4. A. 301B. Vasīlnieks un Krauklis Nogalē. LP, VI, 115, 24. AŠ, II, 88c.

Atstātā mežā, mazā būdiņā dzīvojis kalējs. Viņam nebijuši nemaz bērnu.

Reiz kalējs nokalis sev dēlu no dzelzs un atstājis smēdē. Kamēr vakariņas ēdis,

Dzelzsdēls palicis dzīvs un grabi nājies gar kalēja lietām. Kalējs ieiet smēdē - redz:

dēls grasās kalt. Tēvs tūlin ietaisa uguni, nosilda dzelzi un saka dēlam:

Sit nu ar dižāmaru!"

" Dēls paņem dižāmaru un kā liek pa lakti - lakts pazūd zemē un smēde pārplīst. Tēvs tīri pārbīstas, kas tas par metēju, bet Dzelzsdēls pasmejas: "Būs labi, būs labi!"

Un bija arī labi. Tūlin izvilka lakti ar mazo pirkstiņu no zemes un smēdi atkal stundas laikā uzcēla par jaunu.

Bet Dzelzsdēlam brīnum prāts nesās pasauli redzēt. Neko darīt -- tēvs palīdzēja nokalt 15 podu smagu nūju un lai nu iet, kad nevar nostāt mājā. Tomēr dēls tā tik karsti neskrien vis. Viņš papriekšu gribot redzēt, vai tāda nūja arī kam der - sviedīšot gaisā un gaidīšot ar mazo pirkstiņu. Labi! Uzsvieda gaisā.. Nūja pa stundas laiku nonāca atpakaļ un kā krita uz mazo pirkstiņu, pārlūza kā nieks. Bija jākaļ stiprāka un tā tad cieta gan. Nu varēja iet. Gāja, gāja - satika tādu vīru, kas priedes rāva laukā. "

Ko tu te? Kas tas par darbu? "

Tas ir tāds darbs, kas cilvēkiem par labu, Dievam par godu, " "

jo esmu taču Priežurāvējs.

Ā! tad tu esi tas Priežurāvējs! Vai dzirdi, tad tev jānāk man " " līdz pasaulē, es esmu atkal Dzelzsdēls.

"Ja, ja - iesim!"

Gāja, gāja - ieraudzīja tādu vīru, kas kalnus līdzināja. Ko tu te? Kas tas par darbu?"

" Tas ir tāds darbs, kas cilvēkiem par labu, Dievam par " "

godu, jo esmu taču Kalnuvē1ējs.

A! tad tu esi tas Kalnuvēlējs! Vai dzirdi, tad tev jānāk man "

līdz pasaulē, es esmu Dzelzsdēls. " "Ja, ja - iesim!

Gāja, gāja - uz reizi dzird : briesmīgs troksnis šiem aiz muguras. Domā, ka kāds brauktu, vai kas tur, bet paskatās: nav braucēja neviena, tik_ ai dūmi un migla. Skatīsies vēl - are, aiz miglas vēl zibiņi arī šaudās un pērkoņi rūc arvienu klātāk un klātāk. Neko darīt -- jānogaida, kamēr bargais laiks pāries. Bet kas par brīnumiem. No negaisa izlēca zirnis un ritēja par zemi, šiem taisni virsū rūkdams. Dzelzsdēls vaicāja Zirnim: "Ko tu te tā rūc:"Es rūcu, tādēļ ka man tagad dusmas." "Nerūc vis, nāc labāk mums līdz!" "Ja, ja - iesim!"

Un nu aizgāja visi četri: Dzelzsdēls, Priežurāvējs, Kalnuvēlējs un Zirnis.

Gāja, gāja - atrada skaistu pili. Iegāja pilī - meklēja ēst; bet tur tikai vērši vien bija, vesels simts, cita nekā.

Dzelzsdēls pavēlēja Priežurāvējam vienu vērsi nokaut, viņi tamēr mežā malku saraudzīšot. Labi. Kamēr šie mežā, Priežurāvējam vērsis gar zemi. Bet tai pašā brīdī ielīda viens pa caurumu ar siena kaudzēm, ar ūdens vātim padusē : lai dodot viņam labu šķēli vērša gaļas! Šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļš ciskai un dos. Bet tas - vai nu tīši, vai netīši - vairāk jādomā, ka tīši -nomet ļaupatu zemē un saka Priežurāvējam: "Pacel! es nevaru saliekties, man ribas garniski augušas."

Priežurāvējs tieksies; bet šis tamēr satveŗ Priežurāvējam pie muguras, iznes kā puišeli laukā un pabāž apakš pils stūŗa, lai nu izstenas, ja var pili panest. Bet pats apēd nokauto vērsi un iemūk caurumā atpakaļ. Pārnāk šie -- Priežurāvējam kauns gandrīz stāstīt, bet ko tu darīsi?

Otrā un trešā dienā Kalnuvēlējam ar Zirni tāpat izgāja. Ceturtā dienā Dzelzsdēls gan nepalaidās, savelēja ar nūju vīreli itin no tiesas. Bet vīrelis bij gudrs: tiklīdz redzēja, ka Dzelzsdēls stiprāks, tūlin nokrita gar zemi, izlikdamies par nosistu. Dzelzsdēls atlaidās sist un pagāja sāņus; bet tā mans vīrelis par to starpu mudīgi, mudīgi savā caurumā iekšā - ej nu pakaļ.

Dzelzsdēls nu tiek nolaists ar virvēm tai caurumā, kuŗ viņš nosit trīs velnus un atsvabina trīs ķēniņa meitas. Priežurāvējs, Kalnuvēlējs un Zirnis uzvelk gan tās ķēniņa 'meitas augšā, bet atstāj Dzelzsdēlu cauruma dibenā. Dzelzsdēls sāk staigāt pa apakšzemi, nonāk kādā mežā un] uzlien eglē plikus ērglēnus apsegt.

Arī kāda liela čūska līdusi augšā eglē ērglēnus rīt, bet Dzelzsdēls nosit čūsku ar nūju. Šī čūska katru dienu vienu ērglēnu apēdusi.

[Atlaidīsies ērgliene, redzējusi savus bērnus izglābtus un prasījusi Dzelzsdēlam, kādu algu viņš vēlas? Tas nu grib, lai viņu aiznes virs zemes.] Dzelzsdēls paņēmis sešpadsmit maisus maizes līdz, ar ko ērglieni baŗot.

[Virszemē nonācis, Dzelsdēls iet pie ķēniņa, apprecē viņa jaunāko meitu, bet neīstie glābēji dabū savu sodu.]