Dzelzs dēls.

5. A. 301I3. J. Saržants Garlenē. LP, VII, II, 18, III, l.

Viens kalējs vecuma galā ilgojies pēc dēla un beidzot nokalis sev dēlu no dze1zs un iemetis smēdē kaktā. Rītā iegājis smēdē,

atradis dēlu priekšā. Ko nu? Liek dēlam kalt ar dižāmaru; bet dēls, kā liek pa lakti, lakts zemē iekšā. Nu nokalis divi podi smagu vāli un gājis pasaulē. Gājis -- saticis vīru, kas vienā rāvienā resnu priedi izrauj ar visām saknēm. Vaicājis, kā viņu saucot. ?"

"Kokurāvējs esmu!" tas atteicis, "bet kā tad tev vārds Es esmu Dzelzuvīrs!" kalēja dēls atbildējis, "un tev jānāk "

man līdz!"

Labi. (jājuši - satikusi tādu, kas ar krūtim kalnus gāzis lejā, tas bijis Kalnugāzēis ro lai paņēmuši līdz un tad iegājuši vienā muižā. Tur divi no viņiem aiziet medīt, trešais tamēr nokauj vērsi un vāra ēdienu. Kamēr vāra, ienāk sprīdi gaŗš vīriņš ar olekti gaŗu bārzdiņu; siena kaudze tam uz gala ko otrā padusē liela ūdens vāte un sāks kopt muižas vēršus. Apkopj - nāk iekšā pie vārītāja, uzsāk ķildu. Nu cīnās abi. Bet mazais Kalnugāzēju ievelk lielā pagrabā, aiztaisa cieti un uz lūka uzvel lielu akmeni, tad apēdis visu vērsi, atkal pazūd. Lielām mokām pārnācēji izdabūja Kalnugēzēju no pagraba. Otrā dienā Kokurāvējam gluži tāpat iziet. Bet trešā dienā Dzelzuvīrs mazajam gaŗbārzdim iespīlē bārzdu kluci. Tas raujas, raujas un pazūd ar visu kluci alā. Nu laiž alā Kalnugāzēju valgā iesietu, gaTbārzdim

bet Kalnugāzējs aiz bailēm pusceļā kustina valgu, lai velk pakal ;

lzvelk: kas tur esot bijis. Šis saka: atpakaļ.

Tur nāk karsta versme pretim "

Ar Kokurāvēju tāpat notiek, tam arī karsta versme. Nu sējās Dzelzuvīrs valgā un tas, par versmi nebēdādams, nolaižas dibinā. Dibinā Dzelzsvīrs atron 3 meitas. rās pamāca, ka velna guļamā istabā katrpus gultas pagalvja esot trauks: pa labi roki, tai traukā stipruma dzēriens, pa kreisi nestipruma, ,lai tos pārmainot. Uz loga esot bumbas, lai mēģinot, vai ar tām varot rotāties. Mēģinājis - nejaudājis bumbas cilāt. Nu dzēris stiprumdzērienu, kamēr spējis. Pēc tam viņš cīnās ar ve1nu un nonāvē to. Nu uzvelk meitas augšup, bet Dzelzuvīrs paliek alā. Viņš staigā šurpu turpu, ierauga mazo Gaŗbārzdi pie kluča un saka tam lai nesot viņu no šīs pekles ārā. Tas nenes. Kā nenes, šis kaui. Tad mazais tomēr iznesa. Tagad Dzelzuvīrs atrod savus biedrus vienā pilī ar glābtām meitām bet, ieraudzījuši Dzelzuvīru nākam, tie lec pa logu ārā un nositas. Nu Dzelzuvīrs dzīvo pilī laimīgi.