2. B. 30lA. Dzirciemā, LP, VI, 115, 19 piez.

[ Kalējs uzkalis no dzelzs dēlu, kas bijis ļoti stiprs. Viņš izgājis pasaulē, iedamas saticis vēl divus vīrus, un paņēmis tos sev līdz. Viņi nonākuši vienā mājā, kur bijis daudz vēršu, bet neviena cilvēka. Nospriež palikt tur par nakti. Viens nu paliek tur ēdienu vārīt, bet Dzelzsdēls ar otru aiziet medībās.]

[Kamēr šis vārījis,] ienācis tāds vīriņš kā biete, ar gaŗāku bārzdu par zirga asti. Tas vīriņš bijis velna tēvs. Viņš izrāvis vienu bārzdas spalvu kā pavedienu un sasējis vārītāju, pabāzdams to vēl apakš sola.

[Otram biedram izdevies tāpat, bet kad Dzelzsdēls palicis vārīt, tad viņš sagrābis bietes vīriņu un iedzinis viņa bārzdzu ar vadzi kokā. Vīriņš aizbēdzis ar visu koku un noslēpies vienā alā. Bēgli vajādami, abi biedri nolaiduši Dzelzsdēlu ar virvi tai alā. Dzelzsdēls tur nogalina velnu un atsvabina vienu ķēniņa meitu. Biedri uzvelk gan ķēniņa meitu augšā, bet Dzelzsdēlu atstāj alas dibenā.]

[Dzelzsdēls nu_ tikmēr staigājis pa apakšzemi,] kamēr atradis vienā vietā bietes vīriņu uz trijkāju kraķīša sēžam. Viņš gribējis vīriņu nogalināt, bet tas lūgdamies apsolījies viņu virszemē atgādāt, Labi, Tad vīriņš uzsēdinājis varoni uz sava trijkāja kraķīša, apgriezis kraķi trīs reiz riņķī un tā varonis atradies virszemē.

[Stiprinieks nu apprecē izglābto ķēniņa meitu, bet abi biedri, kas nepareizi izdevušies par glābējiem, dabūjuši savu sodu.]