5. A. 301A. D. Ozoliņš, Jaun-Rozē, Brīvzemnieka kr. - LP, VI, 115, 1. A&127;, II, 86 u.

Kādam kalējam bija ļoti stiprs dēls. Tas esot vēlējies, lai viņam kaļot vāzu (nūju) no 5 podiem dzelzs un 6 podiem tērauda. Labi. Kad vāza bijusi gatava, tad teicis, ka tā pa&127;- vieglu esot. Nu pielicis vēl 5 podi dzelzs un seši tērauda; bet Stiprais vāzu vēl smādējis, ka viegla esot, tomēr pietikt jau varot. Nu viņš, vāzu paņēmis, aizgāja pa pasau1i, darba meklēdams. Gāja, gāja beidzot iegāja vienā ķēniņa pilī: vai esot darba? Ķēniņš sacīja, ka viņam trīs meitas esot zudušas, lai uzmeklējot tās!

Labi. Stiprais paņēma divi zaldātus līdz un tad visi trīs kopā nogāja pie viena celma. Stiprais nu uzsita ar savu vāzu celmam, tad celms novēlās un tie ieraudzīja lielu alu. Stiprais kalēja dēls sacīja, lai laižot viņu alā. Labi. Zaldāti savija virvi no klūdziņām un ielaida viņu iekšā.

[Stiprais nonāk alas dibenā, redz tur aizslēgtas durvis priekšā un atsit tās ar savu vāzu vaļā.]

Un pa durvim iegājis, tas ietika pie pirmās ķēniņa meitas. Meita sacīja: "Kas tevi te ielaidis? Vai tu nezini, ka mans vīrs ir pats velns? Kad tas tevi sastaps, tevi iemetīs darvas katlā un izvārīs!"

Tiklīdz, ka velna sieva to bija izrunājusi, velns ienāca, sacīdams:

"Kāp tūlīt katlā!"

Bet Stiprais teica: "Es nezinu, kā to dara - stāsti un rādi man!"

Nu velns rādīja, kā vajagot kāpt. Bet tikko rādīja - Stiprais ar vāzu iegrūda pašu velnu darvas katlā, kur tas arī tūlīt nobeidzās un pirmā ķēniņa meita jau bija izglābta.

Nu Stiprais gāja pie otras ķēniņa meitas. Tā arī viņu bie dināja tāpat kā pirmā.

Un nu tas velns ienāca ar lielu bomu rokā , iesisdams kalēja dēlam ar to pa pleciem, ka tas līdz ceļa galiem iegāja zemē. Bet nu arī Stiprais ar, vāzu sita velnam un iesita to līdz vēderam zemē. Tagad velns sita otrreiz un iesita Stipro līdz vēderam ; bet kā Stiprais arī sita otrreiz, tā velns līdz kaklam zemē. Vēl vienu sitienu Stiprais deva velnam ar vāzu un tad tas bija beigts. Nu bija izglābta arī otra meita.

Beidzot Stiprais nogāja pie trešās ķēniņa meitas. Un kad nu šis velns ienāca, tad tas pacēla grīdu un teica uz Stipro: "Lien apakš grīdas!"

Stiprais atteica: "Parādi man!"

Velns rādīja, bet Stiprais pabāza pašu velnu apakš grīdas un izglāba arī trešo ķēniņa meitu.

Nu Stiprais aizgāja pie cauruma un sauca zaldātiem, lai velkot viņus ārā! Zaldāti ķēniņa meitas gan uzvi1ka, bet Stipro ne. Tad Stiprais dusmās apvilka velna svārkus un papūta velna stabuli. Tūlīt visi velna gari sanāca: "Ko, kungs, gribi?"

"Ko gribu? Gribu virs zemes, apakš debess tikt!"

Un to izteicis, Stiprais uz reizi atradies lielā klajumā, kur neviena cilvēka nebija. Beidzot taču viens vecītis atnācis un iedeva ābolus, sacīdams: "Griezi to vienu ābolu pušu, tad no viņa izcelsies jūra! Peldi 4 dienas pa to jūŗu, un ja peldēdams nokūsti, tad

iemet otru ābolu ūdenī - tūlīt tur izcelsies māja, kur varēsi atpūsties. Bet mājā būs zobins; ja to zobinu vari pacelt, tad uz reizi desmitkārt stiprāks paliksi."

Stiprais tā darīja, kā vecītis bij mācījis, un pārpeldēja par sešām dienām mājā pie savējiem. Ķēniņš par to, ka bija izglābis viņa meitas, atdeva jaunāko meitu viņam par sievu un no tā laika Stiprais dzīvo laimīgi.