5. A. 300. 30lB. M. Ārons Bērzaunē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 5a. AŠ, II, 90e.

Citreiz kādiem vecākiem vecuma galā piedzimis spalvains dēls. Kad dēls liels izaudzis, tas bijis ļoti stiprs. Viņu iesaukuši par Lāču Jāni.

Reiz Lāču Jānim ieticies pasauli redzēt: lai tēvs kaļot labu ceļa spieķi - viņš došoties ceļā.

Labi. Tēvs nokaļ divi birkavi smagu spieķi un dos dēlam raudzīt, kāds būs. Dēls cilā, cilā - tāds esot; kāds esot; bet viņš sviedīšot gaisā, tad redzēšot īsto taisnību. Un Lāču Jānis nu uzsvieda spieķi tik augstu gaisā, ka nemaz nevarēja saredzēt. Pēc liela laika tikai spieķis nāca atpakaļ un pavisam šņākdams vēl: bet Lāču Jānis izveicīgi pašāva mazo pirkstiņu apakšā un tūl1r spieķis pirksta galā salīka kā skruķis.

Nekā darīt - lai tēvs pieliekot vēl vienu birkavu un pārkaļot stiprāku! Tēvs pieliek to birkavu. Bet kā sviež gaisā un pašauj pirkstu, šoreiz vidus pirkstu, tā līks atkal. Lai liekot vēl vienu birkavu! Pieliek to birkavu un sviedīs atkal gaisā; bet toreiz uz rādītāja pirksta spieķis tik mazu drusciņu salīka. Nu esot labs! Lāču Jānis atteica un aizgāja pasaulē.

Gāja, gāja - satiek lielu vīru, kas auklu ap kalnu tin, lai ierautu ielejā.

"Labdien! ciema brāl, ko tu to kalnu rausti? " "A, tas jau mans amats - esmu Kalnurāvējs. "Tā, tā! tad itin nieks neesi vis - nāc man līdz!" Kalnurāvējs paliek arī mierā un nu abi iet spriezdami. Iet,

iet - satiek jūrmalā zvejnieku makšķerējam, masta koks tam bija par makšķeres kātu un tauva par makšķeres auklu.

Labdien! ciema brāl, ko tu ar to baļķi te ērmojies?" "

"A! es jau zvejoju - tas mans amats

Blēņas! kas tas par amatu - nāc labāk līdz!" "

Zvejnieks paliek mierā un nu aiziet visi trīs stiprinieki, ka nolīgojas vien. Iet, iet - beidzot gadās versti plata upe, kur ūdens vietā tīras asinis tek. Bet par laimi upei liels tilts pāri. Pāriet tiltam, ierauga lielu pili ar vareniem vārtiem. Atvēruši vārtus un gājuši droši vien iekšā.

Ieiet - viss tukšs. Gājuši uz kūti raudzīt, vai tur kas dzīvs? Ja, ir gan, atraduši daudz simtu tuklu vēršu. Ko nu gaidīt? Labi izsalkuši bijuši. Lai Zvejnieks kaujot kādus trīs vēršus nost un vārot pusdienu, viņi abi tamēr ieiešot dārzā atpūsties.

Labi. Necik ilgi - Zvejniekam pusdiena gatava. Bet līdz arī gatava, te ielīda veca, veca māte, prasīdama, lai viņai arī dodot no pusdienas iebaudīt. Zvejnieks nedod. Kā nedod, tā vecene šim mugurā. Gan Zvejnieks, nabadziņš, turas, turas, bet nieki nelīdzēja: vecene nosvieda gar zemi un atņēma ēdienu.

Nu ņēmās Kalnurāvējs par jaunu pusdienu vārīt; šie abi, Zvejnieks ar Lāču Jāni, atka1 tamēr ieiešot dārzā. Bet līdz Kalnurāvējam pusdiena būtu gatava, vecene atkal klāt: lai dodot viņai arī! Kalnurāvējs, tāds stiprs vīrs, tev no visām vecenēm gan baidīsies: viņš nedod. Kā nedod, vecene mugurā un nu raustās, nu raustās, ka kauli vien stirgst, bet nieki nelīdzēja: vecene nosvieda lielo viru gar zemi un atņēma pusdienu.

Pa brīdim ienāk Lāču Jānis: kas ir, vai ēdiens gatavs vienreiz? Nekā. Lāču Jānim paliek dusmas. Lai tūlin abi nejēgas skrienot dārzā ktupt! Viņš kaušot pats trīs vēršus un tad redzēšot gan, vai neizvārīšot pusdienu. Labi. Šie aiziet dārzā

dudinādami: liks redzēt, ko lielība izdarīšot. Tā neesot vis kautkāda vecene, ar ko varot izjokoties.

Bet Lāču Jānis, nokāvis vēršus, vārījis svilpodams. Te pēc kāda laika, ielīdis viens vecis ar gaŗu, gaŗu bārdu, nosēdīsies uz kapājamā kluča, katlam iepretim, glūnēs un glūnēs. Bet Lāču Jānim bija apķēriens, kas ar tādiem darāms. Viņš, vecim aiz muguras pavirzies, likās tāpat tikai malku skaldām, bet patiesībā viņš neskaldīja vis malku, viņš iedzina ar vadzi veča gaŗo bārdu klucī un nelikās ne zinot. Līdz nu pusdiena gatava, vēl vecene arī atlīdīs: lai dodot viņai un viņas vecajam vārītos vēršus!

"Kas par vēršiem?" Lāču Jānis uzsauc un kŗauj vecenei ar smago spieķi. Vecene no belziena nezin kur palika, kur ne, un vecis, to redzēdams, aizgājis ar visu kluci klupdams, krizdams. Brīnumi tikai, ka bārda to izcieta.

Bet biedri, dārzā šitādu traci noskatīdamies, pārdomāja: "Vai traks! viņam ir citāds nags gan nekā mums: viņš ņem divus negantniekus uz reizi rokā un izdarās."

Un tā nu visi trīs paēda labi pusdienu un tad nolikās dienvidū.

Vakarā Lāču Jānis saka: "Vai zinat biedri, ko? Man netīk tā gulēt: iešu šonakt uz asins upes tiltu padarboties. Bet te es pieliešu trīs traukus ar ūdeni un tad nu jūs abi, mājā palikdami, cieši skataties šonakt pirmā traukā, kāds mans liktenis: ja ūdens paliek ūdens, tad man labi klājas; ja metas iesarkans, tad puslīdz labi; bet ja tik sarkans, kā nodedzināta dzelzs, tad pavisam nelabi. Tādēļ palieciet nomodā sargājiet manu likteni!"

Labi. To viņi darīšot gan! Un nu Lāču Jānis aizgāja uz asins upes tiltu. Aiziet, izskatās - viss klusu. Ko citu darīs? Noliek savu kūlu (spieķi) blakus un, gaida. Te - varēja būt tā ap pusnakti - dzird: jāj viens ar trim galvām sudraba zirgā pār tiltu, ka dimd vien. Lāču Jānis sagrābj kūļu un nostājas pretim.

Trijgalvis uzsauc: "Nost no ceļa!" Lāču Jānis atbild: "Ne par ko!"

"Nu, ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, lai redzu, cik tālu spēj aizpūst!"

"Pūtīšu gan; bet pūt pats pa priekšu, ja tā izgribējies esi!`` Lāču Jānis atbild.

Trijgalvis nu pūta arī un aizpūta divi verstis tālu. Nu pūta Lāču Jānis, bet aizpūta pustrešas verstis. Tagad trijgalvis iepīka par jaunu, sākdams ar Lāču Jāni spēkoties. Bet Lāču Jānis kā kŗāva ar smago spieķi, tā trijgalvim visas galvas aizripoja gabalā un rumpis novēlās turpat uz tilta. Lāču Jānis nu paņēma sudraba zirgu, iejāja pili lepni jo lepni, un uzteica biedrus, ka labi darījuši, nomodā palikdami.

Otrā vakarā Lāču Jānis atkal piekodināja biedriem palikt nomodā pie otra ūdens trauka un tad aizgāja uz asins upes tilta. 'Te. ap pusnakti, jās atkal viens, bet nu ar sešām galvām zelta zirgā. Lāču Jānis ar kūļu nostājas pretim.

Sešgalvis uzsauc: "Nost no ceļa!" "Ne par ko - bļauj, cik gribi!"

"Ak tā!" sešgalvis iekliedzas, "nu ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, cik tālu spēsi aizpūst."

"Pūt pats pa priekšu, ja tā izgribējies esi."

Un sešgalvis pūš arī un aizpūš vēju trīs verstis.

Nu pūta Lāču Jānis un aizpūta vēl lielāku vēju pusversti tālāk.

'Tagad sešgalvis sāka spēkoties. Bet Lāču Jānis kā kŗāva ar smago metamo, tā sešgalvim visas galvas aizripoja gabalā un rumpis novēlās turpat uz tilta. Lāču Jānis nu uzkāpa zelta zirgam mugurā, iejādams pilī lepni jo lepni, un uzteikdams biedrus, ka labi darījuši, nomodā palikdami, viņa likteni sargādami.

Trešā vakarā Lāču Jānis it īpaši piekodināja biedriem, nomodā palikt un trešo ūdens trauku vērot. Šie, zināms, nosolās arī. Lāču Jānis nu aiziet mierīgu sirdi uz tiltu un gaida. Te, ap pusnakti, dzird: tā jāj, tā jāj, viens dimanta zirgā, jādomā: tiltu iegāzīs. Piejāj tuvāk: zirgs laistās kā saule, bet šim divpadsmit galvas rumpja galā.

"Vai traks!" Lāča Jānis domā, "te būs ko darīt" un nostājas ar metamo pretim. Divpadsmitgalvis uzsauc: "Nost no ceļa, diega zeķe!"

"Ne par ko!" Lāču Jānis atbild.

"Ak tā, nu ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, lai redzu, cik tālu spēsi vēju aizpūst."

"Pūt pats pa priekšu, ja tā izgribējies esi!" Divpadsmitgalvis pūš arī un aizpūš vēju pieci verstis.

Nu pūta Lāču Jānis, bet aizpūta tikai puspiekti verstis. Tas divpadsmitgalvim patika un tūlin viņš vedinājās Lāču Jāni spēkoties. Iesākās briesmīgs cīniņš; tilts vien drebēja, ka viņi tur rāvās. Beidzot Lāču Jānis, kad vienpadsmit galvas ar spieķi jau bij notriecis, nejaudāja vairs; viņš gribēja drusku elpu ieraut un tādēļ sacīja: "Atpūtīsimies!"

Bet divpadsmitgalvis bija tā ieēdies, ka ne par ko apstāties. ,,Kas tur put, put -- vai vienam nāve, vai otram!" tā viņš atbildēja.

"Bet iedomājies!" Lāču Jānis vēl reizi ieteicās, "vējš un lietus apstājas. un tad tu vien to negribi darīt."

Nu labi! ja vējš un lietus to dara, tad viņš arī to darīšot gan uz īsu b: īdi.

Abi pūtās. Bet Lāču Jānis pa to laiku norāva apavas no kreisās kājas un svieda tās pilī, lai izzinātu, vai tikai viņa biedri negul. Apavas nokrita uz pils jumta, bet šie ne dzirdēja, ne redzēja: aizmiguši, palaidņi tādi. Vēl norāva labai kājai arī un aizsvieda, bet ne un ne. Beidzot laida to pašu smago spieķi. Spieķis sadragāja pils jumtu drupās un nu šie, miega pūžņi, atmodīsies gan. Atmožas, paskatās - vai akls! trešā traukā ūdens tik sarkans kā nodedzināta dzelzs. Un tā tūlin viens paliek pie trauka likteni vērot, otrs paķeŗ smago spieķi un velk vilkšus, ko tik māk, cik ātri vien varēdams, pie Lāču Jāņa atpakaļ. Līdz arī aizvilka, cīniņš sākās no jauna. Bet šoreiz Lāču Jānim bija tikai labs paņēmiens : kā meta beidzamai galvai, tā aizvēlās ripeniski diezin kur, un rumpis nokrita no dimanta zirga.

Tagad Lāču Jānis gavilēdams kāpa dimanta zirgā un lepni jo lepni iejāja pilī.

Šie, abi snauduļi, trīcēja vien: kad tikai nepēršot par to, ka gulējuši; bet Lāču Jānis atteica: "Pelnījuši gan esat mizenes; tomēr šoreiz piedošu. Pagatavojiet labāk man vakariņas! Esmu tagad aplam izsalcis."

Labi. Lāču Jānis paēda vakariņas un tad likās gulēt un sa gulēja pēc tik smaga

darba veselas trīs dienas un naktis no vietas. Labi izgulējies, Lāču Jānis izstaipīja

kaulus, paēda un tad sacīja Zvejniekam: "Novel man no alas cauruma to akmeni! Tur viņdien bārdainais vecis iespruka ar visu. kapājamo kluci." Zvejnieks vēla, vēla 1ielo akmeni - nevarēja novelt. Arī Kalnurāvējs izmocījās gar akmeni, bet tas arī nejaudāja. Beidzot kritis Lāču Jānis pats klāt, tam tūlin citāds grābiens. Akmens aizgāja, jāsaka, ka nebij ko apskatīties. Nu, ko nu? Lai sameklējot virvi, viņš laidīšoties ar kūļu vecajam pakaļ; bet ja virvi apakšā pakustināšot, tad lai velkot viņu atkal augšā.

Labi. Ielaidās dibinā, redz: vecis sēd sakumpis ar iespīlēto bārdu. Ko nu darīs? Laidīs šo vaļā. Bet līdz ko palaiž, vecis sapīcis Lāču Jānim krūtīs iekšā. Nu, ja jau tā, tad Lāču Jānis arī vairs nejokojas: kā liek ar kūļu - vecais gatavs.

Tas nu tas. Bet Lāču Jānis pārdomā: "Ko niekus tik ātri atpakaļ iešu, lai virve stāv! Paiešu vēl turpmāk apskatīties, kas īsteni teitan labs redzams."

Pagāja tādu gabalu, ierauga sudraba pilsētu. Ieiet pilsētā -atron daiļu meitu šujam un apģērbs tai viscaur no sudraba. Meita, svešnieku ieraudzījusi, satrūkstas : "Ai, ciema puisi, kur tu šeitan atnācis! Velns tevi nogalinās!"

"Ai, ciema meita, nebaidies velti! Velnu notriecu, bet tevi nācu pestīt."

Un nu meita palika drošāka; viņa gāja Lāču Jānim līdz un parādīja vēl otru pilsētu, tā bija no zelta.

Iegāja taī pilsētā, tur atrada otru meitu zelta apģērbā šujam. Arī tā sabijās, Lāču Jāni ieraudzīdama: "Kur tu esi ienācis Velns tevi nogalinās!"

Bet Lāču Jānis atbildēja: "Ai, ciema meita, nebaidies velti! Velnu notriecu, bet tevi nācu pestīt."

Tūlin arī tā meita palika drošāka un aizgāja Lāču Jānim līdz, parādīdama vēl citu pilsētu, tā bija no dimanta.

Iegāja taī pilsētā, tur atrada trešu meitu dimanta apģērbā šujam. Arī tā sabijās: "Kur tu esi ienācis? Velns tevi nogalinās!`' Bet Lāču Jānis atbildēja:

"Ai, ciema meita, nebaidies velti!

Velnu notriecu, bet tevi nācu pestīt."

Un nu visi četri saņēma sudraba, zelta, dimanta pilsētas raičukā (kā olā) un tad griezās atpakaļ pie auklas, lai velk augšā. Zvejnieks ar Kalnurāvēju tūdaļ uzvilka visus četrus. Bet, līdz ko bij augšā, te Lāču Jānis iesauksies, lai laižot viņu vēl atpakaļ, esot aizmirsis kautko apakšā!

Labi. Nolaiž atpakaļ. Un kas tas aizmirstais bija? Divpadsmitgalvja lielā cepure. Lāču Jānis uzliek galvā lielo cepuri un kustina auklu, lai velk augšā. Šie velk arī atspērušies, bet līdz nu būtu augšā, te nezin kā ieraudzījuši velna cepuri, un tā no tā nieka vien Zvejnieks ar Kalnurāvēju tik aplam nobīstas, ka aukla pasprūk no rokām un Lāču Jānim jākrīt dziļumā atpakaļ ar visu cepuri, ar visu smago spieķi. Bet kritiens bija briesmīgs. Viņš izkrita pavisam trim pasaulēm cauri un tad apakšā noģība. Ilgi viņ:; tur sagulēja, kamēr iespēja atmosties. Beidzot, kad atmodās, tad pats vairs nezināja, kur nu ir, kur nav. Tikai mūžīgu klajumu vien redzēja savā priekšā un notālumā kuplu koku - tas viss.

Ko nu darīs? viņš domā, "ies pie tā paša koka."

Aiziet, redz: galotnē perēklis un perēklī kaili putnēni, bet lieli putnēni. Te - nav labi apskatījies - nāk negaiss ar pērkoņiem un zibiņiem, bet putnēni no negaisa paliek tik bailīgi; ka žēl redzēt.

Lāču Jānis nodomā: "Kā jau bērni: no katra biedēkļa baidās. Tā tas pie cilvēka, tā tas pie lopa. - Jāuzkāpj biedros nabadziņiem !"

Viņš uzkāpa kokā un apsedza ar savām drānām putnēnus, lai negaisu nemaz nedabū redzēt.

Bet līdz negaiss bij pārgājis, te pārlaidās putnēniem māte, liela, liela ērgļu mātīte, un sacīja tā uz Lāču Jāni : "Tu padarīji lielu labumu man, manus bērnus no negaisa paglābdams. Kā lai tev atmaksāju?"

"Ko nu maksās? Kad tikai es varētu atpakaļ tikt virszemē, to vēlētos."

"Ak tā - virszemē! Es tevi aiznesīšu. Bet man vajadzīga ceļā laba tiesa gaļas. Tādēļ aizej ar savu sitamo tur pie tā lielā akmeņa, tur tu redzēsi tā kā cilvēka roku kustamies. Bet tā nav vis roka, tas ir briesmīgs zvērs, kas man lielu nelaimi darījis. Met šim zvēram tiešām ar sitamo par redzamo vietu, tad viņš būs pagalam un gaļas no tāda iznāks, vai cik."

Labi. Lāču Jānis tā izdarīja, un re, no zvēra sadabūja trīs kubuli gaļas.

Nu abi ieēda no tās gaļas. Tad uzcēla vienu kubuli ērgļu mātītei uz spārniem un sāka jāt. Trīs dienas un naktis ērglis laidās ar Lāču Jāni uz augšu vien, uz augšu vien, bet tad par nelaimi aptrūka gaļas un tūliņ sāka slīgt atpakaļ, vai grib, vai negrib.

Noslīguši atpakaļ vecā vietā, Lāču Jānis paņēma otru kubuli gaļas līdz, pieteikdams ērglim, lai šoreiz laižoties ātrāk, kai atkal nepietrūkst gaļas.

Ērgliene tad laidās arī, cik vien jaudāja. Bet trešā dienā, vēl virszemi ne redzēt - gaļa atka1 apēsta. Neko darīt - slīgst atpakaļ. Nu Lāču Jānis paņēma trešo kubuli gaļas, pieteikdams ērgļu mātītei, 1ai saņem beidzamos spēkus.

Un tad šoreiz laidās arī šī, ko vien māk. Trešā dienā virszeme gandrīz, gandrīz jau bija sasniegta, kādu versti tikai vēl trūka, te gaļa pagalam.

"Ko nu?" Lāču Jānis domā, tagad atlaisties ne par ko! "Izgriezīšu savai pašai kājai labāk ikrus, un došu tos pašus rīt." Viņš ikrus nu meta pa drusciņām vien ērgļa mutē un tad.

tad ar lielām mokām sasniedza gan vienreiz virszemi.

Ērglis nu aizlaidās atpakaļ, bet Lāču Jānis pārgāja mājā un darināja greznas kāzas. Viņš pats apņēma to meitu, kam dimanta apģērbs, un tad no tā laika dzīvoja ar sievu tai dimanta pilsētā, ko no apakšzemes bij paņēmis līdz. Bet viņa biedri, Kalnurāvējs ar Zvejnieku, apņēma abas otras māsas un dzīvoja viens zelta pilsētā, otrs sudraba.