1. A.30lB. E. Lindemanis Audruvā, A. Bilenšteina kr. LP, VI, 115, 35. AŠ, II, 90a.

Vienā svētdienā viens mācītājs gājis ar savu cienīgu māti uz baznīcu. Te izskrējis lācis no meža un ierāvis mācītājieni savā alā. Tur viņai piedzimis dēls, to iesaukusi par Mežaucku. Kad Mežauckus bijis desmītā gadā, tas ķēries pie resniem ozolietu un izrāvis ar visu sakni.

Vienu dienu Mežauckus teicis mātei: "Mēs jau neesam meža zvēri - esam cilvēki. Iesim no šis alas projām!"

Gājuši. Bet lācis to pamanījis, skrējis abiem pakaļ un atnesis bēgļus alā atpakaļ.

Pēc viena gada Mežauckus atkal sacījis mātei: "Mēs jau neesam meža zvēri - esam cilvēki. Iesim no šīs alas prom!" Gājuši. Bet lācis atkal dzinies pakaļ. Tad Mežauckus sacījis: "Stāvi, māte, man aiz muguras!"

Un kā nu pieskrējis klāt, tā Mežauckus satvēris lāci un izkratījis viņam kaulus no ādas.

Nu aizgājuši pie mācītāja, mācītājs gandrīz savu sievu vairs nepazinis, arī brīnījies, kas tas viņai par varenu dēlu. Bet Mežauckus ilgi pie mācītāja nepalicis, gājis pasaulē. Gājis, gājis saticis Egļuvijēju. Vaicājis: "Kas tu tāds esi?"

"Esmu stiprais Egļuvijējs! Tikai viens vienīgs pasaulē par mani stiprāks, tas ir Mežauckus."

"Es esmu tas pats!" Mežauckus pateicis. Tad Egļuvijējs gājis līdz. Gājuši, gājuši - satikuši Kalnugrūdēju, tas ar krūtim kalnus apgāzis. Un tas arī nu gājis līdz.

Un nu visi trīs nogājuši vienā mājiņā, kur apmetušies pusdienu vārīt. Pirmo reizi Egļuvijējs palicis mājā par vārītāju. Bet kā izvārījis, gribējis katlu nocelt, tos abus saukt ēst, tā - kur gadījies, kur ne - Dzelzsčauksture no krāsns zemē, pie katla klāt un nu grib ēst. Egļuvijējs, zināms, neļauj. Kā neļauj, tā Dzelzsčauksture šo ar asti gandrīz nosit un ēd, cik patīk. Pārnāk tie - ēdiens izēsts. Otrā dienā Kalnugrūdējam tāpat.

Trešo dienu Mežauckus gan neļaujas, tas kā dod ar koku Dzelzsčauksturim, padara slābanu un iespīlē šo vienā istabā klucī. Nu steidz biedrus pasaukt - rādīt. Bet kamēr tie pārronas, Dzelzsčauksture nozūd caurumā.

Pa šo caurumu Mežauckus dzenas pakaļ un atrod apakšā meitu vienā pilī. Tā saka, lai pārmainot kausus, un lai viņš dzeŗot no tā kausa, kas viņai pa labi roki stāvējis. Labi. To padarījis, Mežauckus spējis lielo zobinu cilāt, kas pili atradies, un nonāvējis ar šo ieroci lielo ērgli, kas gultā gulējis.

Nu biedri uzvilkuši meitu augšā, bet Mežaucku atstājuši apakšā. Tad Mežauckus, pa apakšu staigādams, uzgājis Dzelzsčauksturi un teicis tā: "Ja tu mani neiznesīsi ārā, es tevi nositīšu!"

Dzelzsčauksture tūdaļ nesis. Uznesis - ieraudzījis: abi biedri ar meitu patlaban steigušies prom, uz māju. Skrējis pakaļ, un kā licis katram biedram vienreiz par ausi - tie pagalam.

Nu apprecējis atrasto meitu un dzīvojis laimīgi.