6. A. 650A. 30lB. D. Ozo1iņš Jaun - Rozē. LP, VI, 5a piez. AŠ, II, 90i.

Kādreiz mācītāja cienīgā māte gājusi ar kalponi ezerā mazgāties; bet bija piemirsušas ziepes līdz paņemt. Kalpone tecēja atpakaļ pēc ziepēm. Par to laiku lācis iznācis no meža uz divām kājām vien, saņēmis cienīgo māti un aiznesis uz mūžīgu tuksnesi, kur viņam zemes apakšā bijis mājoklis.

Divpadsmit gadi cienīgā māte tur sadzīvojusi pie lāča. Un viņai ar lāci piedzimis dēls; to nosaukusi par Lāčausi, tādēļ ka viņām ausis bijušas pēc lāča. Šis 1āčausis bijis apbrīnojami stiprs puika.

Reiz viņš vaicājis savai mātei, vai nebūtu labāki no alas laukā iet?

Māte atteikusi: "Būtu gan, dēls, bet kā lai tiekam? Alas caurumam lācis aizvēlis lielo akmeni priekšā."

"Tā maza vaina!" Lāčausis pasmējies un ar vienu roku atgrūdis akmeni.

Nu izgājuši laukā. Bet pašu brīdi lācis nācis mājā un gribējis Lāčausi plosīt, tādē[ ka akmeni aizvēlis; tomēr Lāčausis ne[āvies vis: satvēris lāci un pārplēsis pa vidu kā kaķēnu. Tad abi ar māti nogājuši uz mācītāja muižu un izstāstījuši, kas tādi esot. Mācītājs iesākumā gan nemaz negribējis vairs savu sievu pazīt; bet beidzot, kad izstāstījuši, palicis itin priecīgs, ka sieva atradusies un ka vēl tik stipru dēlu pārvedusi. Tikai tas īsti, nepaticis, ka dēlam lāču ausis. Bet kas nu katram ir. tas viņam. ir - ko darīsi.

Tā nu Lāčausis jau labu laiku dzīvojis pie sava patēva. Te vienu dienu ieskries pie mācītāja. Ko tie vīri pa riju ar tādām pātagām peŗot?

"Ai, dēls, kā tu nezini? Viņi jau kuļ, tie ir spriguļi." "Tādi diedziņi! kas tie par spriguļiem? Pag, pag, tad jāiet man talkā."

Un tūlin Lāčausis aizsteidzies uz mežu, izrāvis ozola stempi (stumbru) ar visām saknēm, iesējis par spriguli, atķuidījis citus nost un nu sācis kult, lai Dievs pasarga. Viens, divi - sakūlis visu metienu pelavās vien.

"Tas neiet - tādi varas darbi!" mācītājs domājis un tūlin iedevis Lāčausim divi birkavi smagu vāzu, lai ejot pie velna meldera par puisi. Labi, aizgājis. Bet vienu dienu nezin ko melderis aizkaitinājis Lāčausi un šis dusmās kā grābis dzirnu akmeni melderim mest, tā iztriecis caur mūri kā nieku, bet melderi par laimi netrāpījis vis.

Ko nu? Melderis sabijies un nu ar labu vien pieglaudies Lāčausim, lai dzirnavās vairs nestrādājot, lai labāk pārvedot un meža malku! Labi. Bet tur tanī mežā velni vien mājojuši. Lāčausis aizbrauc malkā - te divi velni klāt šo ķibelēt. Bet Lāčausis satvēris abus pie matiem un sitis galvas kulā (kopā), kamēr sākuši lūgties, lai par labu maksu atlaižot.

Lāčausis atteicis: "Vai būs divi pūri zelta. tad ja!"

"Būs, būs!" šie nosolījušies un tūlin viens aizskrējis pakaļ; bet otru paturējis vēl pie sevis.

Necik ilgi - velns ar zeltu klāt. Nu iekŗāvis asi malkas vezumā, uzlicis arī zeltu un sācis braukt. Bet kur tu Dieviņ! zirgs tādu vezumu ne par ko pavilkt.

Lāčausis sadusmojies, nositis ar dūri zirgu, uzlicis to arī vezumā un tad licies pats ilksīs. Bet ragavas no lielā vilciena salūzušas. Neko darīt - uztaisījis jaunas ragavas, resnas jo resnas, un tad pārvilcis mājā. Melderis, to redzēdams, aplam sabijies; bet Lāčausis ņēmies rāties, kas tie par zirgiem viņam esot, kas par ragavām? Melderis domājis: "Ar to joki nav! labāk aizmaksāšu, ko izpelnījis, un lai iet projām."

Lāčausis aizgājis tālāk pasaulē un saticies ar Kalnugāzēju un Krūmukodēju.

Krūmukodējam bijuši jāvāra kāposti pusdienai; bet tad ienācis vecis, apgāzis kāpostu katlu un vēl piekāvis vārītāju. Otrā dienā vārījis Kalnugāzējs, tam arī tāpat. Trešā dienā vārījis pats Lāčausis; bet tas saņēmis veci un iesitis viņa bārdu ozola stempi. Tā vecis tur palicis. Bet no rīta atraduši, ka vecis ar visu stempi nozudis alā. Lāčausis iesējis virvē grozu un laidies vecim pa caurumu pakaļ. Iegājis zemes apakšā pašā dibinā un atradis divi meitas gauži raudam.

Viņš vaicājis: "Ko jūs raudat?"

Bet meitas mājušas: "Klusu, klusu, nerunā tik dikti! Skat, kur viens guļ ar divpadsmit galvām, ja tas atmostos, tad tev nelabi klātos."

Tad viņš tik dikti vairs nerunājis. Bet tur uz loga bijušas divi butelītes: vienā bijušas spēka zāles, otrā miega zāles. Bet otrā istabā bijis velnam divpadsmit birkavu smags zobins. Viņš iedzēris vienreiz no spēka zālēm, vēl nejaudājis zobinu īsti cilāt; bet kad iedzēris otru un trešo reizi, tad svaidījis smago zobinu kā spalvu. Tūlin gribējis divpadsmitgalvim. uzbrukt; bet meitas nelaidušas: tas velns vemjot ugunis, viņas teikušas, tādēļ padabūšot pienu un tad - - ik galvu nocirtīš0t, ik uzliešot pienu ugunis slāpēt.

Tā arī noticis. Kā nocirtis ar lielo zobinu sešas galvas uz reizi, tā meitas uzlējušas taī vietā pienu un ugunis ne redzēt. Ar otru cirtienu nocirtis vēl atlikušās sešas galvas un atkal meitas uzlējušas pienu. Tā nu divpadsmitgalvis, nedabūjis ugunis vemt,.. bijis pagalam.

Tagad Lāčausis vaicājis meitām: "Kas tur ir tais istabās?'` "'1'ur tikai gari vien!" meitas atteikušas.

"Nav vis gari vien! Neesi tik drošs, neej tur iekšā!" viens apakš beņķa iesaucies. Un tas bijis tas vecis, kam bārdu todien stempī iespīlējis. Bet Lāčausis tomēr gāijs un apsitis viņus visus.

Nu paņēmis meitas un gājis pie cauruma, lai velk augšā. Krūmukodējs ar Kalnugāzēju meitas gan uzvilkuši, bet Lāčausi tīšām atstājuši apakšā. Nekā darīt - Lāčausis gājis atpakaļ pie

veča, kam to bārdu spīlējis, un uzsaucis bargi : "Gādā man trepes, ka varu no šejienes laukā tikt!"

Vecis apgādājis trepes un Lāčausis nu uzkāpis augšā. Nu gājis pie viena ķēniņa un atradis tur savus biedrus priekšā kāzas svinam. '1'ās meitas, ko biedri pārveduši, bijušas šī ķēniņa meitas, un ķēniņš atdevis katram vienu par sievu, tādēļ ka melojuši: viņi esot izglābuši viņa bērnus.

Bet tiklīdz meitas ieraudzījušas Lāčausi - tās teikušas tēvam: "Tas ir mūsu īstenais glābējs!"

Ķēniņš nu atdevis Lāčausim jaunāko meitu par sievu, bet abus blēžus nosodījis.