l. A.301A. M. Starķis Lielvārdē, Ausekļa atl. r. LP, VI, 115, 15a.

Citām reizēm dzīvoja saimnieks, vārdā Juris, kam nebija neviena paša bērna. Vienu ziemu Juris brauca uz mežu malkā un redzēja, ka citiem bij tik daudz bērnu. Viņš vaicāja: "Kur jūs ņēmāt tik daudz bērnu:"

"Kur ņēmām? Uztaisījām no malkas."

Tos vārdus Juris ielika cienā, un līdz ko mājā, tūlin izcirta no koka dēlu un nolika klētī, lai stāv, kamēr labāks padoms gadīsies. Bet ik Juris klētī gāja, ik uzrunāja koka dēlu: "Nu, dēls, mēs jau nokūlām un tu vēl guli!"

Trešo rītu, atkal klētī iedams, viņš sacīja tos pašus vārdus: "Nu, dēls, mēs jau nokūlām, tu vēl guli!"

Un, kas par brīnumiem. Līdz tos izteicis, koka puika ceļas augšā un iet tēvam līdz uz riju. Nu bija Juris bez gala priecīgs, ka reiz pie dēla ticis.

Tas nu tas. Bet - nezin - vienu reizi Juris bija kāvis vēršus un licis savam koka dēlam zarnas vārīt. Katls bijis dikti pilns un dēls tikai maisījis, arvienu uguni pakurdams. Te piegadījusies viena vecene teikdama: "Dēliņ. tu gan būsi dikti nokusis; ieej istabā atpūsties, es tamēr pamaisīšu zarnas."

Labi! Kokadēls gājis istabā. Bet līdz aizvēris durvis, vecene pakampusi katlu un prom kā devītais skritulis. Koka puika manījies paka]. Tomēr vecene attapusi ar visu katlu paskriet zem liela, liela akmeņa - caurums vien palicis. Bet koka puika nepalaidies, dzinies ir pa caurumu pakaļ, nokļuvis vecenes mājā un nokavis to. Turpat atradis arī savu katlu un lielu pulku zelta. Nu sagrābies zelta, paņēmis katlu, salicis krēslus citu cita galā un uzkāpis atkal laukā.