to laiku abi sulaiņi ar izpestītām meitām sen jau bija mājā pie ķēniņa un tā kā rītdienu jau svinēs kāzas, apņems tās abas vecākās ķēniņa meitas par to, ka esot izglābuši un atraduši. Viņi, blēži, ceļā ar varu uzspieduši arī meitām tēva priekšā melot, solīdamies citādi visas trīs nomaitāt, ja taisnību sacīšot.

Un tā nu rītu pie dienas šie abi blēži taisījās uz godībām.

Te - kad tevi! - tai vakarā iepriekš pārronas kalēja dēls un nu taujās, kas tikai tās par godībām esot, ko te rīkojat? Ķēniņš atsaka: tā un tā - sulaiņi atrada manas meitas, nu jāatdod par sievām.

"Kas tie par atradējiem?!" kalēja dēls atbļauj pretim, "es tās atradu un neviens cits. Tie diedelnieki apmelojuši mani vēl, tur alā atstādami.`°

Bet ķēniņš netic, sit viņu nost. Kā nu varot tik nelabi domāt? Viņš savus sulaiņus gadiem jau gan labāki pazīšot.

Tas kalēja dēlam bija par daudz. Ātrās dusmās tagad sapīka ir uz pašu ķēniņu, un viņam spītēdams, satvēra ķēniņa pili aiz stūŗa un iesniedza līdz pusei zemē. Ķēniņš redzēja - labi vairs nebūs: lai izceļot pili atpakaļ, tad ticēšot viņam! Kalēja dē1s izcēla pili kā bijusi. Bet to padarījis, ķēniņš vairs neticēja atkal. Nu kalēja dēls vēl vairāk sapīka un iespieda pili pa lielai pusei zemē. Ķēniņš sacīja: "Ja tu ir tagad izcelsi pili, tad, nudien, tev ticēšu."

Un viens paņēmiens kalēja dēlam - pils atkal laukā.

Tagad ķēniņš saņēma rokas izbrīnējies: "Nu es ticu gan, ka tikai tu varēji velnus pārvārēt un manas meitas izglābt; ko šie knišļi jau nespēj ne tavu nūju cilāt, kur nu vēl ar velniem kauties! Lai notiek, ņem manu jaunāko meitu par sievu, bet tos divus b1ēžus es nosodīšu."