Koka dēls.

2. 650. 301. Lauris Bikstos. LP, VI, 115, 22. AŠ, II, 89.

Vienam vīram nav neviena bērna. Reiz viņš taisa karoti un domā pats pie sevis: "Lai būtu. kā būtu, kad tikai dēls būtu!" Kas ir? Rītā pieceļas - karote palikusi par cilvēku, šim par dēļu. Bet Karotes dēls dikti, dikti liels stiprinieks, jāsaka, tāds, ka tur ko pabrīnīties.

Nu, ka nu darīs? Stiprs ir - ies pie kunga par puisi. Aiziet - lai braucot citiem vīriem līdz malkā! Ja, ja. Mežā citi strādā ar cirvi ,mans Karotes dēls smejas. Kā šis smejas, citi noskatās: "Ko tāds te nācis? apņirgāt mūs?"

Un kamēr šie vēl labi nav pieci skaitījuši, Karotes dēls sāks strādāt : kuŗu koku ņem - tas no saknēm ārā, kuŗu ņem - tas ārā bez cirvja bez itin nekā.

Ā! nu šie atplētīs acis - tas nav vis pakulu zaķis. Bet tā nu paiek. Šie sakrauj vezumus, viņš sakrauj vezumu; šie brauc, viņš arī brauc. Bet šiem zirgi velk, Karotniekam ne pakustēt. Are, kur tad nu pavilks? Baļķi ar visām saknēm sakrauti vezumā -- ne tos pašus zarus nenošķibējis. Nu, kad nu nevelk, jūdz nost, uzsviež zirgu arī vezumā un pārvelk pats. Bet kungs, to redzēdams, saņem rokas nobijies: Vai dieviņ! vai dieviņ! Viņš tik stiprus puišus negribot, lai ejot citur darboties!

Ja, ja! Iet, iet - satiek milzi: lai nākot cīkstoties! Bet tas nebija ne labs grābiens - milzis gar zemi, un nu šim jānāk par puisi Karotes dēlam līdz. Paiet gabalu - satiek otru milzi, ar to tāpat.

Iet atkal - atron vienu pili, tukšu pili pavisam; tikai vērši vien laidarā. Ko nu darīs? ēst gribas. Lai tas pirmais milzis nokauj vērsi un izvārot, viņi abi pamedīšot. Labi. Mi1zis kauj arī un vāra balto putru. Vāra, vāra - ienāk mazs vīrelis ar labu pātagu un sāk pavāru slānīt: kam zadzis vērsi? Šis turās, turās bet kamēr turās - cits atkal, liels, liels vīrs, pie katla klāt un izēd smalki.

Pārnāk medītāji - putras nekā. Otrā dienā paliks otrs milzis vārīt tam arī tāpat.

Nu trešā dienā vārīs pats Karotes dēls. Vāra, vāra - tie paši tēviņi atkal iekšā. Bet Karotes dēls kauna dēļ vien neļausies pērties, ja nevar spēka dēļ izkauties. Viņš ne tam mazajam ko saka, ne tam lielajam. Paņem abus godīgi un nu pacels pili uz augšu un liks patlaban šos apakšā. Šie redz: kur tad nu vairs? Sāks lūgties: nekad nebūšat vairs ķircināties, šo reizi lai palaižot vēl. Viņi tad pateikšot, ka aiz septiņiem kalniem, septiņām lejām ir apakšzemes caurums, kur tāda ķēniņa meita kā magone apakšā.

Labi. Kad tās tā - palaiž šos. Aiziet pie cauruma, nolaižas dibinā ja: ir gan vienā istabā ķēniņa meita, bet šis tas lielais, stāv klāt un negrib vairs atdot. Bet Karotes dēls saka: "Nu ir diezgan - divreiz es nekad nejokojos!" un tā itin god5gi nosit šo. paņem ķēniņa meitu un pāriet dziedādams mājā.