1. A.301B.P. Biedriņš, Durzupē. LP,IV, 1, 7v. AŠ N, 94.

Viens vīrs iedevis savai sievai znrniņu un no tā zirniņa izdī dzis liels vīrs. Ļaudis iesauknši viņu par Zirniņa vīru.

Reiz Zirniņa virs aizgājis vienā muižā darbu meklēt. Vagārs salīdzis Zirniņa vīru tā: lai dzīvojot veselu gadu, tad došot tādu loni, cik spēšot pa muguru aiznest.

Labi. Zirniņa vīrs izdzīvojis gadu un tad prasījis, lai nu sa maksājot. Vagars aizgājis uz klēti un gribējis pieci, seši mēri labības iemērot -- vairāk taču nepanesīšot, bet Zirniņa vīrs ap mētis virvi ap klēti un aiznesis visu labību ar visu klēti savai mātei. Mātei nu bijis gadiem ko iztikt.

Tagad Zirniņa vīrs nu gājis pasaulē. Gājis, gājis — saticis lielu vīru uz ceļa guļam. "Kas tāds esi?" Zirniņa vīrs uzprasījis. "Esmu akmeņu kalējs!" "Nāc man līdz!"

Tas gājis. Par brītiņu satikuši citu lielu vīru uz ceļa guļam. "Kas tāds esi?" "Esmu koku lauzējs!" "Nāc man līdz!"

Nu gājuši visi trīs un atraduši vienu māju. Tai mājai vis apkārt bijuši augsti mūri un aiz tiem mūriem maurojusi vērši. Gribējuši iekšā tikt, bet mūri par augstu. Nu koku lauzējs pa ņēmis ozolu pie galotnes, noliecis ka maiksti un nolauzis. Lielo ozolu sviedis pret mūriem, bet ozols rukdams nācis atpakaļ un mūri ne labi nav ne notrīcējuši.

To redzēdams, akmeņu kalējs pakampis lielu akmeni un lai dis pret mūriem, bet akmenis dunēdams nācis atpakaļ un mūri ne labi nav ne nodrebējuši.

Beidzot Zirniņa vīrs sakampis vēl lielāku akmeni un sviedis, visus spēkus saņemdams, pret mūriem — mūri sabiruši.

Nu iegājuši iekša, nokāvuši vienu vērsi un likuši koku lauzē jam vārīt; Zirniņa vīrs ar akmeņu kalēju pa to laiku aizgājuši apkārtni aplūkot. Bet koku lauzējs nedabūjis izvārīt vērsi, ienā cis mazs vīriņš ar garu bārzdu un atņēmis gaļu.

Nokāvuši citu vērsi. Šis bijis jāvāra akmeņu kalējam. Bet mazais vīriņš arī tam atņēmis gaļu. Nokāvuši trešo vērsi. To vārījis pats Zirniņa vīrs. Ienācis atkal mazais vīriņš gaļu kampt; bet Zirniņa vīrs iespīlējis viņa bārzdu klucī un gājis biedrus saukt.

Pa to laiku mazais vīriņš nozudis ar visu kluci dziļa cauruma. To redzēdams, Zirniņa vīrs izgriezis no vēršu ādām garu siksnu un laidies pa caurumu pakaļ. Uzgājis apakša lielu pili un trīs prin ceses. Tās pārmācījušas Zirniņa vīru, lai iet dibina istabiņa, tur esot divas ūdens vātis: viena, par labo roku, spēka ūdens, otra par kreiso, nespēka. Spēka ūdeni lai dzerot, kamēr iespējot cilāt lielo zobinu, pie sienas pakarinātu. Zirniņa vīrs, sadzēries labi spēka ūdeni, varējis gan zobinu cilāt. Nu ievēlis spēka ūdens vietā to vāti, kur nespēka ūdens bijis un tad, ar lielo zobinu rokā, izgājis lauka apskatīties. Ieraudzījis dārzā pulku zvēru, pulku putniņu. Gājis raudzīt, ko tie tur dara, un re, ko nu redzējis: zvēri un putni bijuši sapulcējušies ap mazo vīriņu, kam bārzdu klucī iespīlējis, un vilkuši bārzdas spalviņas pa vienai vien no spīlēm ārā. Nu ņēmis zvērus spalēt ar zobinu; bet vīriņš pa to laiku ielobis spēka ūdeni saņemties, tomēr piekrāpies: sadzeries nespēka ūdeni. Zirniņa vīrs gājis vīriņam pretim un nokāvis. Ta gad paņēmis princeses un gājis pie cauruma, lai biedri vilktu augšā. Šie uzvilkuši gan princeses, bet Zirniņa vīru pametusi apakša.

Nu Zirniņa vīrs uzgājis citu caurumu un līdis tur iekša. Lī dis līdis, beidzot izlīdis gaišuma pie viena liela augsta koka; vis apkārt bijusi jūra un liels koks audzis uz jūras salas; galotne tam kokam sniegusies caur mākoņiem. Neko darīt — līdis pa koka zariem uz augšu. Uzlīdis līdz pašiem mākoņiem. Ko nu? Vai rāk neko — kāpis mākoņiem taisni virsu un nogājis pa viņiem, tāpat ka pa zemes virisu, lidz tai vietai, kur mākoņi ar zemi kopa sagājuši. Nu ticis atkal virs zemes un pārnācis mājā.