1. A. 301B. J. Trejs Ēķengrāvē. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 19. AŠ, II, 88 a.

Senuok dzeivāja vīns kalējs ar savu sīvu. Viņi beja vaci, bet bārnu nabeja. Tad tis kalējs nūka1a vīnu mozu bērniņu nū dzelža un īlika klētī: tur bouškūt iz juo kū paskateitīs. Un viņš nūsauce tū bārnu par dzelža Mārtiņu.

Reitā aizguoja kalējīne klēti atslēgt. Kad šei slādzuote, tad klētī vīns puesīts soks: "Slēdz, slēdz - man jou solt!"

Kalējīne nūsabeidusēs aizskrēje iz ustuba. Bet tis dzelža bārns beja palics par nakti por tuodu pošu bārnu, kuo citi bārni, un izaudzis par krītnu tēviņu un bez gola stipris.

Kad kalējs guoja iz klēti, tad atrada, ka Mārtiņš tur vidā beja. Neu viņi aizguoja iz ustuba un kalējs beja bez gola prīceigs, ka šam dāls asūt. Bet dzelža Mārtiņš teice iz; sava tāva: "Kū ta mēs te treis dareisim? Nūpierc dzelzi, simtu sešdesmit un seši bierkavi, un nūkal man spīķi!"

Bet kalējs dūmāva, ka dzelža Mārtiņam pītikšūt desmit bi&127;rkavu, un jēma nūkala spīķi nū desmit bierkavu. Bet dzelža Mārtiņš pajēme tū spīķi nū desmit bierkavi dzelža un aptina sev ap rūku kuo siksniņu: "Te jou man tik tuoda siksniņa, ar kū sasajūst!" Neu kalējs nūkala nū simtu sešdesmit sešim bierkavim. Dzelža Mārtiņš tū pajēms, izsvīda auški gaisā, ka tikkū varēja saredzēt. Kad tis spīķis nuoce iz zemi, tad tik dziļi saskrēja zemēs, ka tikai moziņš goliņš palika uorā. Bet dzelža Mārtiņš, saķērs ar vīnu rūku, izruove nū zemes uorā. Šitis tad šam tik i asūt pa ināram, ar tū šis vars īt reizūt. Un aizguoja arī. Guoja, guoja -satika mežiņā vīnu tēviņu. Dzelža Mārtiņš touleit jū sveicināva un prasēja: "Draugs, kur tu īsi?"

Bet tis tēviņš izapoutēs bez gala lapnis ttrt īsuoka dzelža Mārtiņa izsmit : "Kas tu tuods esi, ka tu mani tuo dreiksti izrunuot? Es asu Kolnuguozējs, un kas tad tu tuods kaķis?"

"Naasu, vis tuods kaķis, kuo tu dūmuo; ja tu esi tik stipris, tad pacel munai vāzdai vīnu goltt!"

Kolnuguozējs cēle, cēle, bet navārēja pacelt.

Neu viņi guoja tuoluok un daguoja pī vīna kolna, kur klāt leijā beja ezeriņš. Dzelža Mārtiņš teice : "Kad tu esi tik stiprs, tad īguoz tū kolnu ezeriņā!"

Kolnuguozējs īsakosa kolnā un opguoze. Tis kolns īkrita ezeriņā un Kolnuguozējs ar rūkuom nūleidzināva. Tad viņi neu guoja tuoluok un satika vēl vīnu tēviņu. Tis beja Ūzūlguozējs. Dzelža Mārtiņš jū sveicināva; bet tis, bez gola lapnis, īsuoka obus izsmīt: "Kas jous par tuodim kaķim esīt? Es jums varu ar vīnu knipi nūsist; es varu ūzūlus apguost, bet jous tik tuodi couku goni."

Neu dzelža Mārtiņš svīde savu vāzdu zemē un teice : "Kad tu tik stipris esi, pacel munu vāzdu."

Ūzūlguozējs cēle, cēle, bet navarēja ni pakustinuot. Bet dzelža Mārtiņš, pajēms kuo spolvu, izsvīda iz placim.

Tad viyi guoja vusi treis tuolu.ok un d.guoja pī vīna treis toukstūši godi vaca ūzūla. Dzelža Mārtiņš teice iz Ūzūluguozīrja : "Paruodi savu spāku un apguoz šitū ūzūļu!"

Ūzūluguozējs īleida zam saknēm un apguoze tū ūzūlu. T ad vir&127;i daguoja pī vīna kolna, kur vīna ola beja. Dz&127;elža Mārtiņš lika Ūzūluguozējam leist taī olā; bet tis naleida. Tad lika Kolnuguozējam leist; bet tis ar naleida. Neu pajēme dzelža Mārtiņš savu vāzdu un leida vidā; Kolnuguozējs ar Ūzūluguozēju ar leida pakaļ.

Un tur beja smuka pils ar vīnu stalli. Tai stallī beja 166 vērši. Viņi puorgulēja par nakti tai pilī. Reitā guoja dzelža Mārtiņš ar Kolnuguozēju spacīrēt un atstuoja Ūzūluguozēju muojuos, lai izvuorej vinu vērsi, kū vakariņuos apēst. Labi. Vērsi nūkavs, īlika kotlā vuoreit. Jou boutu gaļa dreiž gatava bejuse, kad nuoce lels tēviņš ar misiņa buorzdu, ar tuodini kuošim, kur 166 bierkavi sver, un ta vēl pī vīna gola bej dokuors sīna skaudzi un ūtrā golā oudiņa

vuoti vēršim. Tēviņš, iguojs stallī, suoka vēršus skaiteit: "Vīns, pīci, astuņi, desmit -- vīna troukst!"

V ēŗšus pabarāvs, tis guoja iz pili un, Ūzūluguozēju pī kotla atrads, praseija,

lai šam dūdūt biški gaļas. Ūzūlūguozējs nadeve. "Tad ļaun man tik vīnu muti

nū tuos zupas strēbt, tad man pītiks," tēviņš teice. Tas bejs valns.

Ūzūluguozējs atļuove. Un tis Misiņbuorzds ar vīnu vilcīni izdzēre zupu ar vusu gaju un a.izguoja prūjuom. Uzūluguozējs neu lika ūtru vērsi pī zemes un vuoreija otkin. Vēl nabej vērss izvuorējs, kad dzelža Mārtiņš ar Kolnuguozēju atnuoce un īsuoka buortīs, ka navars tik ilgi gaļas izvuoreit. Bet Ūzūluguozējs nateice nikū, kas šam asūt nūticis.

Reitā guoja dzelža Mārtiņš ar Ūzūluguozēju spacīrēt un Kolnuguozēju atstuoja ga]as vuoreit. Kolnuguozējs nūkava vērsi un vuoreija. Otkin neu nuoce tis tēviņš ar oudiņa vuoti un sīna skaudzi un ar vara reiksteiti aiz jūstas aizbuoztu. lyuojs stallī viņš skaiteija vēršus: "Vīņs, pīci, astuņi, desmit - treiju troukst."

Vēršus pabarāvs, guoja iz pili un praseija Kolnuguozējam, lai šam dūdūt gaļas! Kolnuguozējs galas nadeve, bet zupu atiuove strēbt. Valns jēme, izstrēbe reizē gaļu, zupu un aizgouja. Neu Kolnuguozējs kava ūtru vērsi un lika vuoreit.

Dzelža Mārtiņš ar Ūzūluguozēju atnuoce, bet vēl gaļa nabeja izvuorējuse; bet Koļņuguozējs nateice viņim, kas bej nūticis. Reitā guoja Kolnuguozējs ar Uzūluguozēju spacirēt un dzelža

Mārtiņš palika par pavuoru. Ko1nuguozējs ar Ūzūluguozēju zināva gon, kuo jīm obim guojs, bet nateica vīns uz ūtra nikuo.

Dzelža Mārtiņš izmeklēja tū traknuokū vērsi, un nūkavs, triī&127;deirāvs, lika vuoreit. Ap pusdīnu nuoce Misiņbuorzds ar sīna skaudzi un oudiņa vuoti. Stallī īguojs, īsuoka vēršus skaiteit: "Treis, pīci, āstoņi, desmit - pīcu troukst."

Vēršus pabarāws, guoja iz pili un dzelža Mārtiņam praseija gaļas. Dzelža Mārtiņš atteice, ka nadūškis.

Bouškūt dūt zupas? Nadūškis!

Tas i tis valns šam ar tū vara reiksteiti žmijks! par muguru, tuo ka dzelža Mārtiņam touleit šoula (šūla) par muguru atsaroduse. Bet dzelža Mārtiņš, paķērs savu vāzdu, saklīdze: "Voi tu dūtnuo ar mani kuo ar bārnu spēlēt? Pagaid, es tev gon paruodeišu!"

'I'is valns touleit deve prūiuom bēgt, bet dze1ža Mārtiņš pakaļ un panuoce pī vīnas b&127;a&127;ķu gubas, un sagruobs valnam aiz apkakles, īšķēle vīnu baļķi, un va&127;lna nogus ībuozs, sadzine ar ķei]im ciši, lai stuov.

Kad Kolnuguozējs ar Ūzūlguozēju atnuoce, tad jou šam bej gaļa iz golda izlikta un viņš teice : "Are, kuo es varu galu uotri izvuoreit."

Reitā lika dzelža Mārtiņš saloseit visus striķus, cik tik jira īšūt putnu ķert. Šī obi sameklēja striķus un dzelža Mārtiņš, pajēms sovu vāzdu, guoja iz tuom baļķēm. Bet valns ar visu baļķi bej aizguojs prūjuom.

Viņi neu guoja pa pāduom pakai un daguoja pī vīna cauruma, tur bej elne. Valns nabej varējs ar visu balķi īleist un beja īsasprīdīs un tū baļķi puorlauzs un tik ar pusi izskrējs vidā. Dzelža Mārtiņš lika sasīt striķus citus pī cita un lai Ūzūluguozējs laižīs vidā, bet viņš nasalaide. Tad like Kolnuguozējam laistīs, bet tis ar nasalaide. Beidzūt viņš pots pasajēme rungu un laidēs vidā, bet tīm obim pīteice, ka šis striķi kustināškis, tad boušķūt vilkt uorā.

Tis valns bejs nūzadzs vīnu ķēniņa meitu ttn iz elni atsanesīs. Dzelža Mārtiņš, daguojs pī duorim, klausīs. Tis valns guļš vaidādams un soks iz tuos meitas; voi, kū tis našķeists gors šū ass mūcējs - dreizi viņš i šiten bouškis.

Kuo tis valns tū pateics, tuo dzelža Mārtiņš devs ar kulaku dourīs i duors touleit uorā i dzelža Mārtiņš kambarī ar savu vāzdu. Valns devs prūjuom. Dzelža Mārtiņš apsita visus valnus; tik atstuoja tū meitu un tū Misiņbuorzdi. Nū Misiņbourzda tis prasēja: "Kur asūt tava zalta muciņa?"

Misiņbuarzds nateice. Tad tis saceija: Kur asūt? Bouškūt teikt, ja ne, tad touleit nūsiškis.

Misiņbuoŗzds paruodēja, ka gultas golā. Kuo paruodējs tū muciņu, tuo dzelža Mārtiņš devš šam par golvu i valns gotovs, jēms valnu, pabuozs zam greidas, daguojs pī striķa, dakabināva meitu, pakustināva striķi un Kolnuguozējs ar Ūzūluguozēju jū izvilka. Tad otkin īlaide un izvilka zalta muciņu. Vēl īlaide striķi vidā; bet dzelža Mārtiņš dasakabināvs kustināva, kustināva striķi - nivīns juo navilka.

Tis Kolnuguozējs ar Ūzūluguozēju, tū meitu un za1tu izvi1kuši, navilka dzelža Mārtiņa par tū, ka jīm beja baist, ka viņš nabej atjams šim tuos meitas un tuo zalta.

Dzelža Mārtinš staigāva, staigāva pa tū elni, kamēr atroda duors, kur izīt. Uorā beja tuoda poša pasaule, kuo šiten. Neu viņš guoja, guoja iz prīšku, pots nazinuodams, kur īt. Beidzūt daguoja pī vīna couku pulka. Tuos bej valna coukas. Tis gons teice iz dzelža Mārtiņa: nabouškūt īt pī tuom coukuom, viņas bevi soplēškūt. Pī coukuom varējs tik valns un tis gons daīt.

Bet dzelža Mārtiņš atteice : šis īšķis. "Kas ta, ka juos špetnas!" - Un guoja iaošā viduci. Tuos coukas touleit ar boru dzelža

Mārtiņam viersā; bet kuo tik dzelža Mārtiņš grīzēs ar savu vāzdu riņķī, tuo visas coukas pagolam un tik daudz ašņu, ka dzelža Mārtiņam ašņi da skrīmeņim. Gons īraudzējs, ka coukas pagolam, aizbāga.

Dzelža Mārtiņš guoja tuoluok un daguoja pi vīna vēršti pulka, tī ar beja valna. Gons nalika īt kluot, ka tevi nūduorškūt; bet šis guoja pošā viducī. Touleit tī vērši dzelža Mārtiņam viersā; beit kuo tik šis grīzēs riņķī, tuo visi pagolam un gons prūjuom. Bet neu jau šam ašņi da ceļim.

Guoja otkin tuoluok un daguoja pī vīna zirgu pulka, tī ar beja valna. Gons nalika īt kluot; bet šis guoja pošā viducī. Touleit zirgi šam viersā, bet kuo tik šis grīzēs ar savu vāzdu riņķī, tuo visi zirgi pagolam gons prūjuom. Un neu viņam ašņi da pošam ūkstam. Neu dzelža Mārtiņš guoja vēl tuoluok un daguoja pī vīna ezeriņa. kur molā vīna meita velējuos un raudāva. Šis praseija: "Par kū tu raužute?"

"Kuo tad es narauduošu, ka es navaru kraklu izvelēt! Te azarā jir valni un tī sajauc visu oudeni, ka es navaru kraklu izskolūt."

Touleit dzelža Mārtiņš skrēja azara vidā un touleit izskrēja nū azara treis jaunikungi, skrīdami prūjuom. Tī beja valni. Dzelža Mārtiņš dzinuos jīm pakaļ un nūsita. Kad tū beidzamū sita, tad tis teice : "Šite neu varēs kuodu laiku lobi cilvāki dzeivūt; te valnu dreiži nabous."

Tad viņš guoja pī meitas atpakaļ un praseija viņai, kuo šis vars savu pasauli sasnīgt. Tei meita atteice: "Tik tuoli, kuo tu esi nuocs - vēl tev juoīt, tad tu atrassi lelu ērgli, tis nas cilvākus iz ūtru pasauli."

Dzelžu Mārtiņš guoja otkin iz prīšku un daguoja pī vīna lela kūka; tur beja visuodu zvāru kouli zemē un tai kūkā beja ērgļa pērklis. Bet ērgļa tur nabeja vidā, tik bārni vīn. Neu nuocs lels leits (lietus) un tī ērgļa bārni īsuoka peiksteit. Dzelža Mārtiņš nūvilka savus svuorkus un apsedze ērgļa bārnus un pots īleida zemē tais kaulūs. Kad leits puorguoja, tad atskrēja ērglis, un iz pērkļa izamets, teice : "Nabadziņi! kuo tad jous izagluobēt?"

Ērgļa bāŗni atteice : "Vīns lobs cilvāks mums apsedze : neu viņš, raug, kur kaulu gubā guļ."

Ērglis nūskrēja pī kaulim zemē un dzelža Mārtiņš izleids izstuostēja, kuo šam vaijagūt. Ērglis lika divus vēršus nūkaut un sakopuot kumousiņūs, sabuozt maisūs un tad šam iz mugurus izlikt un pošam otkin sēst šam viersā. Kad skrīnūt šis golvu otpakaļ atgrīškis, tad tev bouškūt mest vīnu kumousu šam mutē. Kad tu pirmo, ūtru un trešu reizi nameteiškis, tad šī nūsleikškūt.

Dzelža Mārtiņš sakopāva vēršus un viņi īsuoka skrīt. Skrīnūt ērglis arvīņ atgrīze golvu un dzelža Mārtiņš mete arvīnu jam mutē gaļu.

Bet jou varēja ūtru pasauli redzēt, kad dzelža Mārtiņam gaļas pītruoka. &127;rglis atgrīza pirmū reiz golvu - šam nabeja kū dūt un neu tuoleit nūguoja zemjuok. &127;rglis atgrīza ūtru reiz golvu - šam vēl nabeja kū dūt un neu ērglis nūguoja vēl zemjuok, skrēja pa pošu oudiņa viersu. Kad dzelža Mārtiņš jēma ar savas rungas golu atplēsa nū kuojas jikrus un īmeta ērgļam mutē. Toulieit ērglis izacēlēs gaisā un izskrēja molā. Bet malā ērglis prasēja: "Kur tu ass jēms tuodu guordu kumousu, kur man beidzamū reiz mutē īmets?" Dzelža Mārtiņš atteice, šis ass sev jikrus izplēss.

"Varbuot tev suopīt?" ērglis teice un izvēme dzelža Mārtiņa jikrus. Dzelža Mārtiņš dasalike kluot un ērglis otkin aplaizeja jikrus un tī touleit sadzeja. Neu dzelža Mārtiņš guoja, ar savu vāzdu par plecim, tuo kolna meklēt, kur tei pils apakšā. Viņš atrada tū caurumu, īleida vidā un atroda Kolnuguozēju, Ūzūluguozēju un tū meiti malteiti ādūt.

Viņš gribēja jūs obus nūsist, bet apdūmāva un nasita. Tad pēds viņš atsagula un Kolnuguozējs ar Ūzūluguozēju gribēja jū nūsist; bet tei meita naļuove. Kad dzelža Mārtiņš pīsacēle, tad viņš teice, šis gan dūmāvs jums nūsist, bet šam nikuads lobums nū tam naasūt. Jums bouškūt šite palikt un dzeivūt, bet šis īškis prūjuom.

Tad viņš pajēme tū zalta muciņu, tū meitu, savu vāzdu un guoja iz savu tāvu. Tur apsaprecēja tū meiti un izsludināva, kuŗam ķēniņam asūt meita nū valnim aiznasta? Tuo meita te asūt.

'Tad vīns smagi, smagi tuoleins ķēniņš atsasauce un dzelžu Mārtiņš aizguoja tur dzeivūt. Bet tam ķēniņam beja tik šitei meita vīn, un kad ķēniņš nūmira, tad dzelža Mārtiņš palika viņa vītā par ķēniņu.